Ilona Līce lidostas rindu galā. Arī godīgajiem jāpiemaksā? “LA” nedēļas apskats 0
Cilvēks. Ilona Līce lidostas rindu galā
“Lidosta “Rīga” pašlaik ir Baltijas reģiona līderis, piedāvājot plašāko galamērķu skaitu un apkalpojot vairāk nekā piecus miljonus pasažieru gadā, tomēr mēs nevaram gulēt uz lauriem,” salīdzinoši tālajā 2017. gadā, stājoties valsts uzņēmuma valdes priekšsēdētājas amatā, savās pārdomās dalījās daudz pieredzējusī aviācijas biznesa administratore Ilona Līce.
2018. gadā Rīgas lidosta jau apkalpoja vairāk nekā septiņus miljonus pasažieru, kas ir gandrīz puse no kopējā Baltijas valstu avioceļotāju skaita, šogad deviņos mēnešos ceļotāju skaits pieaudzis vēl.
Lieliski panākumi, izcils piemērs citiem uzņēmumiem!
Līdz vienā jaukā dienā, precīzāk, 7. oktobrī, sabiedrības acu priekšā sāka brukt arī mūsu lepnuma labā reputācija. Sociālie tīkli un mikroblogošanas vietnes burtiski vārījās, lidostas klientiem paužot sašutumu par mežonīgi garajām rindām, gaidot uz drošības kontroli. Sagadīšanās izlidošanas sastrēgumu stundās? Drošības darbinieku slimošana vīrusu laikā, kā situāciju mēģināja skaidrot lidostas pārstāvji?
Uzņēmuma darbinieku lojalitātes, pacietības un klusēšanas mērs laikam bija pilns, jo publiskajā vidē nonāca pavisam neglaimojoša informācija par darba apstākļiem Latvijas flagmanī. Tapa zināms, ka lidostas drošības nodaļā darbinieki masveidā “slimo” jau kopš augusta sākuma. Vienas maiņas laikā “slimojot” pat 40–50 drošībnieku, jo ir pārguruši, strādājot pat vairāk par 50 darba stundām nedēļā. Tikmēr neapmierinātie pasažieri, kavējot savus reisus, ar drošības kontroles darbiniekiem draudējuši izrēķināties fiziski.
Amatpersonu ienākumu deklarācija par 2018. gadu rāda, ka I. Līce par savu darbu lidostā saņēmusi 94 651 eiro. Protams, to zina arī uzņēmuma darbinieki, kuriem vadības neizdarības dēļ šobrīd uz darbu jādodas kā īstu karalauku, lai, strādājot līdz spēku izsīkumam, mēnesī varētu nopelnīt 700 eiro. Lai gan 2018. gadā lidostas peļņa bijusi 10 milj. eiro, krīzes novēršanas sapulcēs vadītāja darbiniekiem skaidro, ka uzņēmumam naudas nav, lai to varētu novirzīt darbinieku atalgojuma palielināšanai.
Tā vien izskatās, ka lidostas priekšniecei, gadiem ilgi tērējot pašai savu lielo mēnešalgu, tomēr aizmirsušās vīzijas par klientu un darbinieku apmierinātību, kā arī gulēšanu uz lauriem.
Darījums. Teātru dārgā paplašināšanās
Noskaidrojies, ka Nacionālā teātra (NT) piebūves metu konkursā 11 projektu konkurencē uzvarējis arhitektu birojs “AB3D” (vadošais arhitekts Juris Mitenbergs). Tā piedāvājums paredz izbūvēt NT jauno zāli “black box” aiz teātra esošo tenisa kortu vietā pie Kronvalda bulvāra, Simtgades alejas pusē. Ēkas centrālajā daļā atradīsies teātra darbnīcas, aktieru ģērbtuves, virtuve, tehniskās telpas. Būs arī mēģinājumu zāles un atpūtas telpas, telpas teātra administrācijai, dienesta dzīvokļi, kafejnīca/bārs, restorāns.
Nenoliedzami, ka Nacionālais teātris ir godam nopelnījis un tam ir nepieciešama šāda paplašināšanās, kas dos jaunu impulsu radošajam procesam.
Briestošā vērienīgā kultūras būve tomēr no jauna rosina vaicāt – kāpēc tieši pie mums tik dārgi? Rīgas mērs Oļegs Burovs piebūves izmaksas lēsis 30 līdz 35 miljonu eiro apmērā, norādot, ka lielāko daļu varētu veidot dažādu tehnoloģiju un aprīkojuma iegāde, kā arī komunikāciju ierīkošana. Var piebilst – nemaz jau nerunājot par hronisko kaiti, ka būvju izmaksas Latvijā ļoti pieaug tieši to īstenošanas gaitā.
Jaunās NT piebūves projekta virzība iegūst sevišķi pārdomas rosinošu nokrāsu, to samērojot ar Dailes teātra rūpestiem saistībā ar nepieciešamību pārbūvēt teātri, tagadējās Lielās zāles vietā iegūstot mūsdienīgu šodienas dramatiskajam teātrim piemērotu zāli. Taču tas ir arī apliecinājums, cik liela nozīme ir paša teātra vadības aktivitātei un neatlaidībai – par to, ka Nacionālajam ir jāpaplašinās, ka tā ir absolūta dzīves nepieciešamība, lai teātris varētu eksistēt, bijušais NT direktors Ojārs Rubenis atkārtojis, šķiet, tikpat bieži kā senās Romas senātā no Katona Vecākā mutes skanēja slavenais teiciens, ka “Kartāga ir jānojauc”.
Kauns. Brīdinājuma šāvieni aizmirsušies
Spēļu sarunāšanas sērga ar mērķi gūt peļņu totalizatoros Latvijas futbolā pazīstama jau vismaz 14 gadus un, lai gan ik pa laikam līda ārā kā īlens no maisa, līdz vainīgo pēcpusēm īsti neaizsniedzās. Oktobrī aprit tieši desmit gadi kopš pirmajām nopietnajām diskvalifikācijām – uz mūžu no Latvijas futbola tika izmesti Daugavpils darboņi Oļegs Gavrilovs un Tamazs Pertija, kuru gan vēlāk attaisnoja. Taču nopietnāk pieķerties traucēja robi likumdošanā, kuri tika aizlāpīti pirms diviem gadiem. Tas bija kā brīdinājuma šāviens, ka manipulēšana ar spēļu rezultātiem var beigties ar kriminālatbildību. Bet acīmredzot ātri aizmirsās.
Nu Valsts policija esot savākusi pierādījumu kopumu par trīs personu iesaisti nelikumīgajā rūpalā un pārliecināta, ka tās saņems sodu.
Neoficiāli izskan tā paša Gavrilova vārds, tāpat pavīd futbola kluba “Ventspils” nosaukums.
Par to, ka Ventas upē ūdens saduļķojies, runā vairāk nekā gadu jeb kopš brīža, kad par kluba īpašnieku kļuva odiozais un neviennozīmīgu reputāciju ieguvušais krievu uzņēmējs Adlans Šišhanovs, kuru Gavrilovs jau pasen vilināja iesaistīties Latvijas futbolā. Vairākas aizdomīgas spēles noveda pie tā, ka pavasarī spēles sāka boikotēt “Ventspils” uzticīgākie un karstasinīgākie līdzjutēji.
Tāpat izskan Jūrmalas “Spartaka” vārds. Arī tur mūziku pasūta ārzemnieks – Itālijas kazahs Marko Trabuki. Pērn aizdomu dēļ jūrmalniekiem visilgāk tika aizkavēts maksājums no UEFA par dalību Eirokausos.
Latvijas futbolā ārvalstu investori nosaka toni arī čempionvienībā “Riga”, Liepājā, Valmierā. Papildu finanses veicina spēles līmeņa celšanos, bet vienlaikus jāpatur prātā, ka ne jau mūsu futbola attīstība interesē ārzemniekus. Turklāt par futbolu kā biznesu Latvijā runāt nevar. Jāskatās gan ne tikai uz funkcionāru galu, jo, lai spēli aizvadītu, “kā vajag”, nepieciešama arī spēlētāju un/vai tiesnešu iesaiste.
Mācība. Arī “čivināt” ir jāmāk
“Nevar jau vairs izturēt, ka galvenās ziņas pasaulē neuzzina no pirmavota,” tā 8. oktobrī par savu apņēmību pievienoties interneta soctīklam “Twitter” “iečivināja” Jaunās konservatīvās partijas Saeimas deputāte Linda Ozola. Un jau pēc pāris dienām pati kļuva par ziņu avotu – kā politiķis, kurš nemāk apieties ar šo mūsdienu komunikācijas rīku. “Tik īpaši būt Turcijas parlamentā brīdī, kad uzzini, ka Turcija ir uzsākusi militāru operāciju Sīrijā. Turu īkšķus, lai nav asinsizliešanas!” rakstīja deputāte, pievienojot arī vairākas bildes no sava komandējuma. Pasaulē ar bažām uztverts Turcijas iebrukums Sīrijā, kas vērsts pret kurdiem, savukārt Latvijas politiķes ierakstā lasāma viegla aizrautība, gandrīz vai prieks, ka viņa tam visam ir tik tuvu klāt. Tāpat naivums, iedomājoties, ka asinsizliešanu var novērst ar īkšķu turēšanu, it īpaši, ja uzbrukums jau sācies.
Dažāda mēroga skandālos dēļ saviem ierakstiem interneta sociālajos tīklos pamanījušies iekļūt dažādi politiķi gan Latvijā, gan ārzemēs.
Daži vēlāk taisnojušies, daži izlikušies, ka nekas nav noticis. L. Ozolas gadījumā gan lielāku slodzi rada tas, ka skarta “karsta” ārpolitiska tēma un valsts oficiālā pozīcija – ar to amatpersonai jābūt īpaši vērīgai. To JKP pārstāvei kā Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvei, kuru partija turklāt bija nosaukusi kā kandidāti ārlietu ministra amatam, būtu vajadzējis saprast.
Vēlāk Ozola savu ierakstu dzēsusi un norādījusi, ka ir pārprasta. Viņa atbalstot “konflikta risināšanu sarunu ceļā”. Tas, protams, ir pareizi, vienīgi šobrīd izskatās, ka starptautiskā sabiedrība šajā jautājumā ir diezgan bezspēcīga. Turcijas prezidents jau brīdinājis Eiropu, lai tā nemēģina ietekmēt viņa darbības, jo tad tikšot atvērti vārti jaunai masīvai bēgļu plūsmai, ko diez vai kāds te vēlētos redzēt.
Noslēpums. Arī godīgajiem jāpiemaksā?
Aizvadītā nedēļa nesa negaidītu atklāsmi fotoradaru sāgā. Kāds valsts ierēdnis atļāvās publiski atzīt, ka ātruma digitālās uzraudzības monstrs pēdējā laikā nav bijis pietiekami rijīgs. Nu varbūt pietiekami, lai sevi pabarotu. Bet pavisam noteikti samedījis par maz, lai plānotu nopietnu radaru ģimenes pieaugumu.
Ko nu? Lai nu paliek noslēpums par iekasēto soda naudu izlietojuma pamatotību. Iespējams, ka esošo radaru uzturēšanas un apkalpošanas tāmes tiešām ir samazināmas. Bet ar iegūto pavisam noteikti nepietiks, ja gribam pa radaram vismaz uz katriem simt kilometriem – jāpiemaksā būs mums visiem. Arī ātruma limitu ievērošanas ziņā godīgajiem. Vajag? Gribam?
Vajag jau, protams, lielceļu trakuļus kaut kā savaldīt.
Bet vienlaikus skaidri redzam, ka neizdodas. Kontroles vietas visiem zināmas. Par tām atgādina ceļa zīmes, lietotne “Waze”. Uzraujas tikai izklaidīgie, attiecīgajā brīdī paviršie. Modrie skrējēji uz brīdi “atmet”, tad aizlido ar plus 20. Vismaz 20… Fotoradaru vājums ir ne tikai kontroles punktu skaitliskā nepietiekamība. Tie nefiksē auto konkrētā brīža vadītāju. Un tātad nespēj baidīt efektīvākajā veidā – ar soda punktiem. Naudas daļai no fotosesiju varoņiem acīmredzot ir pietiekami.
Pēdējās dienās uzklausīto satiksmes dalībnieku absolūta vairākuma viedoklis ir: piemaksāt no budžeta par radariem nav pieņemami, ja medmāsām, skolotājiem, arī policistiem pienākas vairāk.
Sagatavojuši: Ilmārs Randers, Anita Bormane, Māris Antonevičs, Ilmārs Stūriška, Atis Jansons
