VID “ražo” parādus. Ieliktenis, kurš neizlikās. “LA” nedēļas apskats 2
Cilvēks. Ieliktenis, kurš neizlikās
Anrija Matīsa atkāpšanās no pašvaldības uzņēmuma “Rīgas satiksme” valdes pagaidu vadītāja amata otrdienas rītā bija negaidīta. Rīgas mērs Nils Ušakovs Matīsa lēmumu novērtēja kā ļoti emocionālu, bet solīja turpināt risināt “RS” problēmas saskaņā ar iepriekš kopā ar Matīsu apstiprināto plānu.
Taču viņa vietā ieceltās Rīgas domes amatpersonas Ernesta Saulīša murrāšana, ka viss ir kārtībā, ka nekāds bankrots nedraud, ka auditā nekādu konkrētu skaitļu nav, liecina, ka patiesais ielikteņa uzdevums ir notušēt nebūšanas. Tāpat kā iepriekš uz Valsts kontroles, uz prokurora brīdinājumiem par iepirkuma procedūru vienmēr ir atbildēts ar atrakstīšanos, nevis risinājumiem.
Kā vērtēt Matīsa atnākšanu un aiziešanu? Lai kādi arī būtu bijuši “RS” īpašnieka Rīgas domes un kapitāldaļu turētāja Nila Ušakova nodomi, Anrijs Matīss sāka apzināt “RS” patieso situāciju un centās to sakārtot. Jo vairāk viņš atklāja nebūšanas ar e-taloniem, ar degvielas iepirkumu, ar mikroautobusiem, ar apgaismojuma pogām, jo vairāk tās kā netieša kritika uzrādīja īpašnieka redzes “aklo punktu”.
Un tad Matīss publiski pateica, ka “nav nekāds mēslu izvedējs” un nevar izstrēbt visu, kas “Rīgas satiksmē” ir sadarīts pēdējo gadu laikā. “Ja neko nedarītu auditoru ziņojumā norādīto trūkumu novēršanā, tad kļūtu līdzvainīgs,” Matīss atzina “LA”.
Vai viņš apzinājās, ka viņam bija lemta “ielikteņa” loma, tikai to nav pareizi nospēlējis? Šādam apzīmējumam Matīss nepiekrīt. “Drīzāk esmu “uzmests”, izskatās, ka biju iecelts, lai būtu uz ko norakstīt vainu. Sak, bija augošs uzņēmums, bet atnāca šis un visu sabojāja.”
Matīss joprojām uzskata, ka “Saskaņas” pirmsvēlēšanu programma ir laba, un vēl sekmīgu tās īstenošanu. Taču jūtams, ka viņš vīlies darbu neatbilstībā vārdiem: “Acīmredzot viena lieta ir programma, otra lieta – izpildījums. Nekad vairs nesadarbošos ar “Saskaņu”, nemaz nerunājot par dalību šai partijā.” Gluži tāpat, kā nebija ko bilst pret kādreizējo komunisma cēlāju morāles kodeksu, kas bija dublēti Bībeles baušļi, bet dzīvē īstenojās pretēji.
Darījums. Viena “Orkla”, bez Bemhenas
“Šis lēmums tapis gada garumā. Nav tā, ka kāds mani būtu izmetis,” par savu lēmumu atstāt SIA “Orkla Foods Latvija” (bijušais nosaukums “Spilva”) valdes priekšsēdētājas amatu “LA” sacīja uzņēmēja Lolita Bemhena. Viņa uzņēmumā nostrādājusi 27 gadus, un tagad esot pienācis laiks ievilkt elpu, jo “pastāv dzīve arī ārpus “Orklas””.
Vienlaikus viņa atzina, ka jādod vieta jaunajiem un talantīgajiem. Tieši tāds esot Toms Didrihsons, kas turpmāk būs jaunās organizācijas “Orkla Latvija” vadītājs. Viņš dažādos posteņos strādājis “Spilvā” un pēc tam kļuvis par “Orkla Confectionery & Snacks Latvija” (pārstāv zīmolus “Laima”, “Staburadze”, “Selga”, “Gutta”) valdes priekšsēdētāju. Bemhena domā, ka turpmāk apvienotais uzņēmums būs labās rokās.
Pazīstamā uzņēmēja arī atzīst, ka vēl nav domājusi par nākotni un to, ko darīs pēc amata atstāšanas. “Varbūt palikšu kā konsultante “Orkla”, vēl neesmu pateikusi nē,” viņa piebilst. Līdz vasarai viņa piekritusi pabeigt abu uzņēmumu apvienošanu un tad domāšot, ko darīt tālāk. Norvēģiem piederošajā “Orkla” dažādi apvienošanās procesi notiek pēdējos pāris gadus. Kā “LA” uzzināja uzņēmumā, Latvijā ideju par uzņēmumu apvienošanu īpašnieki sākuši skatīt un analizēt pagājušajā gadā, bet izšķirošais lēmums pieņemts tikai šā gada februārī.
Sašutums. Koki vai mājas – kas pilsētai svarīgāks?
Rīgā pie botāniskā dārza plānots izcirst apmēram 100 kokus, lai varētu uzbūvēt divas daudzdzīvokļu ēkas. Aizvadītajā nedēļā tika uzsākta šīs vērienīgās ciršanas publiskā apspriešana, kas raisījusi Pārdaugavas iedzīvotāju sašutumu. Arī Latvijas Universitātes botāniskais dārzs gatavo oficiālu vēstuli Rīgas domei, kurā aicinās pievērst uzmanību situācijai ap dārza teritoriju. Uldis Kondratovičs, botāniskā dārza direktors, uzsvēra, ka lieli koki ir vērtība, jo tie neizaug ne viena, ne desmit gadu laikā. “Es neesmu pret koku ciršanu kā tādu.
Tā nekārtība un džungļi, kas valda aiz universitātes teritorijas žoga un ko garāmbraucēji uztver kā botāniskā dārza daļu, diskreditē universitātes vārdu. Mēs esam par vides sakārtošanu. Taču mēs esam pret dendroloģiski vērtīgo koku iznīcināšanu. Teritorijā aiz botāniskā dārza žoga plānots izcirst arī simtgadīgus veselus un spēcīgus kokus. Turklāt kokiem, kurus plānots atstāt, arī neklāsies viegli. Skices, kas ir mūsu rīcībā, liecina, ka, piemēram, kokiem aizsargjoslas ietilpst mājas stūrī.”
Neskaidrs ir arī tas, ko Rīga saprot ar daudzstāvu apbūvi. “Dažu dzīvokļu mājas, iespējams, sakārtotu šo vidi, un botāniskais dārzs iegūtu labus kaimiņus. Bet nekādā gadījumā tur nedrīkstētu būvēt daudzstāvu monstrus,” piebilda U. Kondratovičs.
Un te vairs nav runa par katra koka sargāšanu un vēlmi dzīvot mežā. Daudzstāvu mājas neatgriezeniski sabojās dabas un kultūrvēsturisko ainavu botāniskā dārza rajonā. Ir tikai loģiski, ka gruntsgabalu īpašnieki centīsies nopelnīt maksimālo un būvēs tik augstas ēkas, cik vien viņiem izdosies sarunāt. Kā liecina prakse, būvuzņēmēji ieraduši pēc kāda laika ar mēriju vienoties pat par lokālplāna grozījumiem, tādējādi legalizējot savas darbības.
Noslēpums. Brandavs nepaspēja aizlidot
“Rīgas satiksmes” darbinieku un SIA “Rīgas karte” valdes locekli Aleksandru Brandavu daži aculiecinieki trešdien bija redzējuši lidostā ar diviem lieliem čemodāniem. Nekur aizlidot viņš nepaguva, jo turpat lidostā Brandavu aizturēja KNAB. Tas ir kārtējais ar Rīgas domi saistītais skandāls, tomēr Brandava gadījumā to diez vai var uzskatīt par pārsteigumu.
Aleksandra Brandava vārdu plašāka sabiedrība pirmo reizi uzzināja 2002. gadā, kad viņš negaidīti tika ievēlēts par Latvijas Pirmās partijas (LPP) priekšsēdētāja vietnieku. Lai gan LPP faktiski bija Aināra Šlesera kārtējais projekts, tolaik tā tika pasniegta kā “mācītāju partija”, un pareizticīgā kora “Blagovest” diriģents tās vadībā diezgan labi iederējās.
Tolaik viņš tika pasniegts kā cilvēks, kas politikā varētu nodarboties ar mazākumtautību un kultūras jautājumiem, un daudz netrūka, ka būtu kļuvis par integrācijas lietu ministru (pret viņa kandidatūru diezgan strikti iebilda topošais premjers Einars Repše, par ministru kļuva Nils Muižnieks, bet Brandavs – par viņa padomnieku). Viņa “talants” pelnīt lielu naudu atklājās krietni vēlāk.
Uz Rīgas pašvaldību Brandavs devās 2005. gadā, kad kopā ar Andri Ameriku saņēma īpašu Pareizticīgās baznīcas metropolīta Aleksandra svētību (un attiecīgu reklāmu īpaša bukletā). Un tad jau pamazām sāka atklāties, ka piederība īstajai partijai un personiska pazīšanās ar amatpersonām var dot arī labus ienākumus.
Brandavam piederošās tūrfirmas, kas iepriekš bija nodarbojušās galvenokārt ar pareizticīgo svētceļojumu organizēšanu, sāka saņemt labus valsts un pašvaldību pasūtījumus. Bet īsta zelta bedre izrādījās Rīgas “e-talona” projekts. Kāda sagadīšanās – arī pie tā ieviešanas tika tieši uzņēmums “Rīgas karte”, kura valdē ir Brandavs.
Nu jau daudzi, ieskaitot “Rīgas satiksmes” vadītāja amatā neilgi pabijušo Anriju Matīsu, atzīst, ka šis ilggadīgais projekts vērtējams kā milzīga izšķērdība. Un tas, protams, rada aizdomas, vai nauda tiešām tērēta tikai tam paredzētajam mērķim un vai aiz tās neslēpjas kārtējā korupcijas shēma. Ja Brandavs sāks runāt, var atklāties daudz interesanta.
Mācība. VID “ražo” parādus
Iedzīvotājus, kuri marta pirmajā nedēļā pasteidzās iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā (VID) aizvadītā gada ienākumu deklarācijas, šokēja paziņojumi par valstij nesamaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli. Dažiem šis parāds ir daži desmiti, citiem pat vairāki simti eiro. Vēl kāda daļa piespiedu kārtā kļuvusi par savas nopelnītās naudas bezprocentu aizdevējiem valstij vismaz uz pusotru gadu.
Pētot nodokļu reformas ietekmi, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes un Tiesībsarga biroja pētnieki atklājuši, ka “parādus” rada nodokļu aprēķināšanas sistēma. Parādos var iekrist pat tāds iedzīvotājs, kuram ir divi bērni un kurš “uz papīra” saņem teju minimālo algu – 450 eiro mēnesī. Ap 250 eiro parādu var uzkraut arī cilvēkam, kurš “uz papīra” saņem ap 750 eiro mēnesī un kuram turklāt nav apgādājamo.
VID taisnojas, ka vispirms jau pašam nodokļu maksātājam esot jāseko ienākumu apmēriem, no kuriem atkarīgas tiem piemērotās atšķirīgās nodokļa likmes. Tomēr vislielākās bažas rada atšķirība starp VID prognozēto neapliekamo minimumu jeb ar nodokli neapliekamo ienākumu daļu un gada neapliekamo minimumu, kurš mainās atkarībā no patiesībā saņemto ienākumu apmēra – mazākiem ienākumiem neapliekamais minimums ir lielāks, bet lielākiem – mazāks.
Diemžēl šīs nodokļu reformas ietvaros ieviestā sarežģītā sistēma, kurai nodokļu maksātāji nevar ne izsekot, ne ietekmēt, rada stresu un neziņu par to, kas sagaida turpmāk. Tā ir smaga mācība, pēc kuras saņemšanas jāpārskata aprēķināšanas sistēma.
Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Gundega Skagale, Māris Antonevičs, Zigfrīds Dzedulis
