Šoreiz, iespējams, tiešām “pakārs”. Aizdomas un pārsteigums. “LA” nedēļas notikumu apskats 4
Cilvēks. Ģenerālis aizdomu ēnā
Ik pa laikam TV ziņās var redzēt ainas, kur maskās tērpti vīri konvojē uz tiesu kādu personu. Tomēr, šķiet, pirmo reizi šādā nelāgā lomā nonācis ģenerālis. Iekšējās drošības biroja (IDB) sāktajā kriminālprocesā aizvadītajā nedēļā tika aizturēts bijušais Valsts robežsardzes (VRS) priekšnieks Normunds Garbars, kuram procesa virzītājs bija lūdzis piemērot apcietinājumu, taču tiesa šādu drošības līdzekli nepiemēroja.
Kā izriet no pagaidām skopajiem komentāriem, lieta varētu būt saistīta ar vērienīgo robežjoslas infrastruktūras projektu (mediji to parasti apzīmē kā “žogu uz Krievijas robežas”, tomēr amatpersonas parasti pielabo, ka runa esot ne tikai par žoga uzstādīšanu, bet plašākas teritorijas labiekārtošanu).
Starp aizturētajiem bija arī divi SIA “Igate” darbinieki – tieši ar šo uzņēmumu 2015. gadā VRS noslēdza vienošanos par infrastruktūras izbūvi gar robežu.
VRS priekšnieka Garbara atvaļināšanās no amata šā gada janvārī notika diezgan neuzkrītoši, bez īpašas publicitātes. Presē to pavadīja īsas ziņas, ka ģenerālis sasniedzis pensijas vecumu.
Toreizējais iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis pateicās Garbaram par lielo ieguldījumu dienesta attīstībā, atzīmējot, ka viņa vadībā sekmīgi īstenoti Latvijas robežas stiprināšanas pasākumi un dienests esot parādījis savu augsto profesionalitāti daudzās starptautiskās misijās, tādējādi stiprinot Latvijas tēlu.
Aizdomīgākam vērotājam gan varētu rasties šaubas, vai nav gadījusies kāda šmuce, jo pensijas vecuma sasniegšana nav obligāts priekšnoteikums steidzīgai amata pamešanai, no otras puses – līdzīgi iepriekš bija notikusi vadības nomaiņa arī Nacionālajos bruņotajos spēkos, un tas vien ne par ko neliecina.
Garbara CV norādīts, ka viņš padomju laikā mācījies Omskas lidotāju tehniskajā skolā, bet neatkarīgajā Latvijā ieguvis sociālo zinātņu bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un vadībā, kā arī maģistra grādu sabiedrības vadībā.
Robežsardzē sācis strādāt 1992. gadā – veiksmīgi veidojis karjeru, līdz 2009. gadā iecelts par VRS vadītāju. Viņš gan ik pa laikam saņēma kritiku medijos un no politiķiem, tomēr tā lielākoties bija veltīta nepietiekami efektīvam dienesta darbam. Aizdomas par noziedzīgām darbībām, kuras piesegtu augstākā vadība, iepriekš nav paustas.
Aizdomas. Šoreiz, iespējams, tiešām “pakārs”
Aizturēja, pratināja, publiski “izsmērēja” un tajā pašā dienā visus palaida mājās. KNAB un citu uzņēmēju tikumības pārbaudes iestāžu darbinieku kārtējās skaļās “procesuālās” darbības pie slavenā būvnieku “TOP 10” vadītājiem droši vien nebūtu speciāli kaut kā izceļamas un atšķirīgi tveramas, kaut vai salīdzinot ar iepriekšējām tikpat skaļām reizēm, ja vien…
Ja vien pašu būvnieku (bijušo un esošo) aprindās nebūtu aizdomu, ka šoreiz kāda paraugprāva, publiskā “pakāršana” un varbūt pat Rīgas būvlaukumu attīrīšana no lielajiem spēlētājiem varētu arī notikt. Nu, kurš tad to nezināja, kāda kārtība te valda! Pat tie, kuri pie tiem karteļu galdiem paši ir sēdējuši, šodien aizkulišu sarunās nemaz nav mēmi. Vīru runas par objektu sadali sākušās burtiski pirmajā dienā pēc brīvlaišanas.
Tiesa, līdz Šķēles valdīšanai bijuši visādi “izlēcieni”, taču lielais saimnieks nodibinājis kārtību arī šajā jomā un iesaistītajiem viss bijis vairāk nekā skaidrs. Vienojušies par objektiem, nozīmējuši projektu vadītājus, kuriem tad nu bija jāveic tie melnie darbiņi ar “ratu iesmērēšanu” un iepirkumu specifikāciju saskaņošanu pie pasūtītāju kontaktpersonām.
Jā, varām mainoties, kādu, kuram vairāk galvā bija sakāpis, pabaidīja, lai saimnieku ciena, bet bez nopietnām sekām, lai tur kaut vai trīs “Maxima” pār cilvēku galvām būtu nobrukušas. Valstij taču jāattīstās! Arī labticīgais ekspremjers Kučinskis to godīgi atzīst – zināja. Kas tagad nu?
Pirmā versija: kamēr NATO noslēpumi drošībā, lielais aizokeāna aizgādnis uz mūsu cirku skatījies caur pirkstiem. Otrā – varbūt tiešām jau izskatās, ka pie mums atsevišķās aprindās uzdzīve sit tikpat augstu vilni kā savulaik Kubā pirms Kastro revolūcijas, un diplomātiskā nogaidīšana pacietīgos latviešus tomēr var izaicināt uz piektā gada dedzināšanām.
Pārsteigums. Deputātu kvotu vietā – līdzekļi neparedzētiem gadījumiem
Pagājušajā nedēļā valdība piešķīra 300 000 eiro Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles torņa saglabāšanai un restaurēšanai.
Jāatgādina, ka jau 2016. gadā Romas katoļu baznīca lūdza valdības finansiālu atbalstu, lai rekonstruētu katedrāli. Toreiz tika lēsts, ka šim mērķim nepieciešami aptuveni pieci miljoni eiro. Baznīcas ēkas restaurēšana sākās 2017. gadā – tad uzsākta fasāžu atjaunošana, pērn turpināta jomu jumtu un cokola restaurācija, kā arī arheoloģiskā izpēte. Kopējais valsts budžeta finansējums šiem darbiem bija 1 865 401 eiro, bet pašvaldības finansējums – 600 000 eiro.
Skaidrs, ka Sv. Jēkaba katedrālei, kas ir arhitektoniski un vēsturiski nozīmīga celtne, pirmais latviešu draudzes dievnams Rīgā, ir nepieciešami līdzekļi remontiem un restaurācijai. Pārsteidzošs šajā faktā tikai tas, ka šoreiz finansējums piešķirts no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.
Proti, 2018. gada 1. janvārī stājās spēkā Sakrālā mantojuma finansēšanas likums, kas tika īpaši radīts, lai noteiktu kārtību, kādā valsts finansiāli atbalsta sakrālā mantojuma saglabāšanu. Likumprojekta izveidi savulaik ierosināja Saeimas Nacionālās apvienības frakcija, un viens no tās līderiem Raivis Dzintars uzsvēra, ka viens no mērķiem bijis izbeigt tradīciju baznīcu remontiem naudu dalīt pēc deputātu kvotu principa. Tagad acīmredzot deputātu kvotu vietā stājušies līdzekļi neparedzētiem gadījumiem.
Turklāt Sv. Jēkaba katedrāles tornī darbi avārijas stāvokļa novēršanai par valsts līdzekļiem veikti jau 2016. gadā. Tomēr bojājumi turpinot attīstīties, arī torņa iekšpusē esošās konstrukcijas esot ne tikai nolietojušās, bet arī trupes un kaitēkļu bojātas, tādēļ nenodrošina nepieciešamo slodzes noturību.
Mācība. Pieci eiro par pensijas piegādi mājās
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) uzdevis labklājības ministrei Ramonai Petravičai (“KPV LV”) un satiksmes ministram Tālim Linkaitam (JKP) kopīgi rast risinājumu valsts pensiju, pabalstu un atlīdzību piegādes izmaksu sadārdzinājuma kompensēšanai.
“Labklājības ministrija nekad nav apmaksājusi šo pakalpojumu,” teica Petraviča, norādot uz “Latvijas Pasta” nekorekto rīcību, šovasar uzsakot līgumu vairākus gadus pirms termiņa beigām.
Petraviča esot rosinājusi Ministru kabinetam kompensēt no valsts budžeta vai nu visu maksu par pensiju piegādi, vai arī sadārdzinājumu, taču ministri šo priekšlikumu neesot atbalstījuši. “Tas nebūtu arī korekti attiecībā pret pārējiem pensionāriem, kuriem pensiju nepiegādā pastnieki.
Tādā gadījumā mums būtu jāpalielina pārējiem pensija par tiem pieciem eiro,” spriež pensionāru ministre. Tā kā ministrijai nepieciešamo divu miljonu eiro nav, ministre lūgs un aicinās sociālos dienestus pievērst lielāku uzmanību cilvēkiem, kuri saņem pensijas mājās. “Es aicinu visus, kuri var paši saņemt pensiju pastā, to darīt vai arī meklēt citus risinājumus. Iespējams radiniekiem rakstīt pilnvaras par pensijas saņemšanu, tas būs lētāk,” atzina Petraviča.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra līgumu ar “Latvijas Pastu” noslēdza pirms diviem gadiem, paredzot par pensiju un pabalstu piegādi klientu dzīvesvietās un pasta nodaļās laikā no 2018. līdz 2022. gadam samaksāt 12,2 miljonus eiro.
Tomēr nevar piekrist ministrei, ka “Latvijas Pasta” lēmums “lauzt līgumu” ir nācis kā zibens no skaidrām debesīm. Pensiju piegādes jautājums aktualizēts jau pirms desmit gadiem, kad, iestājoties vispārējai ekonomiskajai krīzei, pirmo reizi noteica maksu par pensiju piegādi mājās.
Pensionāru federācija toreiz, 2009. gadā, rosināja pensionāriem, kuri ir vecāki par 80 gadiem, pensiju mājās piegādāt par velti vai arī par samaksu, kas nepārsniedz eiro.
Valstij ir jāmeklē risinājums, kā senioriem, kuriem mērojams tāls ceļš līdz novada vienīgajam bankomātam, invalīdiem, piegādāt pensiju dzīvesvietā. Tas ir katras sociāli atbildīgas sabiedrības un sociāli atbildīgas valsts pienākums.
Nevis uzkraut šo pienākumu pastniekiem, kuri, lai gan viņu vadība publiski to nevēlas atzīt, bieži pilda arī sociālo darbinieku lomu. Un sirmajiem un nespējīgajiem aiznes ne tikai pensiju, bet arī maizīti un zāles.
Ja Latvijā tāpat kā Lietuvā piegādātu pensijas bez maksas visiem, kas sasnieguši 80 gadus, invalīdiem, kā arī tiem, kuru dzīvesvietas apkārtnē nav iespējams izņemt skaidru naudu, tad, ņemot vērā “Latvijas Pasta” jauno izcenojumu, mēnesī būtu nepieciešami apmēram 185 tūkstoši eiro.
Sagatavojuši: Linda Kusiņa-Šulce, Māris Antonevičs, Ilmārs Randers, Gundega Skagale
