Latvijā nav tādu apstākļu, lai kāda suga pilnībā izzustu 5
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Medību vēsture ir tikpat sena, cik cilvēce. Medības mainījušās līdz ar cilvēku paražām, tikumiem un zināšanām: no medībām aizsardzībai pret plēsīgajiem dzīvniekiem un pārtikas sagādei līdz mūsdienām, kad medības notiek, sabalansējot dabas aizsardzības un tās sabiedrības daļas intereses, kura vēlas vērot savvaļas dzīvniekus, ar to sabiedrības daļas vēlmi iegūt medību produkciju, medības saglabājot arī kā nodarbošanos ar vēsturiskām, senatnē iedibinātām tradīcijām. Dabas resursu, tajā skaitā medījamo dzīvnieku, izmantošana var ievērojami uzlabot arī ekonomiskās attīstības iespējas.
Medījamie dzīvnieki ir atjaunojams resurss, ko var izmantot mūžīgi, ja vien izmantošana notiek racionāli. Racionāla savvaļas dzīvnieku izmantošana un to aizsardzība ilgtermiņā nav konfliktējošas, bet tieši otrādi – savstarpēji viena otru papildina. Dzīvnieku sugu skaitam ir tieša saistība ar cilvēka darbību, kariem, slimībām, rūpniecību un, protams, malumedniecību.
Dabaszinātnieki secinājuši, ka Latvijā nav tādu apstākļu, lai kāda suga pilnībā izzustu.
Kad kāda suga izzūd, cieš visa ekoloģiskā sistēma, tajā skaitā cilvēku pasaule, jo mēs pazaudējam kādu barības ķēdes posmu un paliekam nabadzīgāki. Rūpes par savvaļas dzīvniekiem pat uz neilgu laiku prasa lielus ieguldījumus un resursus, bet pats galvenais – zināšanas. Zināšanas par dzīvnieku sociālo uzvedību, dabisko uzturu un biotopu.
Bioloģiskā daudzveidība ir īpaši svarīga nabadzīgajām teritorijām un iedzīvotājiem – 75% no iedzīvotājiem, kuri dzīvo lauku teritorijās, ir atkarīgi no dabas, jo tā ir vienīgā pārtikas ieguves vieta. Rūpes par medījamo dzīvnieku populācijas uzlabošanu un pilnveidošanu arī prasa pamatīgas zināšanas, kuras balstītas uz populāciju ilgtermiņa pētīšanu un izzināšanu.
Pamatojoties uz genotipu pētījumiem, tiek veiktas dzīvnieku selektīvās medības, no aprites tiek izņemti slimie, vārgie un traumētie dzīvnieki, bet pieauguša dzīvnieka nomedīšana tiek veikta tikai tad, kad dzīvnieks sasniedzis savu pilnbriedu un veiksmīgais mednieks iegūst augstākās raudzes trofeju. Vārdu sakot, medniekam jābūt savas medību platības saimniekam, lolojot, kopjot un saudzējot dabu, lai saviem bērniem, no kuriem to esam aizņēmušies, atdotu atpakaļ vislabākajā kvalitātē.
Medīja mežacūkas, lai pasargātu mājas cūkas
Vēl viens faktors, kam mednieku kolektīvs dod vērā ņemamu ieguldījumu, ir sevišķi bīstamo dzīvnieku slimību – mutes un nagu sērgas, klasiskā cūku mēra, Āfrikas cūku mēra, putnu gripas – apturēšana vai novēršana.
Šādos gadījumos mednieki no nomedītajiem dzīvniekiem ņem asins un audu paraugus, lai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) varētu veikt vīrusa uzraudzības un kontroles pasākumus.
Āfrikas cūku mēris Latviju sasniedza pirms septiņiem gadiem, PVD tad rekomendēja maksimāli samazināt mežacūku skaitu Latvijā, lai apturētu šī negausīgā vīrusa izplešanos. Mednieki gāja uz mežu kā uz darbu, lai ar asarām acīs (bija laiki, kad mežacūku medību iecirkņos bija ļoti maz) visu laiku audzēto mežacūku populāciju maksimāli samazinātu.
Ar mednieku spēkiem tas arī tika izdarīts – populācija tika samazināta teju vai par 80%, tas deva gaidītos rezultātus un slimība pāri Latvijas laukiem un mežiem vēlās lēni un kontrolējami. Diemžēl neapdomīgu cilvēka darbību rezultātā – reizēm lēcienveidīgi. Samazinātā mežacūku populācija atkopjas, mēris izzudis nav, tas joprojām ir jāuzrauga un jākontrolē, lai nesaslimtu mājas cūkas.
Tajā pašā laikā pamalē jau savelkas tumši mākoņi briežu hroniskās novājēšanas slimības izskatā. Jau 2018. gadā tika izstrādāta valsts uzraudzības programma briežu dzimtas dzīvniekiem, kuras ietvaros plānots izmeklēt aļņus, briežus un stirnas, protams, ka programmā piedalās mednieki, kuri, komunicējot ar PVD, piegādā paraugus no visiem Latvijas reģioniem.
Nekontrolētais būvnieks
Mūsdienu dzīvnieku klasifikācija apliecina, ka zīdītājs bebrs (Eirāzijas bebrs) ir grauzējs. Bebrs nemaz nedrīkst negrauzt, jo viņa priekšzobi nemitīgi aug un, graužot kokus, šis dzīvnieks tos nodeldē. Bebru dziedzeriem jeb kastorejam – olveida muskusa dziedzeru pārim, kas abu dzimumu bebriem atrodas pie astes pamatnes un satur zaļgandzeltenu vai gaišbrūnu, eļļainu, pēc kārkliem vai pēc baldriāna smaržojošu sekrētu, – piemīt ārstnieciskas īpašības cilvēka imūnsistēmas stiprināšanā.
Tieši šo dziedzeru, garšīgās gaļas un vērtīgās ādas dēļ Latvijas PSR tika izveidota izzudušā bebra reaklimatizācijas programma.
Tā beidzās ar to, ka bebri Latvijā savairojās lielā daudzumā, ar savu dzīvotņu uzplūdinājumiem nodarot lielu skādi mežsaimniecībai un pat lauksaimniecībai.
Izzūdot pieprasījumam pēc bebru ādām, peļņas medības iznīka, bet bebru skaitu ar lieliem darba resursiem regulē mednieku kolektīvi.
Nodevīgais ledus, auklas, stieples un akas
Mūsu zemē nu jau gandrīz par pagātni var uzskatīt laikus, kad bija bargas ziemas ar stipru salu un dziļu sniegu. Meža dzīvnieka organisms, ja vien tam pirms ziemas bijusi laba barības bāze un tas nav nomocīts ar slimībām vai parazītiem, salu spēj pārciest samērā normāli. Daudz vairāk dziļais sniegs apgrūtināja piekļūšanu barībai. Otrkārt, dzīvnieks nevar gulēt uz sniega vai ledus, kas veidojas, dzīvnieka ķermeņa siltumam izkausējot sniega virskārtu.
Un te atkal dzīvajai dabai talkā devās cilvēki, tie pārsvarā bija mednieki, zemkopji, mežsaimnieki un dabas entuziasti. Daudzās vietās mežos no sniega tika attīrīta zemsedze, meža dzīvniekus piebaroja ar sienu, zaru slotiņām un sulīgo barību.
Tagad ziemas kļuvušas maigākas, bet mednieki tāpat veic dzīvnieku piebarošanu, lai tie koncentrētos piebarošanas vietās un nodarītu pēc iespējas mazāku postījumu lauksaimniecības un meža kultūrām.
Pašreizējā situācijā var izdalīt dažus aspektus, kas rada pat letālas sekas dzīvniekiem, ja palīgā nesteidzas glābēji – un te nu jāsaka, ka atkal tieši mednieki ir tie, kuri sniedz palīdzīgu roku ledū ielūzušiem, nenosegtās kontrolakās iekritušiem un atbrīvo vecos, cilvēku bezatbildīgas rīcības rezultātā pamestos vados, auklās un žogos sapinušos meža dzīvniekus.
Medību ētika un tradīcijas
Katra indivīda izpratne par to, kas ir labs un slikts, diktē medību ētikas principu ievērošanu. Piemēram, viens no galvenajiem mednieka principiem ir nogalināt dzīvnieku ātri un prasmīgi, nesagādājot tam liekas ciešanas. Šis pats princips, lai gan nav izmērāms, ir ierakstīts arī Dzīvnieku aizsardzības likumā, nosakot, ka nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt. Starp medniekiem šī prasība ir loģiska un saprotama, tā nekad nav bijusi jādefinē valstiskā līmenī.
Ētikas normas un tradīcijas ir mūžam mainīgs lielums, jo, laikam ejot, mainās gan cilvēku attieksme, gan pasaules uztvere, gan arī vērtības.
Tradīciju un ētikas normu ievērošana ir mūžam mainīga vērtība, daudz kas aizmirstas, ir lietas, kas rodas no jauna, bet kopumā tradīciju un ētikas normu ievērošana liecina par katra mednieka vērtību pasauli.
Ir mednieku kolektīvi, kuri pat raksta un pieņem izpildei savu ētikas kodeksu, ir centieni un iestrādes jauna kodeksa izveidošanai, kurš būtu saistošs visiem Latvijas medniekiem.
Pēc manām domām, viss pareizais un arī aplamais jau ir uzrakstīts medību grāmatās. Kā piemēru varu minēt ilggadējā mežsaimnieka un medību kolektīva vadītāja Viestura Valda Dreimaņa grāmatu “Brīnišķīgais mežs”. Katra nāve ir svēta un tā ir jāciena, atdodot nomedītajam dzīvniekam pēdējo godu, uz trāpījuma vietas uzliekot egles zariņu un vienu kā pēdējo maltīti ieliekot dzīvniekam mutē. Ar trešo zariņu, to piespraužot pie cepures, tiek sveikts trāpīgais mednieks, kurš izdarījis pareizu izvēli.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
