GARUMGARĀ IEELPA 0
Ārste Dace Žentiņa elpceļus salīdzina ar caurulīti un uzsver: “Ja pieņemam, ka caurulītes jeb visu elpceļu kopējais diametrs ir, teiksim, četri centimetri, veseliem cilvēkiem iepūst un izpūst gaisu izdodas visai labi. Savukārt pacientiem, kam ir stipri sašaurināti elpceļi, gaisu nākas iepūst un izpūst it kā caur kokteiļa salmiņu. Turklāt HOPS gadījumā, ja nepārstāj smēķēt, salmiņa diametrs katru gadu sašaurinās. It sevišķi slodzes apstākļos gaisa ievilkšana un vēl jo vairāk izpūšana kļūst arvien sarežģītāka. Līdzīgi būtu, ja vajadzētu strauji iet pa kāpnēm un drīkstētu elpot tikai caur salmiņu. Visticamāk, tas būtu ļoti grūti un pat neiespējami. Tā jūtas pacienti, kuriem attīstījies HOPS – elpceļu diametrs ir ļoti neliels. Turklāt ar katru elpas vilcienu plaušās paliek nedaudz lieka gaisa, kas nekur nepazūd, bet uzkrājas. Līdz ar to gadu gaitā plaušas pakāpeniski uzpūšas un kļūst daudz lielākas, nekā pirms HOPS.
Slimnieks visu laiku atrodas kā ieelpas stāvoklī, jo nespēj līdz galam izpūst gaisu, kā to dara veseli cilvēki. Ja tas notiktu vien īsu brīdi un drīz pārietu, vēl varētu izturēt, taču HOPS pacientiem tā jādzīvo visu atlikušo mūžu, turklāt nepārtraukti jāizdara vēl viena ieelpa, lai no apkārtējās vides saņemtu skābekli, un atkal visu gaisu nav iespējams izelpot!
Ikviens var pamēģināt dziļi, dziļi ievilkt gaisu un iedomāties, ka to nedrīkst izpūst. Šādas dziļas ieelpas stāvoklī HOPS pacientiem jāspēj izdarīt visas ikdienišķās darbības, kas ir ļoti grūti.”
BOJĀTA PLAUŠU STRUKTŪRA
Vesela cilvēka plaušas sastāv no mazām šūnām, kas nedaudz atgādina šūnas, kurās bites krāj medu, vienīgi plaušās tās ir daudzreiz mazākas. Šūnu virsma veido kopējo elpošanas virsmu, caur kuru organismā notiek ogļskābās gāzes un skābekļa apmaiņa. Gaisam nespējot izkļūt no plaušām, kā tas ir HOPS pacientiem, starpsieniņas starp mazajām šūnām pārplīst. Veidojas tā sauktās bullas jeb caurumiņi plaušās. Medicīnā to sauc par emfizēmu. No otras puses, struktūra tiek bojāta tāpēc, ka HOPS slimniekiem ir hronisks plaušu iekaisums un tādēļ normālie plaušu audi sairst. Jo smagāka emfizēma un mazāka elpošanas virsma, jo grūtāk pacientam. Šādā situācijā pārstājot smēķēt, plaušas neatgriežas agrākajā stāvoklī un mazās šūniņas neatjaunojas, toties iespējams palēnināt slimības gaitu. Arī medikamenti nesmēķējošiem HOPS pacientiem palīdz daudz labāk nekā tiem, kuri turpina uzvilkt dūmu.
“HOPS slimnieki ir iesprostoti četrās sienās. Viņi nespēj iziet ārā, vēl nopietnāk – grūtības var sagādāt pat minimāla fiziskā slodze, piemēram, pārvietoties no viena istabas gala uz otru, ja vispār to var izdarīt,” skaudro realitāti atklāj pneimonoloģe. “Alkoholismu noslēpt ir grūti, jo to visi pamana – no tā cieš ne vien pats cilvēks, bet arī viņa ģimenes locekļi, draugi, sabiedrība. Citādi ir ar nikotīna atkarību – tās sekas citu acīm paliek nepamanītas, vai arī cilvēki tām vienkārši nepievērš uzmanību, jo smēķē taču daudzi! Smēķētājs savulaik spēja strādāt, apmeklēt saviesīgus pasākumus, iziet uz ielas un eleganti paņemt rokās dārgu cigarešu paciņu… Ar gadiem šis ieradums var radīt tik nopietnas sekas, ka elegantais smēķētājs pats savā dzīvoklī atradīsies kā sprostā, jo nespēs pārvietoties pa ielu un pat nokļūt līdz tai, jo mocīs elpas trūkums. Radiniekiem sāpošu sirdi jānoskatās, kā cilvēks smok, jo arī vistuvākais nevar palīdzēt otram elpot.”
Daci Žentiņu skumdina tas, ka elpas trūkums nereti netiek pareizi diagnosticēts. Ārsti ļoti bieži uzskata, ka pacientam ir slima sirds, bet patiesībā vainojamas cigaretes. Lai apstiprinātu vai noliegtu HOPS diagnozi, jādodas pie pneimonologa. Pacientam tiks veikts vienkāršs elpošanas tests jeb spirogrāfija (līdzīgi slimību konstatē astmas pacientiem). Spirogrāfijā pacientam jāaizspiež deguns un tad jāizelpo caur speciālu caurulīti, kas pievienota aparātam. Tādējādi izmēra gan plaušu tilpumu, gan izpūšamā gaisa plūsmas ātrumu. Ar šo metodi, kā arī ņemot vērā pacienta anamnēzi – smēķēšanas ilgumu un cigarešu daudzumu, ārsts diezgan nekļūdīgi var pateikt, vai pacientam ir vai nav HOPS. Pēc dakteres Daces Žentiņas vārdiem, jo ātrāk diagnoze tiek noteikta un sākas ārstēšana, jo lielāka iespēja cilvēkam saglabāt ikdienas funkcijas, nepaliekot savā mājoklī kā cietumā.
PAASINĀJUMI UN ĀRSTĒŠANA
HOPS paasinājums parasti izpaužas ar pieaugošu elpas trūkumu – pat miera stāvoklī un neko nedarot. Biežāk uznāk klepus, pieaug krēpu daudzums. Reizēm ir paaugstināta temperatūra. Nereti paasinājumus provocē dažādas vīrusinfekcijas. Saaukstējoties pacientam var būt HOPS uzliesmojums. Katra šāda paasinājuma reize pasliktina veselības stāvokli: tā ir kā pakāpiens uz leju, un pilnīgi atgriezties iepriekšējā dzīves kvalitātē pēc uzliesmojuma nav iespējams. Tāpēc ārstēšanas gaitā ir svarīgi izvairīties no jaunām krīzēm.
Sākot ārstēties, jāsamierinās ar to, ka nav brīnummedikamentu, kas atjaunos plaušas tādā stāvoklī, kādā tās bija pirms smēķēšanas. Ar zālēm iespējams paildzināt kvalitatīvākas dzīves laiku, kad cilvēks var piedalīties ikdienas aktivitātēs un strādāt. Jo agrāk HOPS slimnieks sāk domāt par elpceļu veselību, jo lielākas izredzes nenonākt bezpalīdzīgā situācijā un būt atkarīgam no papildu skābekļa uzņemšanas mūža nogalē. Ārstēšanas taktiku izvēlas pulmonologs. Ārsts pirmām kārtām ieteiks tūlīt atmest smēķēšanu. Slimības sākumā visbiežāk tiek izrakstīti arī bronhus paplašinoši līdzekļi. Tie iedarbojas līdzīgi inhalatoriem, ko lieto astmas pacienti, un šīs zāles izraksta visu slimības smaguma pakāpju pacientiem. Šos medikamentus iedala divās grupās – lietošanai pēc vajadzības un pastāvīgai terapijai. Vēl ārsts var ieteikt pretiekaisuma līdzekļus – tie regulāri jālieto smagi slimiem pacientiem. Paasinājuma gadījumos var izrakstīt antibiotikas vai hormonu preparātus.
Medikamentus HOPS pacienti var lietot gan inhalāciju veidā, gan tabletēs. Izmantojot inhalatorus, zāles nokļūst tieši plaušās. Tāpēc devai jābūt mazākai, turklāt inhalatori iedarbojas ātrāk un nerada tādus blakusefektus kā perorāli lietojamie preparāti. Paralēli var tikt ieteikta rehabilitācija.
SKĀBEKLIS – ĻOTI SMAGOS GADĪJUMOS
“Ja slimība cilvēkam jau nodarījusi lielu postu un turpina progresēt, medikamenti, protams, jāturpina lietot, bet smagos gadījumos var palīdzēt arī skābekļa terapija. Šādā situācijā tā ir vienīgais līdzeklis, kas slimniekam var kaut nedaudz uzlabot dzīves kvalitāti, novēršot neizturamo smakšanas sajūtu,” stāsta ārste Dace Žentiņa. Latvijā ir pieejami skābekļa koncentratori, kas apkārtējās telpas gaisu pārveido noteiktas pakāpes skābeklī. To pacients elpo tik daudz stundu dienā, kā ārsts rekomendējis. Dažkārt iesaka ieelpot skābekli 12–14 stundu, citreiz – slodzes gadījumā, reizēm – diennakti. Skābekļa terapija ir loģisks risinājums, ja nekas cits vairs nepalīdz.
Pacienta ciešanas taču jācenšas novērst ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, jo smakšanas sajūta ir viena no drausmīgākajām, kāda vien cilvēku var piemeklēt. Ir arī portatīvi skābekļa aparāti. Citās valstīs nav nekas neparasts ieraudzīt cilvēku, kurš somiņā līdzi nēsā šādu ierīci un kuram uz ausīm un degunā ievietotas nelielas caurulītes, caur kurām elpo glābjošo gāzi. Šāda skābekļa aparāta pieejamība atkarīga no pacienta un viņa ģimenes finansiālajām iespējām. Mūsu valstī no budžeta līdzekļiem skābekļa terapiju diemžēl nekompensē. Tas vēlreiz atgādina, ka cigaretes gan ir dārgas, bet smēķēšanas izraisīto seku ārstēšana – vēl daudzreiz dārgāka.
