Kas ir Gapoņenko biedrs ar latvisko uzvārdu — Graudiņš? 34
Nesen Drošības policija (DP) bija aizturējusi nereģistrētās organizācijas “Nepilsoņu kongress” līderi Aleksandru Gapoņenko, veicot kratīšanu arī viņa vasarnīcā. Pats A. Gapoņenko, šķiet, bija tam gatavs, jo notikušo steidza izmantot savas publicitātes veicināšanai krievvalodīgajā presē. A. Gapoņenko varētu dēvēt par pieredzējušu DP “klientu”, taču viņš nedarbojas viens. Arvien biežāk viņš parādās kopā ar citu aktīvistu – Eināru Graudiņu, kurš parasti tiek pieteikts kā “politologs”. Kas ir šī persona?
Krievijas medijiem E. Graudiņš ir pateicīgs tēls tieši sava latviskā uzvārda dēļ, jo var parādīt, ka Kremļa idejas gūst atbalstu ne tikai starp krieviem. Taču, ja neskaita krievvalodīgo avīzi “Vesti”, Latvijā E. Graudiņš ir mazpazīstams. Viņa līdzšinējā darbība ir raiba – dienējis gan PSRS, gan Latvijas armijā, strādājis mediju koncernā “Diena”, nesekmīgi kandidējis dažādās vēlēšanās.
“Katrs prātā jūk pa savam…”
1965. gadā dzimušais E. Graudiņš bērnību pavadījis Ķeipenē, absolvējis Suntažu vidusskolu. Tā laika vidusskolas direktors Anatolijs Caune ir sašutis par E. Graudiņa aktivitātēm un viņa uzvedību vērtē kā “nožēlojamu”. “Viņš ir nodevis savu tēvzemi, kā arī ar savām darbībām nomelno skolasbiedrus un pedagogus. Lai nu kā līdz šim bijis, ceru, ka Einārs atmetīs savu kļūmīgo pārliecību un rīcību un kļūs lojāls Latvijai,” saka A. Caune. Viņš atceras, ka, būdams skolnieks, E. Graudiņš bijis ambiciozs un ar protesta garu, esot lasījis pirmskara Latvijas laiku grāmatas. Direktors E. Graudiņu raksturo kā vienkāršu skolnieku, kurš neesot bijis izcilnieks.
[wrapintext][/wrapintext]
Pēc vidusskolas absolvēšanas E. Graudiņš veidojis militārista karjeru – iestājies Jaroslavļas augstākajā finanšu karaskolā, bet līdz 1990. gadam dienējis padomju armijā. Kad Latvija atguva neatkarību, E. Graudiņš dienestu turpinājis Latvijas armijā, kur bijis Sužu izlūkdesanta bataljona finanšu dienesta priekšnieks, vēlāk strādājis Aizsardzības ministrijā. No aizsardzības struktūrām E. Graudiņš aizgājis 1997. gadā, un kā pats apgalvo medijos, bijis viens no Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas dibinātājiem. Tomēr pēdējā laikā E. Graudiņš asociācijā bijis mazaktīvs, neesot maksājis biedra naudas un automātiski no tās atskaitīts. To man apliecina asociācijas viceprezidente Benita Feldmane. “Biju nedaudz izbrīnīta, kad uzzināju par viņa pašreizējo darbību. Laikam katrs prātā jūk pa savam vai tām apakšā ir finanšu intereses, nemāku spriest,” saka B. Feldmane, kura pieļauj, ka ar prokrieviskajām aktivitātēm E. Graudiņš atradis nišu, kur izpausties. Pašlaik asociācija apzinot biedrus, kuri biedra naudas nemaksāšanas dēļ no tās ir atskaitīti un kurus varētu iesaistīt no jauna asociācijas aktivitātēs, taču E. Graudiņš netikšot uzrunāts.
Klejošana pa partijām
Pēc militārista karjeras Graudiņš nodarbojies ar uzņēmējdarbību, strādājis kopā ar bijušo Rīgas milicijas priekšnieku Viktoru Bugaju. Tiesa gan, V. Bugajs sarunā ar mani neatklāj, kas bijis viņu biznesa projekts, taču teic, ka E. Graudiņš strādājis par finansistu uzņēmumos Rīgā, Ogrē un Ulbrokā.
Izmantojot plašo paziņu loku, E. Graudiņš ap 2008. – 2009. gadu satiksmes ministra Aināra Šlesera valdīšanas laikā strādā par valdes locekli “Latvijas Pasta” un kompānijas “Mono” kopuzņēmumā “Latvijas Pasta nodaļu tīkls”, kura mērķis bija Pasta bankas izveide jeb pasta nodaļu piemērošana darbam ar bankas operācijām. Tomēr “LPNT” vēlāk iegrimst tiesvedībā. Vēlāk – no 2010. gada augusta līdz 2012. gada martam – E. Graudiņš strādā koncerna “Diena” uzņēmumā “Žurnāli un diena” par valdes locekli. Tolaik koncerna vadītājs ir A. Šleseram tuvais uzņēmējs Viesturs Koziols. TV3 raidījumam “Nekā personīga” V. Koziols par pazīšanos ar Graudiņu teicis: “Vairs neatceros, kurš mūs iepazīstināja (..) Es cienu cilvēkus, kuri ir zinoši un kuriem ir liela informatīvā bagāža. (..) Viņa zināšanas ir apskaužamas. Mums ļoti sakrita arī pasaules uzskati, nerunājot par politiskajiem uzskatiem, kuros viņš ir nezin kāpēc iekritis. Tā es viņu izvēlējos.”
Ap 2010. gadu E. Graudiņš taustās politikas laukā – iestājas sīkpartijā “Demokrāti.lv” (Partijas agrākais nosaukums bija “Jaunie demokrāti”, un to dibināja bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis), kurā ieņem valdes locekļa amatu, bet pašvaldību vēlēšanās nesekmīgi kandidē uz deputāta vietu Mārupes novada domē. Pirms 10. Saeimas vēlēšanām E. Graudiņš iesaistās partiju apvienībā “Solidaritāte”, kur tolaik ir arī nacionālboļševiki Vladimirs Lindermans un Jevgēņijs Osipovs. Arī šis politiskais mēģinājums E. Graudiņam ir nesekmīgs. 2013. gadā, jau apliecinājis radikālajām krievu organizācijām tuvus uzskatus, E. Graudiņš tiek ievēlēts nereģistrētās organizācijas “Nepilsoņu kongress” valdē. Tajā pašā laikā viņš kandidē Ogres novada vēlēšanās no novada varas partijas “Ogres novadam” saraksta. Partija ir “Vienotības” sabiedrotā, un šāda biedra iekļaušana sarakstos rada daudzus jautājumus. Tobrīd E. Graudiņš strādā par tirdzniecības aģentu uzņēmumā “Ogres trikotāža”. Tomēr partijas līderis E. Bartkevičs, nesaskatīja nekādas pretrunas, ka sarakstā ir odiozas personas. Kā viņš skaidroja – esot jāpieņem, ka cilvēkam var būt citādi uzskati. Tikmēr Ogres novada domes deputāts Egils Helmanis (NA) joprojām kritizē E. Bartkeviču par sadarbību ar E. Graudiņu. Pēc Helmaņa domām, Graudiņš nav Latvijai lojāls pilsonis. “Var jau pastāvēt viedokļu daudzveidība, taču uzskatu, ka no šādiem cilvēkiem vajag norobežoties, bet vienoties ar tiem, kuri strādā Latvijas valstiskuma stiprināšanā, nevis šķelšanā,” uzsver E. Helmanis. “Nepilsoņu kongresa” aktīvista vienīgā saistība ar Ogri ir īpašums Ķeipenē, bet pats viņš dzīvo Mārupes novadā.
Viltus “novērotājs”
Pēdējie divi gadi E. Graudiņa politiskajā karjerā saistāmi ar darbību “Nepilsoņu kongresā”, viņš ir Aleksandra Gapoņenko vietnieks. Tas Graudiņam pavēris ceļu uz Krievijas diskusiju raidījumiem, kur viņš komentē jautājumus par Latvijas nepilsoņiem un Ukrainu. Protams, tas tiek darīts Kremļa “mērcē”. Kādā no Krievijas televīzijas raidījumiem viņš apgalvoja, ka bijis Ukrainā kā starptautiskais novērotājs, un stāstīja par it kā Ukrainas armijas zvērībām un tās karavīru it kā veiktajām sieviešu izvarošanām Ņižnaja Krinkas ciemā. E. Graudiņš un Kremļa kanāli uzdeva viņu par EDSO novērotāju, taču ātri vien EDSO izplatīja oficiālu paziņojumu, ka E. Graudiņš nav organizācijas pārstāvis. Kādreizējā laikraksta “Čas” žurnālists, Eiropas krievu iniciatīvas vadītājs Igors Vatoļins uzsver: “Viņš ir pieprasīts dažos Krievijas medijos kā eksperts, jo ir latvietis, kas pauž nepieciešamo viedokli. Šādu ES valstu “ekspertu” saraksts ir visiem šiem kanāliem, un, kad vajadzīgs, viņi tiek “ieslēgti”. Graudiņa pozīcija nav nekas oriģināls, tā ir proputiniska. Tad jau labāk klausīties Putinu, nevis cilvēku, kas viņu kopē,” teic I. Vatoļins. Viņš piebilst, ka parasti ceļa un viesnīcas izdevumus nokļūšanai uz Maskavu “ekspertiem” sedz telekanāli.
E. Graudiņš arī viesojies pie Austrumukrainas prokrievisko teroristu līdera Aleksandra Zaharčenko, par ko liecina fotogrāfija E. Graudiņa profilā sociālajā tīklā “Facebook”, kur zem fotogrāfijas atrodams jūsmīgs paraksts: “Man ir tas gods!” Graudiņš plaši izmanto interneta sociālos tīklus savu uzskatu paušanai, un starp viņa “Facebook” “draugiem” atrodams gan pseidovēsturnieks Vladimirs Simindejs, Latvijas drošības iestāžu par Krievijas specdienesta SVR spiegu atzītais Dmitrijs Jermolajevs, nacionālboļševiks Vladimirs Lindermans, prokrieviskais aktīvists Ilarions Girss, uzņēmējs Viesturs Koziols, gan citi interesanti cilvēki.
Pērn E. Graudiņš savu politisko karjeru Latvijas iekšpolitikā turpināja, kandidējot Saeimas vēlēšanās no Tatjanas Ždanokas vadītās Latvijas Krievu savienības saraksta. Partija nepārvarēja piecu procentu barjeru.
