Māris Zanders: “Cilvēks ir, pants atradīsies” 3
Ļaudis, kuriem liekas, ka valsts pārvalde pārāk aizraujas ar “papīru ražošanu”, varu iepriecināt – jums pareizi liekas, to nenoliedz arī šajos jautājumos kompetentā Tieslietu ministrija (TM). Valdības 13. februāra sēdē skatītajā informatīvajā ziņojumā “Faktiskā situācija un risinājumi normatīvo aktu skaita samazināšanai” lasām: “Normatīvisma plūdi pārsvarā nav saistīti ar Eiropas Savienības prasību izpildi, bet gan ar politisko situāciju valstī un nacionālajām paražām normatīvo aktu sagatavošanā (..) kaut arī kopējais izdoto normatīvo aktu un to grozījumu skaits pēdējo gadu laikā ir sarucis, 2016. un 2017. gada statistika atkal uzrāda pieaugumu: kopējais izdoto likumu un Ministru kabineta noteikumu skaits 2016. gadā, salīdzinot ar 2015. gadu, palielinājies par apmēram 9%, savukārt 2017. gadā – apmēram par 3%.” (1. lpp.)
Tātad TM situāciju saprot, un zināmā mērā tieši tādēļ nevietā valdības sēdē bija kašķis ziņojuma kontekstā starp TM un Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) pārstāvi. Nevietā tādēļ, ka sava taisnība abām pusēm – gan ministram, kurš aicināja pašvaldības paskatīties vispirms pašām savā lauciņā, uz pašvaldību radīto normatīvo aktu kvalitāti, gan LPS pārstāvei, kura norādīja, ka brāķi gadoties tādēļ, ka nacionālā līmenī (Saeima, valdība) pieņemtie normatīvie akti nereti esot neskaidri. Tāpat ir skaidrs, ka TM ir centusies situāciju labot, tiesa, vairāki tās priekšlikumi nav, kā ziņojumā pieklājīgi formulēts, guvuši “politisko atbalstu”. Diez vai LPS ir iebildumi pret TM piedāvātājiem risinājumiem – neaizrauties ar “pārāk biežiem grozījumiem”, “pārlieku detalizāciju regulējumā”, “regulējuma sadrumstalošanu par vienu un to pašu jautājumu starp vairākiem viena līmeņa normatīvajiem aktiem” utt. (5. lpp.). Cik saprotu, LPS neapmierina ministrijas uzstājīguma trūkums – ar formulējumu “ieteicams izvairīties no…” esot un būšot par maz. Tā varētu tiešām būt, tomēr kritikas aizvainotie TM cilvēki vismaz sēdē sarunai ar LPS gatavi nebija. Klasiska Latvijas apstākļos situācija: strīda par problēmas nopietnību nav, vēlme to risināt ir, tomēr sākas kaut kāda, atvainojos, mērīšanās ar statusu varas hierarhijā.
Ministrija, šķiet, ir pārāk augstās domās par veselā saprāta klātbūtni varas struktūrās. Debatēs TM valsts sekretāra vietniece Laila Medina teica: “Ja kādu normu nav nepieciešams piemērot, tā jau nevienam netraucē – lai viņa tur ir, un neviens jau viņu nepiemēro.” Vai dieviņ… Liekas, ka viņa neapzinās plaisu starp to, kā loģiski vajadzētu būt, un to, kā patiešām ir. Cik gan tā būtu jauka dzīve, ja indivīds saskarsmē ar valsti varētu būt pārliecināts, ka pret viņu nepiemēros normu, ko “nav nepieciešams piemērot”! Brīžiem gan liekas, ka vajadzības gadījumā tiks, tēlaini izsakoties, izvandītas pagrabā sakrautas, noputējušas regulējumu grēdas, lai atrastu vienalga ko, kas ļautu varas maigajās rociņās nonākušajam indivīdam likt sajusties kaut ko pārkāpušam.
TM ir taisnība, skeptiski vērtējot LPS piedāvājumu – ja tiek ieviesta kāda jauna norma, automātiski kāda jau pastāvošā tiek atcelta. Ierosinājums izklausās labi, bet praksē tas nozīmētu bezgalīgus birokrātiskus ķīviņus un laika tērēšanu. Vienlaicīgi TM optimisms “par vecām kļūdām nerunājam, cenšamies izvairīties no jaunām” arī šķiet pārmērīgs. Līdz ar to ir vērts pārrunāt (kad strīdnieki vairs nebūs sapūtušies viens uz otru), vai ir iespējams gadījumos, kad valsts pārstāvis bez vajadzības piemēro sen aizmirstu, savu laiku nodzīvojušu, bet neatceltu normu, šādam personāžam ne tikai pārmetoši pakratīt ar pirkstu un skumji nopūsties par TM rekomendāciju neievērošanu.
