Vai galvas ripos un skandālā vainojams pārmijnieks. “LA” nedēļas apskats 5
Cilvēks. Juris Rubenis – paraugs paaudzēm
Pagājušajā nedēļā plašāku sabiedrību saviļņoja vēsts, ka kalpošanu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāja amatā beidzis Juris Rubenis, lai gan attiecības ar baznīcu nu jau bijušais mācītājs bija pārtraucis vēl nedēļu agrāk, atdodot arī arhibīskapam un draudzei savus mācītāja amata rīkus un piederumus.
Zīmīgi, ka šī plaši apspriestā ziņa sākotnēji nenāca nedz no baznīcas vadības, nedz no paša J. Rubeņa. To sociālajos tīklos izplatīja jaunākās paaudzes mācītāji un J. Rubeņa idejiskie sekotāji, kuriem tā bijusi šokējoša vēsts, lai gan ne negaidīta.
Nebija negaidīta tādēļ, ka jau ilgāku laiku LELB iekšienē virmoja diskusijas par J. Rubeņa iespējamo “nomaldīšanos” un “ļaunumu”, kas nākot no J. Rubeņa grāmatām un kristietības izpratnes. Īpaši kaismīgu reakciju baznīcas iekšienē raisīja viņa pagaidām pēdējā un sabiedrībā populārā grāmata “Viņš un viņa. Mīlestība. Attiecības. Sekss”.
Lai kādi arī būtu patiesie iemesli tam, kāpēc ilggadējā, tautā mīlētā mācītāja un viņa baznīcas ceļi šķīrās, visticamāk, tas nav bijis viegli un vienkārši nevienai no iesaistītajām pusēm. It īpaši jau LELB arhibīskapam Jānim Vanagam, kurš savulaik ar J. Rubeni kopā kā atmodas priekšvēstneši darbojās grupā “Atdzimšana un atjaunošanās”, vispirms prasot pārmaiņas baznīcas iekšienē un vēlāk kļūstot par tautas garīgajiem līderiem.
Tomēr J. Rubenis no visiem saviem laikabiedriem baznīcā un atmodas laika politikā atšķiras ar to, ka pārauga laika un telpas robežas, kļūstot par garīgu un morālu autoritāti nu jau vairākām latviešu paaudzēm. Vecākām paaudzēm prātā palikusi viņa izšķirošā runa Latvijas Tautas frontes kongresā, kas novērsa kustības sašķelšanos, bet jaunāku paaudžu pārstāvjiem J. Rubenis vairāk varētu saistīties ar viņa grāmatām, darbību Elijas nama rekolekciju centrā un drosmīga viedokļa paušanu par jautājumiem arī ārpus baznīcas pārziņas un tiešajiem mācītāja pienākumiem.
Turklāt paradoksālā kārtā J. Rubeņa kā personības un līdera publiskais attīstības ceļš, kurā viņš nav vairījies no šaubām un kļūdu atzīšanas, varētu būt Dievam un ticībai tuvinājis vairāk Latvijas ļaužu nekā viņa idejisko pretinieku paštaisnums.
