Saļodzījies ministres krēsls, Ziedojumu straume, Vējainākā Eiropas kultūras galvaspilsēta. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Ar ambīcijām vien nepietiek
Iekšlietu ministres Marijas Golubevas krēsls aizvadītajā nedēļā saļodzījās pēc sabiedrības sašutuma par viņas pakļautībā esošo struktūru haotiskās darbības 10. maijā, nespējot izlēmīgi apturēt Krievijas atbalstītāju aktivitātes pie okupācijas pieminekļa Pārdaugavā.
Sākumā ministre uz kritiku reaģēja diezgan augstprātīgi, ar vārdiem, ka “mugurkauls nav tikai tvitera publikas griba” (tieši šajā sociālajā tīklā sākotnēji bija izskanējuši asākie pārmetumi), tomēr, kad kļuva skaidrs, ka notiekošais draud pārvērsties valdības krīzē, jo demisiju jau oficiāli prasa arī viena no koalīcijas partijām – Nacionālā apvienība –, ministres tonis mainījās. Viņa pēkšņi bija gatava demonstrēt nebijušu izlēmību, solot “nulles toleranci” pret Krievijas agresijas atbalstītājiem, arī atzīstot, ka policija un citas iestādes iepriekšējās dienās nav bijušas uzdevumu augstumos un pieļautas atsevišķas kļūdas.
Vienlaikus savas demisijas prasību Golubeva mēģina skaidrot ar politiskās konkurences motīviem. “Es, godīgi sakot, esmu šokēta, ka elektorālu ieguvumu dēļ var iet uz tādu soli brīdī, kad Ukrainā notiek karš,” viņa sacījusi intervijā LTV.
Lai gan nevar noliegt – NA šajā situācijā ir savas politiskās intereses, tomēr arī Golubevā grūti saskatīt kādu Latvijas drošības garantu, drīzāk jau pretēji. Pārliecinošās liberālo uzskatu paudējas virzīšana par iekšlietu ministri pēc tam, kad no valdības tika izmesti “KPV LV” ministri, ieskaitot iekšlietu jomas iepriekšējo politisko vadītāju Sandi Ģirģenu, daudziem bija pārsteigums, jo iepriekš Golubeva bija darbojusies pavisam citās jomās.
Pieredzes un zināšanu trūkums tika piesegts ar milzīgajām ambīcijām un vēlmi mainīt ministrijas darba akcentus, piemēram, veltot lielāku uzmanību t. s. naida noziegumiem. Saskaroties ar pirmajiem nopietnajiem izaicinājumiem, arī Golubevas kompetences trūkums kļuva uzkrītošāks, un vispirms lika sevi manīt Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizētās migrantu krīzes laikā aizvadītā gada vasarā, bet tagad arī nespējot novērst Krievijas agresijas atbalstītāju aktivitātes, kuras iepriekšējos mēnešos drīzāk mēģināts klusināt, nevis izlēmīgi novērst saknē.
Mācība. Daudzsēriju stāsts par vēja parku
Sāk jau likties, ka Tukuma novada domes cīņa ar SIA “Eolus” par “Pienava Wind” vēja parka projektu Tukuma pusē nekad nebeigsies – daudzsēriju seriāls starp “Eolus”, Tukuma novada domi un dažādām tiesām tiek uzņemts jau gandrīz trīs gadus.
Jaunākā seriāla epizode iznāca 10. maijā, kad Administratīvā apgabaltiesa apmierināja “Pienava Wind” pieteikumu, kas iesniegts pret Tukuma novada domi, secinot, ka domes lēmums iepriekš aizliegt uzņēmumam vēja parka tapšanu bijis prettiesisks. Attiecīgi tiesa likusi domei izdot “Pienava Wind” labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas jāakceptē vēja parka būvniecība Tukuma novadā.
Kas tālāk? Minēšu, ka ar šo lēmumu nekas nebeigsies. Tukuma novada dome par tālāko lems nākamajā domes sēdē, bet būšu ļoti pārsteigts, ja dome atļaus vēja parka būvniecību. Drīzāk nākamā seriāla epizode iekļaus kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā, kura varētu procesu ievilkt vēl par kādu gadu, ja ne vēl ilgāk. Kasācijas lietā skatīs to, vai Administratīvā tiesa visu izdarījusi, kā nākas. Pēc tam teorētiski Tukuma novada dome varētu vērsties arī Eiropas Savienības Tiesā, bet būtu tiešām šokējoši, ja ES Tiesa domes iesniegumu pieņemtu.
Turklāt zināms, ka Tukuma novada dome šobrīd strādā pie teritoriālā plānojuma maiņas, lai vēja turbīnām būtu jāatrodas 1600 metru, nevis 800 metru, tuvumā no tuvākajām apdzīvotajām vietām. Ja to nolems, “Eolus” vērsīsies Satversmes tiesā, lai šos grozījumus apturētu.
Gribētos teikt, ka šis process ir apkaunojošs. Pat mazāk Tukuma novada domei, cik vispār visai Latvijai, kurā nav uzstādīta neviena jauna vēja turbīna, kur nu vēl kāds parks, kopš 2016. gada. Uzstādīto jaudu ziņā esam atpalikuši, par mums sliktāk veicas tikai Slovākijai un Slovēnijai. Brīdī, kad pēc iespējas ātrāk jāpanāk enerģētiskā neatkarība un jāsamazina elektrības cenas, darām tieši pretējo. Ja tas nav apkaunojoši, tad kas ir?
Cerība. Ziedojumu straume okupācijas staba nojaukšanai
Kamēr Rīgas dome rēķina, cik varētu izmaksāt okupācijas pieminekļa nojaukšana Pārdaugavā, tikmēr vairāk nekā 16 tūkstoši cilvēku šim mērķim vietnē “ziedot.lv” dažu dienu laikā jau saziedojuši gandrīz 250 tūkstošus eiro.
Šīs iniciatīvs patrons ir “4. maija Deklarācijas klubs”, un, kā sacīja tā prezidente Velta Čebotarenoka, viņu un citus par Latvijas neatkarību balsojušos bijušos Augstākās padomes deputātus lielā aktivitāte neesot pārsteigusi. “Cilvēki ar mums ir ļoti atklāti, izstāsta, kas uz sirds, zvana, sūta e- pastus. Negatīvo noskaņojumu pret šo okupācijas simbolu jutām gan Sēlijā, gan Kurzemē, Vidzemē, Rīgā un citur,” stāsta kluba prezidente.
Droši vien šobrīd naudas summa būtu vēl lielāka par pieminētajiem teju 250 tūkstošiem, ja vien Krievijas hakeri nemēģinātu tam patraucēt ar uzbrukumiem interneta vietnei “ziedot.lv” un valsts iestādēm. Ar IT speciālistu operatīvu iejaukšanos uzbrukumi tika veiksmīgi atvairīti, un cilvēki turpina ziedot cerībā, ka valsts un pašvaldības augstākās varas struktūras nevilcināsies ar pieminekļa nojaukšanu un nepievils tautu.
“Latvijas tautai rūp brīva un demokrātiska valsts, tādēļ okupācijas piemineklim nav vietas Latvijā. Tas ir simbols okupācijai, pie kura pulcējas kara un vardarbības sludinātāji, un viņu okupāciju slavinošie saukļi un simboli aptraipa mūsu tautas vēsturi, cieņu un vērtības,” norādījis “4. maija Deklarācijas klubs”.
Prieks. Vējainākā Eiropas galvaspilsēta
Par “Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027” Latvijā izraudzīta Liepāja, sacensībā par šo titulu apsteidzot Daugavpili un Valmieru. Ne tikai prieks un lepnums liepājniekiem un Latvijai, bet arī ievērojama atbildība saturīgi, tālredzīgi un ar pievienoto vērtību īstenot šo pieteikumu, kas var kļūt par reģiona attīstības paātrinātāju, taču arvien pastāv neizmantotas iespējas risks.
Līdz šim Eiropas kultūras galvaspilsētas gods piešķirts vairāk nekā 60 Eiropas pilsētām – starp tām bija arī Rīga 2014. gadā. Arvien var diskutēt par to, vai Rīga bija tikai dārga “kultūras uguņošana” vai tomēr atstāja paliekošāku iespaidu. Tika apgalvots, ka tūrisms Rīgā pieaudzis par vismaz 15 procentiem, taču, piemēram, neveiksmīga reklāmas kampaņa toreiz radīja vairāk nekā miljonu eiro zaudējumus.
Ideālā scenārijā Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss dod iespēju pilsētai attīstīt jaunas kultūras iespējas, tāpat ietekmē pilsētvidi, ekonomiku, bet, galvenais, rosina veidot komunikāciju starp dažādām sabiedrības pusēm. Šajā ziņā nebeidz urdīt doma, ka daudz interesantāk un derīgāk būtu, ja Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu iegūtu Daugavpils – savrupa pilsēta Latvijas austrumos, kuru Eiropas elpa varētu iedzīvināt un no jauna iezīmēt ne tikai Eiropas, bet, pirmkārt, arī Latvijas kartē.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls nav tikai gods, bet, kā teic kultūras ministrs Nauris Puntulis, arī “izaicinājums un iespēja”. Šī statusa piešķiršana ir arī starta šāviens pamatīga darba procesam turpmāko piecu gadu laikā Liepājai un tās partneriem – Dienvidkurzemes un Kuldīgas novadiem.
Kā pauž paši Liepājas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – idejas autori, vēju pilsētas Liepājas pieteikuma koncepcijas pamatā ir stāsts par radošu (ne)mieru, līdz šim kultivētais roka galvaspilsētas tituls paliks pagātnē. Solīts, ka 2027. gadā Liepājas reģions piedāvās plašu un daudzveidīgu kultūras programmu Liepājas teātrī, koncertzālēs, pilsētvidē, piemēram, bijušā “Liepājas metalurga” teritorijā, kur, piesaistot Eiropas fondu finansējumu, 120 hektāros plānots izbūvēt jaunas ielas, jaunu infrastruktūru.
2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu piešķir divām dalībvalstīm – Latvijai un Portugālei. Abas jaunizvēlētās Eiropas kultūras galvaspilsētas pēc žūrijas vērtējuma pretendēs arī uz Eiropas kultūras galvaspilsētas tradīcijas iedibinātājas Melinas Merkuri vārdā nosaukto naudas balvu 1,5 miljonu eiro apmērā.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māra Libeka, Aija Kaukule, Raivis Šveicars
