Cilvēks HOPS sprostā: smēķētāju hroniskā slimība 0
Konsultēja Dace Žentiņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers pneimonoloģe
Ja dzīvi varētu pagriezt atpakaļ un sākt no jauna, ne viens vien smēķētājs būtu atteicies pamēģināt pirmo cigareti, jo ir vieglprātīgi uzskatīt, ka no vienas vienīgas jau neveidosies pieradums. Īpaši par bijušo aizdomājas un aizsapņojas tie, kuriem ikdienā nākas sadzīvot ar hronisku obstruktīvo plaušu slimību jeb HOPS. Tā kā daudzi sāk smēķēt jau pusaudžu vecumā vai vēl agrāk un turpina to darīt visa mūža garumā, var pienākt brīdis, kad plaušas ir tik stipri bojātas, ka vairs nespēj normāli funkcionēt, un atlikušo dzīves daļu smēķētājam ir jācīnās par katru elpas vilcienu un pat gaisa dabūšanu laukā no plaušām.
HOPS ir viena no izplatītākajām saslimšanām, ko rada tieši tabakas dūmu ieelpošana.
VĀRDA HOPS SKAIDROJUMS
H hroniska, ilgstoša
O obstrukcija jeb sašaurināšanās elpceļos ar gaisa plūsmas samazināšanos
P plaušu (bronhu, mazo bronhu, alveolu)
S slimība (nopietna veselības problēma)
Tiek lēsts, ka pēc pārdesmit gadiem šī slimība būs viens no biežāk sastopamajiem nāves iemesliem. Saskaņā ar pētījumiem mūža otrajā pusē ar HOPS slimo vidēji katrs trešais smēķētājs. Ar katru gadu cilvēks kļūst vecāks, taču tie, kuriem tagad ir 50, iespējams, smēķēt sākuši vēlāk nekā mūsdienu jaunatne. Tātad var uzskatīt: kad tagadējie jaunieši sasniegs brieduma gadus, viņu plaušas no smēķēšanas varbūt būs daudz vairāk bojātas nekā iepriekšējai paaudzei. Bet ir arī otra monētas puse – pirms 40 gadiem nebija tik daudz informācijas par smēķēšanas kaitīgumu. Dūmu ievilkšana cilvēkam šķita pati par sevi saprotama lieta. HOPS ir ļoti nepopulāra slimība tāpēc, ka nevienam smēķētājam nepatīk stāsti par kaitīgā ieraduma sekām.
Daudzi velk paralēles starp HOPS un astmu, jo abos gadījumos sūdzības ir līdzīgas – uzmācīgs klepus, apgrūtināta elpošana. Tomēr HOPS nav tikai ilgstošs klepus ar krēpām, bet arī elpceļu sašaurinājums un plaušu audu sabrukums jeb emfizēma. Turklāt astmas paasinājumu vairākumā gadījumu var visai veiksmīgi uzveikt ar medikamentiem, kas savukārt daudz grūtāk izdarāms, ja ir HOPS.
SĀKUMS – HRONISKS IEKAISUMS
“HOPS ir progresējoša slimība, kas rodas nevis no paša nikotīna, bet gan no cigarešu dūmu ieelpošanas, proti, no degšanas produktiem,” skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers pneimonoloģe Dace Žentiņa. “HOPS nozīmē pakāpeniski progresējošu elpas trūkumu. Šī klusā slimība piezogas pavisam nemanāmi. Proti, elpas trūkums nesākas vienā dienā. Nav tā, ka cilvēks no rīta pieceļas un pēkšņi jūt elpas trūkumu, kā tas, piemēram, mēdz būt astmas slimniekiem.
Parasti ar HOPS sirgstošajiem elpas trūkums progresē ļoti lēni, pat gadu desmitiem ilgi. Jūtot elpas trūkumu, cilvēks domā, ka gluži vienkārši noveco, un, lai apgrūtināto elpošanu atvieglotu, arvien vairāk ierobežo fizisko slodzi, sak, nevaru vairs skriet vai spēlēt tenisu kā jaunībā! Līdz ar to slimnieks pats nemaz nevar adekvāti just vai saprast, ka elpas trūkums ir lielāks nekā vienaudžiem vienādas fiziskas slodzes gadījumā.
Kad cilvēks sāk apjaust patieso situāciju, plaušas jau ir tik ļoti bojātas, ka tālākā dzīves kvalitāte ir gandrīz vai neatgriezeniski ietekmēta. Dūmu regulāra ieelpošana plaušās rada hronisku iekaisumu. Agri vai vēlu tas attīstās pilnīgi visiem smēķētājiem neatkarīgi no tā, vai sāksies HOPS vai arī šī slimība, par laimi, ies secen. Par ikvienu smēķētāju var teikt, ka viņam ir hronisks elpceļu gļotādas iekaisums,un tas nozīmē, ka elpceļu gļotāda šim cilvēkam normāli nefunkcionē. Ar laiku iekaisums arvien paplašinās. Protams, daudz kas atkarīgs no smēķēšanas biežuma un ilguma, no dienā izsmēķēto cigarešu skaita. Teiksim, ja cilvēks smēķē reizi pusgadā, iekaisums tik lielā mērā droši vien neattīstīsies vai vispār neparādīsies. Bet ir otra nianse – uzsmēķējot vien pāris reižu gadā, tomēr var rasties pieradums pie nikotīna, tādēļ var pāriet uz vienu cigareti nedēļā, pēc tam uz vienu dienā un tad jau daudzām, daudzām cigaretēm.”
PIEZOGAS NEMANOT
Pašlaik skaidri zināms, ka vismaz 25%, bet, pēc aplēsēm, iespējams, pat pusei ilgstošu smēķētāju hroniska iekaisuma dēļ visi elpceļi arvien vairāk sašaurinās. Plaušās parādās rētaudi, kas vairs neļauj elpceļiem būt tādiem, kādus paredzējusi daba, un līdz ar to smēķētājiem kļūst aizvien grūtāk gaisu gan ievilkt plaušās, gan izpūst no tām. Liela problēma ir tā, ka slimība attīstās pakāpeniski. Cilvēks pats patoloģiskās norises savā organismā nemaz nemana. Kad attopas, ka elpas trūkums patiešām traucē veikt pat ikdienišķas darbības, slimība jau aizgājusi pārāk tālu. Bieži vien tad nedomā, ka nekavējoties jādodas pie ārsta un veselības sarežģījumi jārisina, bet gan cenšas dzīvot mierīgāk, mazāk kustēties. Tiek zaudēts laiks, jo, neārstējoties un neatmetot smēķēšanu, slimība turpina progresēt.
Ir pierādīts, ka, pārtraucot smēķēt, bronhu sašaurināšanās notiek stipri lēnāk vai apstājas pavisam. Lielā mērā tas atkarīgs no iepriekšējā kaitīgā ieraduma ilguma – ja cilvēks ir cītīgi rāvis pa divām cigarešu paciņām dienā 30 gadu un tad pārtrauc, cerība, ka bronhu sašaurināšanās palēnināsies, ir nedaudz mazāka nekā tiem, kas smēķējuši pieticīgāk. Bet tas nenozīmē, ka nodomam pārtraukt smēķēšanu jāatmet ar roku, uzskatot, ka tik un tā zaudēts. Katra izsmēķētā cigarete problēmu vēl vairāk padziļina, turklāt smēķēšanai ir daudz citu blakusparādību un komplikāciju, kas mazināsies, ja kaitīgā ieraduma vairs nebūs. Piemēram, uzlabosies asinsvadustāvoklis.
