Caunes valdīšana beigusies, negribētākais amats un neskaidrākais darījums kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Nedēļas notikumu apskats 10
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Caunes valdīšana novadā beigusies
Pēc gandrīz 30 pašvaldības vadībā aizvadītajiem gadiem Jelgavas novada domes priekšsēdētāja amatu ir atstājis Ziedonis Caune, kurš novadu vadīja kopš tā izveidošanas 2009. gadā, bet pirms tam bija tajā iekļautā Vircavas pagasta priekšsēdis.
Amata zaudēšana nenotika gluži tā, kā Z. Caune to vēlējās. Viņš jau bija paziņojis, ka atkāpsies pats pēc pašvaldības budžeta pieņemšanas, kas varētu notikt janvāra beigās. Taču domnieki par viņa atbrīvošanu nobalsoja jau janvāra pirmajā nedēļā domes sēdē, kurā Z. Caune nepiedalījās, jo ārstējās slimnīcā.
Četras reizes pašvaldību vēlēšanās pēc novada izveidošanas – 2009. gadā, 2013. gadā, 2017. gadā un arī 2021. gadā – Z. Caunes pārstāvētais Latvijas Zemnieku savienības saraksts ieguva lielāko mandātu skaitu, bet Z. Caune – lielāko balsotāju atbalstu. Vēlētāji viņam uzticējās, neraugoties uz to, ka ik pa laikam domes priekšsēža rīcība izpelnījās mediju un sabiedrības sašutumu.
Vairākkārt tas bija saistīts ar viņa hobiju – medībām. Taču pat tad, kad pirms aptuveni desmit gadiem video bija iemūžināta viņa iespējamā piedalīšanās malu medībās, Z. Caune no nepatikšanām izkļuva sveikā. Līdzīgi viņš izkārpījās vēl vairākas reizes, kad darba laikā bija iesaistījies ar to nesaistītās nodarbēs. Toreiz sprieda, ka tas ir, iespējams, pateicoties viņa sakariem.
Savu karjeru Z. Caune sāka kā kolhoza “Rosme” priekšsēdētājs. Tas bija laikā, kad sakariem bija liela nozīme, bet vadītāju bija pierasts klausīt uz vārda. Šo vadības stilu nu jau bijušais Jelgavas novada priekšsēdis saglabāja arī, vadot pašvaldību, kas līdz šim bija attaisnojies. Taču pēc jaunā novada izveidošanas, kad tajā pārsvaru ieguva no Ozolniekiem ievēlētie deputāti, agrākā vadīšanas pieredze vairs nederēja, ko Z. Caunem bija grūti pieņemt. Pa šo laiku bija arī izaugusi jauna politiķu paaudze.
Taču LZS savās rindās nebija izaudzinājusi jaunus līderus, kas varētu pārņemt novada vadību. Jaunie koalīcijas deputāti vēlējās iešanu līdzi laikam, demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu, kam priekšsēdis, iespējams, nebija gatavs. Vienlaikus atklājās dažādu interešu sadursmes, ar ko Z. Caune vairs netika galā. Viņš zaudēja savējo uzticību un vairākumu domē, kas priekšsēdi esot ietekmējis arī psiholoģiski. Tāpēc darbi vairs nevedās, kas noveda līdz neuzticības balsojumam.
Neskaidrība. Sola, pirms vēl izpētīts
Skaidrs ir viens – satiksmes organizāciju Rīgā nāksies mainīt. Pārāk daudz ir korķu, dūmu, lielāku un mazāku negadījumu. Kā mainīt? Nav skaidrs. Un neskaidrību diemžēl pagājušajā nedēļā pacentās padziļināt dažas amatpersonas.
Rīgas domes (RD) priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis (“JV”): “Zemo emisiju zona varētu būt viss centrs starp dzelzceļa loku un Daugavu. Tas kaut kādā mērā nozīmēs arī ierobežojumus kādām automašīnām ar noteiktiem dzinēja izmēriem.”
Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone (“JV”) intervijā Latvijas Radio: “Viens no iespējamiem emisiju ierobežošanas pasākumiem Rīgas centrā varētu būt privātā transporta iebraukšanas maksas noteikšana sastrēgumu laikā.”
Nu neskaidri: “Kaut kādā mērā”, “kaut kādām automašīnām”, ar kaut kādiem “dzinēju izmēriem”. Kaut kādā “sastrēgumu laikā”. Kas tas tāds?
Slikti, ja politiķi un augsti ierēdņi turpina izteikties pavirši, runās un rakstos nenoliek priekšplānā sarežģītas problēmas risināšanas ieceru skaidrojumu. Trešdien “PricewaterhouseCoopers” pārstāvji tikai informēja par veicamo priekšizpēti.
Tuvākajā laikā (šajā gadā un vismaz pusi nākamajā) nekādu lielu un konkrētu izmaiņu nebūs. RD Pilsētas attīstības departamenta paspārnē, piesaistot astoņus “PricewaterhouseCoopers” (PwC) speciālistus (divi no Polijas un Beļģijas), ir izveidota Rīgas ZEZ (zemo emisiju zona) ieviešanas izpētes un projektēšanas grupa, kura savus secinājumus sagatavos līdz 2023. gada vidum, vadīs tos cauri sabiedriskai apspriešanai (tajā iesaistāmo sarakstā ir vairāki desmiti organizāciju). Un tikai tad nāks (vai nenāks) tie īstie ierobežojumi.
Un mēs visi darītu pareizi, ja spētu nevis sprēgāt par atsevišķiem raibajā mediju vidē sastaptiem “varētu”, “iespējams” u. tml., bet šajā gadā pasekot solītajam apspriešanas procesam un tajā piedalīties. Skatiet RD Pilsētas attīstības departamenta tīmekļvietnē www.rdpad.lv sadaļu “Attīstība-Mobilitāte-Zemo emisiju zonas priekšizpēte”, “Sabiedrības līdzdalība”. Ja to negribēsiet vai nevarēsiet, atliks vien 2023. gada beigās pieņemt citu izdomāto un nolemto.
Pārsteigums. Pārāk neērts krēsls?
Kā negribēts bērns Latvijā ir Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja amats. Šāds salīdzinājums ienāca prātā, jo iestādi pamet nu jau trešais tās vadītājs pēdējo piecu gadu laikā.
Jānis Ābele amatā stājās vien 2020. gada augustā. Toreiz viņš “Latvijas Avīzei” stāstīja, ka vēlas sakārtot šo iestādi, kā arī uzskata to par svarīgu amatu: “Pats esmu divu meitu tēvs un vēlos, lai bērniem mūsu valstī klājas pēc iespējas labāk.”
Pagājušonedēļ paziņots, ka viņš amatu atstāj. Sīkāk skaidrot, kāpēc atstāj amatu, J. Ābele nav vēlējies. Zināms vien, ka esot saņēmis labu darba piedāvājumu privātajā sektorā.
Patiesībā, ja ieskatās J. Ābeles dzīves gājumā, redzams, ka viņš ir “staigātājs”, kas dažos amatos noturējies pat vēl īsāku laiku. Tā, piemēram, no 2019. gada janvāra līdz 2020. gada aprīlim viņš paguvis dažādos amatos pabūt trīs dažādās valsts iestādēs.
Turklāt J. Ābele, kā jau minēts, nav pirmais inspekcijas vadītājs, kam šis krēsls ātri sāk spiest. 2017. gadā Ilona Kronberga inspekciju vadīja vien sešus mēnešus. Pēc tam tā pusgadu bija bez vadītāja. Nākamā vadītāja Marianna Dreja amatā noturējās vien divus gadus. Pēc tam pirmajā Valsts kancelejas rīkotajā konkursā uz inspekcijas vadītāja vietu aizstājēju atrast neizdevās. Otrajā konkursā atrada J. Ābeli.
Kas notiks tālāk ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju?
“Domāju, ka inspekcijai ir visas iespējas kļūt par būtiskāko posmu bērnu tiesību un drošības garantēšanas sistēmā – protams, tas nevarēs notikt bez politiskās gribas un atbalsta,” izteicies J. Ābele. Vai tas ir mājiens, ka nav izjutis gana lielu atbalstu no Labklājības ministrijas, kas pārrauga inspekciju, J. Ābele arī neskaidro.
Labklājības ministrs Gatis Eglītis “Latvijas Avīzei” sacīja: “Darbs Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā ir ļoti izaicinošs, ņemot vērā to, ar kādiem jautājumiem ir jāstrādā. Meklējot jauno inspekcijas vadītāju konkursa kārtībā, raudzīsimies pēc cilvēka ar misijas apziņu. Tātad – ne tikai profesionāli ar, piemēram, pieredzi juridiskajos jautājumos, bet arī ar izpratni par jomu un patiesu vēlmi to uzlabot.”
Darījums. Miljonu apsaimniekotāji
Gaidāmo 40 miljonu eiro ieplūdināšanu (desmit gadu laikā) nodibinājumā “Latvijas Ebreju kopienas restitūcijas fonds” var uzskatīt par neskaidrāko darījumu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību. Aizvadītajā nedēļā Saeima otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Labas gribas atlīdzinājums Latvijas ebreju kopienai”, un drīzumā tas, visticamāk, bez būtiskiem papildinājumiem tiks pieņemts gala lasījumā, ja vien neiejauksies Finanšu izlūkošanas dienests.
Nacionālā apvienība ir uzstājusi uz to, ka nodokļu maksātāju naudu nedrīkst piešķirt fondam, ja tas nav uzticams. Deputāts Aleksandrs Kiršteins vērsies pieminētajā dienestā, lai pievērstu tā uzmanību, ka miljoni no valsts budžeta varot nonākt šaubīgās rokās. Restitūcijas fondu, kam plānots nodot apsaimniekošanā šo naudu, pārstāv trīs privātpersonas.
Līdzās uzņēmējam Dmitrijam Krupņikovam, kurš ir arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja baņķiera Arkādija Suharenko vietnieks, un līdzās uzņēmējam Vladimiram Fogeļam fondā darbojas arī Leonīds Kiļs. Šai personai esot cieši uzņēmējdarbības sakari ar Krievijas miljardieriem brāļiem Rotenbergiem, kuri iekļauti ES un ASV sankciju sarakstā un ir ļoti tuvu stāvoši Vladimiram Putinam.
Likumprojekts noteic, ka piešķirtos līdzekļus fonds drīkst izmantot tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kuri saistīti ar reliģiju, kultūru, izglītību, zinātni, veselības aprūpi, vēsturi, sportu un labdarību. Arī ebreju kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanai un saglabāšanai un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomē ietilpstošo organizāciju darba atbalstam.
Likumprojektā ne ar vārdu nav pieminēta rabīna Menahema Barkahama vadītā biedrība “Šamir”, kura kopš 1989. gada darbojas kā neatkarīga organizācija, patstāvīgi īstenojot daudzus nozīmīgus projektus Latvijas ebreju piemiņas, kultūras un vēstures saglabāšanā.
Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Ināra Egle, Māra Libeka, Atis Jansons
