“Cilvēks bez mājām ir cilvēks bez sevis.” Saruna ar jauno autori Kristīni Stafecku, kura pievērsusies epifāniju rakstīšanai 3
Inga Kaļva Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Savos darbos daudz aprakstu mīlestību, tās trauslumu, bet reizē arī spēku un varenību. Man patīk justies mīlētai un arī citiem dot šo maģisko izjūtu. Nu jau divus gadus esmu laimīgās attiecībās, kurās ik diena ir īsti mīlestības svētki.
Šādas sajūtas ir tik karaliskas un iedvesmojošas, ka teksti no manis plūst dabiski,” stāsta jaunā autore Kristīne Stafecka, kura pievērsusies epifāniju rakstīšanai.
“Reizēm mēdzu pieskarties arī eksistenciālu ideju aprakstīšanai, jo filozofija un fantazēšana mani vienmēr ir iedvesmojusi. Manu tekstu krājumos var atrast arī pa gabaliņam sāpīgu darbu, jo brīžiem caur lielām sāpēm dzimst skaisti teksti.”
Jaunietes dzimtā puse ir Tukums, bet dzīves ceļš viņu atvedis uz Daugavpili.
“Pārceļoties uz Latgali, mani pārsteidza tas, cik cilvēki šeit ir vienoti. Arī universitātē ar kursabiedriem sadraudzējos jau pirmajā nedēļā, jo cilvēki Daugavpilī ir ļoti atvērti,” stāsta Kristīne, kura ir Daugavpils Universitātes 1. kursa studente.
“Attālināto studiju laikā ir vieglāk savienot vairākas nodarbošanās. Es, piemēram, šobrīd studijas apvienoju ar pilnas slodzes darbu, jo lekcijas varu ierakstīt un klausīties sev ērtā laikā, kas, mācoties klātienē, nebija iespējams. Neesmu piesaistīta vienai konkrētai lokācijai, jo manas mācības notiek tur, kur ir mans dators,” atklāj studente.
Iedvesmojoties no dzejnieka Imanta Ziedoņa epifānijām, Kristīne arī pati izpaužas šajā žanrā. Jaunās autores darbi līdz šim publicēti laikrakstā “Vietējā Latgales Avīze”.
Ir piedalījusies Jauno un iesācēju autoru literāro darbu konkursā, bet kopš pērnā septembra ir Austrumlatvijas Literārās akadēmijas dalībniece. “Šī ir lieliska iespēja attīstīt savas rakstīšanas prasmes ar pieredzējušu rakstnieku atbalstu,” saka radošā jauniete.
– Tu studē psiholoģiju. Vai šajā sfērā gūtās zināšanas palīdz arī radošu darbu rakstīšanā, ļaujot niansētāk uztvert pasauli?
K. Stafecka: – Vairākkārt esmu pārliecinājusies par to, ka psiholoģijas studiju uzsākšana ir bijis pareizais virziens, kurā doties. Droši varu apgalvot, ka esmu atradusi savu dzīves sfēru, un brīžos, kad cilvēkā parādās šī pārliecība, tad viņš dzīvo ar lielu degsmi un aizrautību.
Studiju procesā iegūtās zināšanas ir pārvērtušas manu personību, krasi mainījušas uztveri, kā arī ļāvušas izmainīt savu skatu uz dzīvi kopumā.
Psiholoģija ir attīstījusi manu emocionālo inteliģenci, līdz ar to ir paplašinājies vārdu krājums, domu lidojums ir kļuvis precīzāks un radīt jaunus tekstus ir daudz vieglāk.
– Ar ko tev asociējas pavasaris?
– Pēc tik garas un aukstas ziemas, kāda tā bija šogad, pavasari gaidu ar atplestām rokām. Katru dienu, kad starp mākoņiem izlien kaut niecīgs saules stariņš, es priecājos kā bērns.
Mani mīļākie pavasara vēstneši ir sniegpulkstenītes, cilvēki rūtainos pavasara mēteļos, kuriem vienmēr rokās ir pa kādai kafijas krūzītei, kā arī visa daba mums apkārt. Es dzīvoju blakus parkam. No rītiem mēdzu paķert saliekamo krēslu vienā padusē, pildspalvu ar blociņu otrā un doties uz parku.
Tur vienmēr var saujām sagrābties iedvesmu, jo apkārt pulsē daba, putni čivina, pīles pastaigājas gar pašu degungalu un visapkārt ir laimīgi cilvēki, un daudz, daudz saulītes.
– Kur, tavuprāt, smelties enerģiju šajā pandēmijas laikā?
– Manuprāt, nedaudz padomājot, var izplānot lieliskas atpūtas iespējas arī šajā laikā, jo doties garās pastaigās, pārgājienos, piknikos pa vēl neizzinātām takām neviens nav aizliedzis.
Lielu enerģijas pieplūdumu man dod sports. Laiks kļūst siltāks, tāpēc atkal var atsākt skriet vai nodarboties ar citām aktivitātēm brīvā dabā. Ikvienam ieteiktu nenolaist rokas un turpināt plānot jaunas idejas, kas pašus padarītu kaut par kripatiņu laimīgākus.
Man enerģiju noturēt palīdz arī vienots dzīves ritms, kuru papildinu ar dažādām sevis pilnveidēm. Izveidot piepildītu rutīnu bija labākais pēdējā laika lēmums, tāpēc iesaku to ikvienam.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam ielūkoties Kristīnes Stafeckas līdz šim nepublicētajās epifānijās.
***
Tu esi manas mājas. Tu esi baltais tējas galdiņš, baltais servīzes komplekts, tu esi arī pati tēja. Tevi es saredzu katrā sveces liesmā un mazajā piezīmju lapiņā. Mierīga fona mūzika, naudas krājkase, tu. Un, ja man būtu jāmaksā īres maksa, tad tu būtu arī pati īre.
Cilvēks bez mājām ir cilvēks bez sevis. Arī es esmu tavas mājas. Vispār jau sākotnēji es biju tavas mājas, un tikai tad tu kļuvi par manām. Ar mani tā notiek, man vajadzīgs laiks, lai iedzīvotos.
Mana ķermeņa siltums tevi silda. Es to protu panākt arī bez siltas tējas tases. Un es vēlreiz teikšu, ka tu esi manas mājas.
***
Visskaistāk tulpes izskatās šajā sezonā. Viņš tās saplūc un steidzas pie manis. Steidzas, jo visām manām nervu kaitēm pāri klājas augsta temperatūra un drudzis. Bet par tulpēm… Tās ir skaistas, kad ir ciet. Izskatās, it kā lūpas sarautas čokurā, lai tūlīt pat kādam dotu sulīgu pavasara buču.
Reizēm man tā ir arī ar cilvēkiem. Tik skaisti viņi šķiet, līdz iepazīsti un ieraugi tuvāk. Tad pa galvu maisās domas – vai labāk būtu bijis vispār cilvēka dvēseli nelūkot?
Jā, es laikam mīlu aizvērtus cilvēkus, jo tāda esmu arī es pati. Es tevi mīlu – to klusītēm, gandrīz vai nočukstot, es pasaku sev, ieritinoties savā klēpī. Man ir silti, un mīlu es sevi, mīlu arī aizvērtus cilvēkus un aizvērtas tulpes.
***
Vakar sētas izpārdošanā kāda sieviete tirgoja savu sirdi par ziedojumiem. Man viņas kļuva žēl, un es iedevu ziedojumus, bet lūdzu, lai kundze sirdi patur pie sevis. Sieviete manu rīcību nesaprata. Kāpēc kāds maksā par preci, ja to nemaz nevēlas? Man atlika vien uzsmaidīt un aiziet.
Cilvēki, kuri ir tādā mīlestības badā, nespēj domāt racionāli. Stiprajiem viņi ir jāsargā, citādi viņi ir gatavi atdot savu sirdi par ziedojumiem jebkuram garāmgājējam. Es uzskatu, ka rīkojos pareizi, jo šorīt, dodoties pēc ikrīta preses, kaut kas mani pārsteidza. Starp daudzajiem modes žurnāliem, vēlēšanu bukletiem un lielveikalu akcijas lapelēm es atradu baltu aploksni.
Vēstulē nebija norādīts atpakaļadresāts, tāpēc man nebija pat mazākās nojausmas, no kā šī vēstule ir. Brīdī, kad to atvēru, man viss kļuva skaidrs. Tā bija ierakstīta pateicības vēstule no šīs sievietes. Tajā bija rakstīti vien pāris teikumu. Paldies! Liels, liels paldies! Ja izpārdošanā garām būtu gājis kāds cits, tad mana sirds būtu nopirkta.
Taču tajā mirklī garām gājāt tieši Jūs. Tas ir iemesls tam, ka tagad manā krūškurvī aizvien pukst silta un mīlestības pilna sirds. Silts paldies! Droši vien to var raksturot kā likteni. Būt īstajā vietā un laikā – tie dzīves mirkļi ir paši mīļākie.
