“Zombijkastes” paliek. Cits Baraņņiks… Vai tiešām? “LA” nedēļas notikumu apskats 0
Cilvēks. Cits Baraņņiks… Vai tiešām?
“Iepriekš jūs bijāt cits Baraņņiks,” vēršoties pret savu bijušo partijas biedru no Rīgas domes tribīnes sauca “Saskaņas” deputāts Mihails Kameņeckis. Sēdē tika lemts par Vadima Baraņņika atbrīvošanu no vicemēra amata, uz ko stingri uzstāja “Saskaņa”, pretējā gadījumā draudot paralizēt valdošās koalīcijas darbu. Plāns īstermiņā izdevās, Baraņņiks amatu zaudēja.
Tomēr daudziem šī emocionālā atklāsme par “citu Baraņņiku” joprojām ir neatrisināms rēbuss, un nav skaidrs, kāds melns kaķis izskrējis starp “Saskaņas” biedriem.
Tās var būt kādas aizkulišu intereses, “pelēko kardinālu” spēles, vienkārši greizsirdība un personīga nepatika… Varbūt viss kopā? Jo politiski Baraņņiks ir un paliek tas pats, kas vienmēr bijis.
Iepriekš viņš zināms kā prokremliskā Pirmā Baltijas kanāla jurists, kurš dāsni ziedojis (tolaik vēl) Tautas saskaņas partijai un drīz vien ticis atalgots ar vietu deputātu kandidātu sarakstā, bet pēc varas iegūšanas Rīgā – arī ar dažādiem amatiem pašvaldības struktūrās. Vienlaikus darbojies arī kā “Saskaņas centra” Saeimas frakcijas konsultants mediju jautājumos.
Baraņņikam bijusi arī nozīmīga loma ideoloģiskajā frontē, kā biedrības “9maijs.lv” izpilddirektoram koordinējot galveno “krievu pasaules” masu pasākumu – 9. maija svinības Pārdaugavā.
Politiski tas bija un ir ļoti nozīmīgi, ņemot vērā “Saskaņas” elektorātu, tāpēc šo pasākumu nedrīkst atstāt konkurējošajiem grupējumiem.
Ierasti situāciju pie pieminekļa kontrolējuši saskaņieši, un galvenā uzmanība tur bijusi Ušakovam ar svītu, kamēr Ždanoka, Gapoņenko un citi ir spiesti meklēt alternatīvu izpausmes veidu.
Neskatoties uz to, ka uz Baraņņiku kā RD Satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētāju gūlās atbildība par “Rīgas satiksmes” un citiem skandāliem, vēl pirms gada tieši viņš tika uzskatīts par vienu no reālākajiem kandidātiem, kas nāktu Rīgas mēra Nila Ušakova vietā, ja nu tam vajadzēs amatu pamest.
Aprīlī Baraņņiks, “Saskaņas” virzīts un atbalstīts, kļuva par domes priekšsēdētāja vietnieku, un drīz pēc tam acīmredzot parādījās “cits Baraņņiks”. Jau maijā “Saskaņas” frakcija pēkšņi sašķēlās un Baraņņiks kopā ar trim biedriem no partijas tika izslēgts.
Baraņņika gāšana no amata ir tikai kārtējā epizode Rīgas domes politisko satricinājumu seriālā, spriedze pieaug, un kulminācija vēl sekos.
Pārsteigums. Goda zīme Bondaram
“Es neatteicos,” tik skopi par Finanšu ministrijas piešķirto Goda zīmi pēc valsts budžeta pieņemšanas Saeimā “Latvijas Avīzei” izteicās Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars no “Attīstībai/Par”. Viņš nebija vienīgais, kura darbu ministrija ar šo atzinību novērtēja, un šī nebija pirmā reize, kad šāds apbalvojums tiek pasniegts, bet šoreiz tas izraisīja lielu rezonansi.
Bijusī finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) “LA” atzina, ka lielā mērā tieši veids, kādā Bondars vadījis valsts budžeta apspriešanu komisijas sēdēs, ne vienmēr ieklausoties brīdinājumos par juridiskajiem riskiem, kā arī ierobežojot opozīcijas iespējas izteikties, pēc tam izraisījis plašās debates Saeimas sēdē.
“Komisijas vadītājam ir jāatceras, ka gadījumos, ja kāds no budžetu pavadošajiem likumiem tiks apstrīdēts Satversmes tiesā, tad tiesa, klausoties komisijas sēžu ierakstus, vērtēs, vai Juridiskajam birojam ir bijusi iespēja izteikties, vai ir ņemti vērā viņu iebildumi,” “LA” sacīja bijušais Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns (ZZS), kuram Reiznieces-Ozolas ministrēšanas laikā arī tika piešķirta šāda Goda zīme. Tolaik tas neizpelnījās ievērību.
Taču šoreiz budžeta pieņemšana saistīta ar plašiem protestiem, kritiku par solījumu nepildīšanu un pat parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. Uzslava uz šī fona izskatās dīvaini.
Finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) “LA” paskaidroja, ka katru gadu valsts svētku laikā svinīgā pasākumā tiek pasniegti Finanšu ministrijas apgalvojumi – Goda zīmes, kādas šogad līdztekus Bondaram saņēmuši vēl trīs cilvēki no ierēdņu vidus, Goda raksti, Atzinības raksti un pateicības. Izvēli izdara apbalvošanas padome, kurā ministrs nav, bet, viņaprāt, tā ir novērtējusi ministrijas labo sadarbību ar Saeimas komisiju.
Prieks. Kritīs visvairāk skatītās filmas rekords?
Pagājušajā nedēļā priecīgu ziņu izplatīja filmas “Dvēseļu putenis” veidotāji – līdz 21. novembrim, tas ir, nepilnās divās nedēļās, vēsturisko kinolenti par latviešu strēlniekiem Pirmajā pasaules karā un Neatkarības cīņās bija noskatījušies 123 780 interesentu.
Tas ir rekords, kuram pat netuvojas neviena no līdz šim uzņemtajām latviešu filmām, jo vēsturisko drāmu gan turpina demonstrēt lielie kinoteātrī, gan arī tikai nupat īsti sācies filmas ceļš uz ekrāniem novadu kultūras centros.
Tuvākā “Dvēseļu puteņa” sekotāja no latviešu filmām ir 20. gadsimta 30. gadiem veltītā komēdija “Homo Novus” pēc Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romāna motīviem – līdz 2018. gada beigām to kinoteātros bija noskatījušies 92 000 interesentu. Jādomā, šī gada laikā skatītāju skaits vēl papildinājies, taču šos datus mēs uzzināsim tikai 2020. gada februārī. 83 000 skatītāju robežu sasniegusi Andreja Ēķa producētā vēsturiskā lielfilma “Nameja gredzens”, kas vairs netiek rādīta.
Straujais panākums ļauj cerēt, ka, iespējams, “Dvēseļu putenis” pietuvosies Latvijā visu laiku visvairāk skatītajai filmai – vismaz nav dzirdēts, ka šis deviņus gadus senais rekords būtu kritis, – Džeimsa Kamerona “Avataram”, kas turējās uz ekrāniem 51 nedēļu un ko kopumā noskatījās 200 190 cilvēki.
Darījums. Darījums par 6 miljardiem… ar dabu
Dabu piesārņot ne vairāk, kā to spējam attīrīt, – tāda vienā teikumā ir Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna līdz 2030. gadam (“NEKP 2030”) projekta būtība. Pašlaik notiek tā saskaņošana ar ministrijām: kurš atjaunos autoparku, kurš mainīs degvielu, kurš atbalstīs atjaunojamās enerģijas ražošanu, kurš siltinās mājas, kurš uzliks lielākus nodokļus. Īsāk sakot: kurš sola vairāk. Pašlaik jau sacerēti 104 pasākumi. Līdz 29. novembrim gaida vēl. Jo “NEKP 2030” valdībai plānots apstiprināt 17. decembrī.
Ceturtdien tika nosaukta cena šim darījumam ar dabu. Klimata pārmaiņu mazināšanai līdz 2030. gadam nepieciešami seši miljardi eiro, forumā “Enerģētikas un klimata plāns 2030 – ceļā uz ilgtspējīgu valsti” sacīja EM valsts sekretāra vietnieks Dzintars Kauliņš.
Kur ņems finansējumu? Protams, ka viegli ieplānot ES fondus, kurus citām vajadzībām nemaz nedos.
Piesardzīgu dara vēlme pasmelties no valsts budžeta un pašvaldību ikgadējiem budžetiem, kas ir iedzīvotāju nauda.
Sociālajai palīdzībai un veselības aprūpei nepietiek naudas. Vai tiešām vajadzētu piemaksāt par pāreju no dīzeļauto uz elektromobili vai par pāreju no malkas apkures uz siltumsūkni? Vienu dārgu pakalpojumu – atkritumu depozītu sistēmu – Saeima jau akceptēja. Vai tam būs atdeve, redzēsim, kad sāksim par to maksāt.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces (“AP”) apgalvojumā, ka “klimatneitrāla ekonomika nenozīmē bremzēt tautsaimniecības izaugsmi”, ir taisnība tikai attiecībā uz biznesu, kas izstrādā risinājumus. Bet tie jāapmaksā būs visiem iedzīvotājiem – vai nu pastarpināti caur budžetu, vai tieši – elektrības rēķinā.
Tas, ka vides aizsardzība dārga un ir jāapmaksā, ir pašsaprotama lieta. Atkritumus savākt vienmēr būs dārgāk nekā tos izgāzt ceļmalā. Bet vai vajag izgatavot robotus, ja atkritumus sašķirot un savākt varam savām rokām? Šobrīd mēs cenšamies, lai pārejā uz klimatneitralitāti ES būtu pasaulē vadošā, kaut piesārņojošākie reģioni ir citi.
Vilšanās. “Zombijkastes” paliek
Daudzos Latvijas medijos aizvadītajā nedēļā parādījās iespaidīgi virsraksti – “Mediju uzraugs aptur deviņu Krievijas televīzijas kanālu translāciju”. Vai tiešām Latvija beidzot nolēmusi izrādīt Kremlim nopietnu pretestību informatīvajā karā un piegriezt skābekli tai dezinformācijas un naida plūsmai, ko pat Krievijā jau daudzi sauc par “zombijkasti” un vēl rupjākos vārdos?
Tos, kas izlasīja ziņu līdz galam, gaidīja nepatīkams pārsteigums, secinot, ka Krievijas galvenie propagandas varoņi Vladimirs Solovjovs un Dmitrijs Kiseļevs no Latvijas televizoru ekrāniem nekur nepazudīs.
NEPLP lēmums attiecas uz mazzināmiem televīzijas kanāliem, no kuriem lielākajai daļai pat nav politisks saturs: “Vremya: dalekoye i blizkoye”, “Bobjor”, “Dom Kino”, “Dom Kino PREMIUM”, “Muzika Pervogo”, “O!”, “Poyekhali”, “TELECAFE” un “Peterburg – 5 kanal”.
Iemesls aizliegumam gan esot politisks. Viens no šo kanālu īpašniekiem pastarpināti esot Vladimiram Putinam pietuvinātais Krievijas oligarhs Jurijs Kovaļčuks, kuru 2014. gadā pēc Krievijas īstenotās Krimas sagrābšanas rietumvalstis iekļāva sankciju sarakstā. Līdz ar to sankcijas attiecoties arī uz Kovaļčukam piederošajiem medijiem.
Un tomēr dīvaini, ka Krievijas centrālie TV kanāli, kas faktiski ir kara instruments un tikuši izmantoti gan Krimas aneksijas, gan citu operāciju gadījumā, paliek ārpus sankcijām, savukārt salīdzinoši mazsvarīgie tiek bargi sodīti. Un kas vēl interesantāk – arī atsevišķi propagandas kanāli (piemēram, “RenTV”) esot saistīti ar Kovaļčuku, tomēr tie saudzēti.
Sagatavojuši: Ināra Egle, Linda Kusiņa-Šulce, Māris Antonevičs, Ivars Bušmanis
