Kas nozaga soliņus? Slēgs Ždanokai ceļu uz Briseli, dižozola aizstāvis. Nedēļas notikumu apskats 42
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Dižozola aizstāvis
“Redziet, es katru rudeni pastaigājos gar šo ozolu kopā ar bērniem, lasījām zīles bērnudārza rokdarbiem. Kad blakus kokam sāka rakšanu, brutāli norokot saknes, tas pamatīgi “uzvilka nervus”, jo kaut ko tādu var izstrādāt tikai uz nekompetences vai korupcijas pamata,” tā saka Arnis Priediņš, kura dzīvesvieta ir jaunā projekta mājā iepretim pļavai, kur auga nu jau bēdīgi slavenais Mārupes dižozols.
Pilnībā pārliecināts par būvniecības prettiesiskumu, A. Priediņš jau šā gada februārī sāka zvanīt trauksmes zvanus, vispirms domei iesniedzot apstrīdēšanas iesniegumu ar lūgumu atcelt būvatļaujas Kantora ielā Mārupē, pēc tam sekoja attiecīgi iesniegumi arī atbildīgajām ministrijām, Dabas aizsardzības pārvaldei, Valsts policijai un citām institūcijām.
Juridiskās nianses šajā gadījumā nebija šķērslis – Arņa prakses vieta ir vienā no lielajiem zvērinātu advokātu birojiem, tā ka jurisprudence ir viņa ikdiena.
“Būvvaldes apgalvojumam, ka problēma ir dižkoka neierakstīšana zemesgrāmatā, nevaru piekrist. Koks par dižkoku kļūst brīdī, kad sasniedzis normatīvajos aktos noteiktos kritērijus, nevis brīdī, kad valsts to konstatē.
Līdz ar to jāņem mērlente un koks jāmēra jau pirms būvniecības. Ja koks sasniedzis attiecīgo apkārtmēru, neatkarīgi no juridiskā nostiprinājuma būvdarbus tuvāk par 10 metriem, mērot no vainaga projekcijas, veikt nedrīkst.”
Tomēr šajā spēlē ozola aizstāvji zaudēja – varenais koks pagājušonedēļ gaišā dienas laikā tika nozāģēts.
Vaicāts, kā tas nākas, ka neviens apkārtnē neko nav dzirdējis, Arnis teic, ka vietējie iedzīvotāji kaut ko dzirdējuši gan, bet vienā pusē top dzīvojamās mājas, otrā – veikals, tā ka divu būvlaukumu ielenkumā vietējie pie trokšņiem jau pieraduši.
Lai nu kā, Arnis cīņu par taisnīgumu turpinās. Pēc notikušā viņš izsludinājis privātu atlīdzību 1000 eiro apmērā personai, kas sniegs konkrētu informāciju, kas palīdzēs identificēt dižkoka zāģētājus. “No manas puses būs pilnīga un absolūta elle. Darīšu visu, kas vien būs manos spēkos,” intervijā LTV par vēršanos pret dižkoka iznīcinātājiem teica A. Priediņš.
“Intereses pēc esmu aprēķinājis aptuveno laiku, kas iztērēts koka aizsargāšanai. Ja mērāms advokātu biroju stundu likmēs, tie būtu ap 15 000 eiro,” piebilst Arnis, akcentējot, ka nealkst ne atlīdzības, ne publicitātes, dara darāmo no tīras sirds.
Starp citu, A. Priediņš nesen arī panācis, ka tiesa atjaunoja būvatļaujas pārsūdzības termiņu kultūras un garīguma centra “Kairos” būvniecībai Jaunmārupes dabas parkā.
“Man nav nekas pret baznīcu kā tādu, tomēr tai tāpat kā visiem citiem ir saistoši būvniecības procesu regulējošie normatīvie akti. Bija atļauts būvēt parka teritorijā, izcērtot lielu skaitu koku, taču caur Administratīvo apgabaltiesu esmu panācis, ka būvatļaujas tiesiskumu kontrolēs tiesa, neraugoties uz faktu, ka būvatļauja izdota un stājusies spēkā vairāk nekā pirms diviem gadiem. Tā būs arī turpmāk. Ja manā rīcībā nonāks informācija, ka Mārupē tiek apdraudēti dižkoki vai citas dabas vērtības, rīkošos.”
Mācība. Slēgs Ždanokai ceļu uz Briseli
Nākamajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, kas notiks 2024. gadā, Tatjanai Ždanokai, kas patlaban EP ir ievēlēta no Latvijas Krievu savienības, ceļš uz Eiroparlamentu būs slēgts. Saeima savā pēdējā sēdē 27. oktobrī laboja likumu, liedzot uz EP kandidēt un tikt ievēlētām tādām personām, kuras bijušas PSRS, Latvijas PSR drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki, kā arī personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), kā arī citās padomju varas organizācijās. Augstākā tiesa ir konstatējusi, ka Ždanoka pēc 1991. gada 13. janvāra bijusi Komunistiskās partijas biedre.
Jāšaubās, vai parlaments saņemtos spert šādu drosmīgu soli, izskatīt deputāta Aleksandra Kiršteina (NA) priekšlikumu un par to nobalsot, ja Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā. Līdzīga situācija bija pirms 19 gadiem, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā.
Astotā Saeima 2003. gada nogalē, pateicoties toreizējā “Jaunā laika” iniciatīvai, arī panāca, ka Saeimas konservatīvais vairākums nobalso par identiskiem EP vēlēšanu likuma grozījumiem, taču vēlāk nobijās, ko par tiem teiks Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) un citas Eiropas institūcijas, un likuma grozījumi tika atcelti. ECT tika iztiesāta Ždanokas lieta pret Latvijas valsti, kura liedz viņai kandidēt pašvaldību un Saeimas vēlēšanās.
Toreiz politiķu aprindās izplatījās neoficiāla informācija, ka Latvija šajā prāvā varot zaudēt un tad Ždanokai būšot jāpaver ceļš arī uz Briseli un Saeimas pieņemtie labojumi EP vēlēšanu likumā jāatceļ. Taču Ždanoka ECT zaudēja.
Tagad kopš nežēlīgā Krievijas iebrukuma Ukrainā ir atvērušās acis ne vienai vien Eiropas valstij un institūcijai, no kuras aizrādījumiem par Ždanokas tiesību ierobežošanu pirms gandrīz 20 gadiem tā baidījās Latvijas redzamākie politiķi.
Daža laba Eiropas politiķa aizmiglotās acis atvērās arī tad, kad EP deputāte Ždanoka traucās uz Krievijas anektēto Krimu novērot tur sarīkoto rietumvalstu neatzīto referendumu par šīs Ukrainas teritorijas nelikumīgu pievienošanu lielajam kaimiņam un pēc tam paziņoja: “Krimas gadījums ir atmoda. Krievu atmoda.”
Ždanoka gan negrasās rimties un sola atkal vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Noslēpums. Kas nozaga soliņus?
Kad uzņēmums “Latvijas valsts ceļi” pagājušo trešdien paziņoja, ka vandaļi pie valsts autoceļiem Dobeles un Tukuma novadā nozāģējuši un nozaguši kopā 69 koka latas no soliņiem 15 autobusu pieturvietās, daļa sabiedrības pauda sašutumu par zagļu bezkaunību, daļa ironizēja, ka tā kāds gatavojot sev malku ziemai.
Taču drīz šo ziņu pārtvēra Krievijas un Baltkrievijas propagandas mediji, pilnā nopietnībā saviem skatītājiem un lasītājiem stāstot: “Lūk, kādā ekonomiskā situācijā pirms ziemas nonākusi Eiropa – par to liecina notikumi Latvijā, kur masveidā sākuši zagt soliņus, jau 15 pieturvietas Rīgā (tā sacīja kanāla “Rossija 1″ raidījuma vadītāja propagandiste Olga Skabejeva. – Red.) ir bez soliņiem. [..] Visdrīzāk tie jau izkurināti kā malka.”
Tas, ka šo ziņu ātri pārtvērusi Kremļa propaganda, radīja aizdomas Latvijā, ka soliņu zāģēšana patiesībā bijusi sabotāža.
Piemēram, Andris Kulbergs tviterī raksta: “Šeit pārāk operatīvi zāģēts un komunicēts “TV Rossija1″. Tur par zāģa/auto degvielu, loģistiku, nodilumu ir trīsreiz lielākas izmaksas par iegūto materiālu. Vairāk izskatās pēc mamikinveidīgo gājiena atstrādāt izpļēgurotos priekšvēlēšanu līdzekļus saviem saimniekiem.”
Citi prāto, ka nez vai nu Kremļa provokatori tā pūlētos – gan jau tikai pārtvēruši ziņas no Latvijas medijiem, lai izmantotu savos stāstos, cik Latvijā vai Eiropā “viss ir slikti”. Dažs piebilst, ka malkai šis soliņu koks neder, jo krāsots un citādi apstrādāts, varbūt nozagti, lai koku izmantotu celtniecībā? Citi novēl Valsts policijai ātrāk atrast vainīgos.
Bet tikmēr 14. Saeimas vēlēšanās caurkritušais deputāta kandidāts no “Saskaņas” saraksta bokseris Mairis Briedis ķēries pie soliņu labošanas – viņš feisbukā ievietojis video, kur nofilmēts, kā viņš sataisa sapostīto soliņu un aicina citus: “Mēs dzīvojam tādā vidē, kādu paši mēs to radām! Lai arī šis darbiņš ir kā piliens jūrā, ticu, ka labais vairo labo un, iespējams, tieši tu rīt būsi nākošā darba autors!”
Bažas. Kompensācija pēc 20 gadiem
Kādam bijušajam hokejistam, kurš bērnībā treniņa laikā zaudēja samaņu un viņam iestājās klīniskā nāve, ar Augstākās tiesas rīcības sēdes lēmumu piešķirta 40 000 eiro liela kompensācija
. To solidāri būs jāmaksā tā brīža jaunā hokejista trenerim, sporta klubam, kurā viņš trenējās, un Veselības ministrijai (VM).
Negadījums notika pirms 20 gadiem, tiesvedība par morālā kaitējuma kompensāciju tika sākta desmit gadus vēlāk. Cietušais prasīja 711 435 eiro lielu kompensāciju par kaitējumu veselībai, ko izraisīja nepiemērots treniņu režīms jeb pārāk lielas slodzes. Tiesāšanās bija ilga ar vairākām kasācijas sūdzībām.
\VM kā valsts pārstāve ir atbildīga par to, ka sporta ārste, kas apsekoja bērna veselības stāvokli, par problēmām neinformēja ne tikai jaunā hokejista vecākus, bet arī treneri un sporta klubu.
Ārstei vajadzēja rekomendēt fiziskās slodzes samazināšanu, taču bērns vienalga trenējies divas reizes dienā, līdz tas noveda līdz nelaimei. Cietušajam pēc ilgstošas ārstēšanās tika implantēts EKS defibrilators, pēc tam uz mūžu piešķirta otrās grupas invaliditāte.
Latvijas hokejā ir bijuši traģiski gadījumi saistībā ar veselības stāvokli.
Tā 2004. gada 3. novembrī spēles laikā Minskā no sirds nepietiekamības mira Sergejs Žoltoks, kurš karjeras laikā ilgus gadus spēlēja pasaules labākajā hokeja līgā “NHL”. Gadījumi ar traģiskām sekām bijuši arī amatieru hokejā. Tie gan visi bijuši pieauguši cilvēki, kuri paši uzņemas atbildību un risku par savu veselības stāvokli.
Svarīgākais jautājums šajā konkrētajā gadījumā, vai Latvijas bērnu sportā var atkārtoties kas līdzīgs un cik precīza un skrupuloza ir jauno sportistu veselības stāvokļa apsekošana.
VM norāda, ka 20 gadu laikā ir būtiski mainījies tiesiskais regulējums, tāpat pēc Sporta medicīnas centra reorganizācijas sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības aprūpes un medicīnisko uzraudzību nodrošina Bērnu klīniskās universitātes Sporta medicīnas centrs, kas periodiski sniedz informāciju par pārbaužu rezultātiem, arī par neatbilstošām treniņu slodzēm. Neatbildēts gan paliek jautājums, cik regulāri Latvijas jaunie sportisti tiek pārbaudīti?
Sagatavojuši: Ingrīda Mičāne, Māra Libeka, Gints Narogs
