Nedēļas nospiedumi. Smiltēns apsvēris arī iespēju vispār iet prom no politikas 24
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Atkal augšā
“Man nācās atstāt pilnīgi visu, ko iepriekšējos desmit gados biju sasniedzis,” tik dramatiski savu situāciju pēc “Vienotības” atstāšanas intervijā “Latvijas Avīzei” savulaik raksturoja Edvards Smiltēns, atzīstot, ka tobrīd apsvēris arī iespēju vispār iet prom no politikas.
Tas bija 2017. gada vasarā, kad, sajutis varas vakuumu partijā, Smiltēns mēģināja pārņemt inciatīvu, skaļi pieprasot izslēgt no tās rindām ilggadējo līderi Solvitu Āboltiņu, bet, tā kā atbalstu no biedriem nesaņēma, pats bija spiests doties prom. Gan publiski, gan kuluāros notikušais tolaik tika plaši apspriests (tostarp atgādinot, ka Smiltēns taču iepriekš uzskatīts par “Āboltiņas cilvēku”), tomēr reti kuram bija šaubas, ka viņš meklēs ceļus, kā atgriezties politikas varas augstumos, kur sevi iepriekš bija saskatījis.
Pēc četru gadu pauzes tas viņam izdevies diezgan iespaidīgi – ne vien, nu jau kā Latvijas Reģionu apvienības (LRA) līderim, atgriežoties parlamentā, bet arī kļūstot par 14. Saeimas priekšsēdētāju. Te, protams, ir vairāki apstākļi, kas nospēlējuši par labu Smiltēnam – gan tas, ka koalīcijas partneriem ir lielāka interese par citiem amatiem, gan tas, ka līdzšinējai Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (Nacionālā apvienība), ja tā var teikt, apnicis krēsls, kurā viņa pavadījusi iepriekšējos astoņus gadus, un viņa izrādījusi vēlmi ieņemt aizsardzības ministres amatu, gan tas, ka “Apvienotajā sarakstā”, kura ietvaros Smiltēns un LRA kandidēja Saeimas vēlēšanās, nemaz nav tik daudz politiķu, kurus varētu virzīt šai pozīcijai. Bet, protams, arī bez paša Smiltēna ambīcijām nekas tāds nebūtu noticis.
Jāatzīmē, ka balsojums par Saeimas priekšsēdētāju šoreiz bija ļoti vienprātīgs (82 – par, 11 – pret), jo viņu atbalstījusi arī liela daļa opozīcijas, ieskaitot pat Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” frakciju, par ko tā jau saņemusi dunku no “ieroču brāļa” populistu frontē Alekseja Rosļikova. Sak, kas tad tie par “Kariņa–Levita režīma” pretiniekiem, ja balso tāpat kā koalīcija… Tomēr lielo atbalstu vēl nevajadzētu uztvert zīmi, ka ar Saeimas vadīšanu Smiltēnam viss būs tikpat raiti. Galu galā arī vecās brūces attiecībās ar “Vienotību” vēl nav pilnībā sadzijušas.
Aizdomas. Cenas ceļ gandrīz vienlaikus
Mobilie operatori atkal palielinājuši cenas visiem tarifu plāniem. “Bite” visiem klientiem cenu cels par 1,75 eiro, “Tele2” kāpumu pielāgos tarifa veidam un sadārdzinājums būs no viena līdz diviem eiro, bet “LMT” ziņo, ka vidējais cenu kāpums klientiem būs divu eiro apmērā. Tas varētu arī nelikties nekas pārsteidzošs, redzot milzīgos inflācijas rādītājus un cenu celšanos visās nozarēs, tomēr jautājumus liek uzdot tas, kā notiek šī cenu celšana. Kā tas var būt, ka visi trīs lielie operatori cenas ceļ gandrīz vienlaikus (“LMT” un “Bite” 1. novembrī, bet “Tele2” cenas mainīsies mēnesi vēlāk)? Vai varbūt varētu būt kādas zemgalda vienošanās starp trim komersantiem?
Operatori to, protams, noliedz, un arī Konkurences padome jau paziņojusi, ka cenu celšana, visticamāk, nav bijusi savstarpēji saskaņota. KP norāda, ka šajā nozarē Latvijā valda oligopols un komersanti, nevis pieprasījums, veido pakalpojuma cenu. Turklāt operatori viens otra darbības vērojot ļoti rūpīgi un, tā kā nozare ir caurspīdīga, tad jebkura darbība ir labu laiku iepriekš zināma.
“Bite” cenu kāpumu pamato ar elektrības u. c. ikdienas darbībai vajadzīgu resursu cenu pieaugumu, kā arī to, ka cenas cēluši uzņēmuma partneri, kuri “Bitei” piegādā dažādus pakalpojumus. Uzņēmuma pārstāve Una Ahuna-Ozola informēja, ka “Bite” par plāniem mainīt tarifu plānu cenas klientus informēja 20. septembrī, kas esot bijis visagrākais paziņojums no trim operatoriem, tāpēc viņu pusē vienošanās ar citiem neesot varējusi būt iespējama.
Kā ar “Tele2” un “LMT”? “LMT” pārstāvis Valdis Jalinskis sacīja, ka uzņēmums lēmumus pieņem neatkarīgi no citiem un 1. novembra kāpumu “LMT” izziņojis mēnesi iepriekš. Par iemeslu kāpumam Jalinskis min elektrības un arī degvielas, loģistikas un bāzes staciju būvniecības izmaksu kāpumu.
Savukārt “Tele2” pārstāvis Oskars Fīrmanis norādīja, ka “elektrība ir mobilo sakaru pakalpojumu “izejviela” un, tāpat kā automašīnām ir nepieciešama degviela, mobilo sakaru bāzes stacijām ir vajadzīga elektrība. Iedomājieties situāciju, ja degvielas cena benzīntankā no diviem eiro pēkšņi pieaugtu līdz 10 vai 20 eiro. Tas noteikti ietekmētu sabiedriskā transporta, taksometru, kurjeru un kravas pārvadājumu cenas.” Viņš arī piebilda, ka “lēmums par tarifu cenu izmaiņām ir pietiekami komplicēts un nozīmīgs, lai to izsvērtu ļoti rūpīgi, nevis automātiski sekotu konkurentu darbībām”.
Bažas. Nedienas ar kultūras būvēm
Pagājušajā nedēļā izskanēja, ka Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstruētās ēkas nodošana aktieriem un skatītājiem varētu notikt nevis 2023. gada martā vai aprīlī, kā bija plānots līdz šim, bet gan, agrākais, augustā.
Alvis Hermanis savā “Facebook” ierakstā teicis, ka remonta beigas atkal pārceltas nezināmā nākotnē. “Piecu gadu laikā termiņi tika mainīti vismaz desmit reizes. Pēdējie solījumi bija, ka varēsim atgriezties 2023. gada martā. Tagad visi mūsu plāni atkal miskastē.” Ēkas pārbūve vienreiz jau bija apturēta, jo iepriekšējo būvnieku “ReRe būve1” vainas dēļ tika bojātas blakus ēkas.
Projekta īstenotājs – pilnsabiedrība “SBSC” (“Skonto būve” un “Skonto Construction”) – jau informējis pasūtītāju par to, ka tam trūkst darbinieku darba tempu kāpināšanai. Kā aģentūru LETA informējusi VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (“VNĪ”) valdes locekle Jeļena Gavrilova, lai kāpinātu būvniecības tempu, “VNĪ” apsver iespēju palīdzēt “SBSC” piesaistīt apakšuzņēmējus. Objektā šobrīd strādā aptuveni 100 cilvēku, taču darbu izpildei noteiktajā termiņā nepieciešami gandrīz 300.
Līdz šim JRT ēku kompleksā paveiktas tikai aptuveni divas trešdaļas ieplānoto darbu, kaut arī saskaņā ar līguma grafiku jābūt pabeigtam gandrīz visam būvdarbu apjomam. Kā informē “VNĪ”, līguma termiņš jau tā ir būtiski pagarināts – par astoņiem mēnešiem – Covid-19 un Krievijas Ukrainā izraisītā kara seku dēļ. Var, protams, jautāt, kādā veidā šie faktori varēja tik kritiski ietekmēt projekta gaitu, tomēr “VNĪ” ar valdības atbalstu segusi izmaksu kāpumu 2,18 miljonu eiro apjomā.
Par JRT būvniecību noslēgts līgums ar pilnsabiedrību “SBSC” par 32,3 miljoniem eiro (bez PVN), sākotnējās izmaksas 2014. gadā apstiprinātajā rekonstrukcijas budžetā bija lēstas uz 19 miljoniem eiro.
Nedienas ar lielo kultūras būvju pabeigšanas termiņiem Latvijā ir tik parastas, ka izbrīns drīzāk būtu, ja apjomīgā un pirms dažiem gadiem pamatīgi iebuksējusī JRT nama pārbūve tagad virzītos raiti uz priekšu. Līdzīga un vēl kritiskāka situācija ir arī ar Valmieras Drāmas teātra rekonstrukciju, ko līdz līguma pārtraukšanai īstenoja tas pats “SBSC”. Projektu bija plānots pabeigt jau šajā oktobrī, bet tagad tas pārcelts uz nākamo gadu vai pat vēl nezināmu laiku. Teātra aktieri un tehniskais personāls tikmēr strādā ēkā bez jumta, sienām un apkures. Lai nekavējoties nodrošinātu teātra ēkas drošību, pagājušajā nedēļā “VNĪ” par 1,75 miljoniem eiro noslēdza līgumu ar būvuzņēmēju SIA “Aimasa” par neatliekamajiem būvdarbiem.
“Jebkurā jēdzīgā darbavietā par šādu neprofesionālismu cilvēkus patriektu bez diskusijām ar slapju lupatu. Latvijā viņus liek par priekšniekiem un premjerministriem un tauta par viņiem balso vēlēšanās,” tikmēr savā “Facebook” kontā raksta Alvis Hermanis.
Izgāšanās. Intervija pazuda tulkojumā
Ceturtdienas vakara intervija Latvijas Televīzijā (LTV) ar Eiropas Centrālās bankas prezidenti Kristīni Lagārdu pazuda tulkojumā. Pat valsts zināmākie finansisti soctīklos pēcāk atzina, ka tulkojuma dēļ neko nav sapratuši.
Tulce, kurai latviešu valoda, visticamāk, nebija dzimtā, pauda tādas pērles kā “nav atbalstīts otrā raunda efekts”, “neesmu pārliecināta, ka šo jautājumu var apkopot” un tamlīdzīgi. Soctīklos ļaudis gan smējās un prasīja, lai šādi “tulkojumi” izskan biežāk, nodrošinot nepieciešamo humora devu, gan izteica sašutumu.
Paši LTV darboņi sākumā, šķiet, īsti nesaprata, ko sastrādājuši, jo pauda lepnumu, ka tikuši pie intervijas ar K. Lagārdu un interviju ar nesaprotamo tulkojumu reklamēja soctīklos. Vēlāk gan apķērās, atvainojās par nekvalitatīvo tulkojumu un tulkoto interviju izņēma no interneta vietnēm, aicinot skatīties netulkoto versiju. Tapšot jauns tulkojums, un tad intervija beidzot būšot saprotama latviski.
Nekvalitatīvo tulkojumu nodrošināja tulce, kas bija atsūtīta no SIA “Linearis”, ar ko LTV šogad noslēdza līgumu par tulkošanas pakalpojumiem par 12 tūkstošiem eiro uz 36 mēnešiem. Pēc izgāšanās LTV lēmusi līgumu ar konkrēto komersantu pārtraukt, “Latvijas Avīzei” atklāja LTV komunikāciju speciāliste Anita Jansone.
Šī nebijusi pirmā reize, kad uzņēmums sniedzis tulkošanas pakalpojumu. Kad nepieciešama tulkošana, LTV sazinās ar iepirkuma konkursa kārtībā izvēlēto pakalpojuma sniedzēju, informē par konkrēto vajadzību un uzdevumu, bet uzņēmums norīko tulku. Iepriekš tulki ar darbu tikuši galā labi.
Šoreiz tulkam pat bija iespēja ierakstīto interviju noklausīties, pirms tā pārraidīta ēterā, kas arī darīts. Acīmredzot tulce pārvērtējusi savas spējas, ja jau nav laikus atzinusi, ka nespēs tiešraidē tikt galā ar šo tulkojumu.
Tātad, kaut intervija nenotika tiešraidē, tulkota tā tika tajā brīdī, kad raidīta ēterā. Tāds esot ātrākais tulkošanas veids, skaidro A. Jansone.
Taču sinhronā tulkošana ir arī sarežģītākais tulkošanas veids, kam vajag ļoti profesionālus tulkus. Tāpēc parasti tā tiek izmantota konferencēs vai televīzijas tiešraidēs. Šajā gadījumā sinhronās tulkošanas izmantošana atņēma LTV iespēju laikus pārliecināties par tulkošanas kvalitāti.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Ilze Kuzmina, Anita Bormane, Raivis Šveicars
