Aizdomīgās sakritības. Kas ir Ēriks Ezeriņš, kas lēma par armijas pārtikas iepirkuma līgumu? 76
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas ir Ēriks Ezeriņš, kas lēma par armijas pārtikas iepirkuma līgumu un citi pagājušās nedēļas svarīgākie notikumi “Latvijas avīzes” iknedēļas notikumu apskatā.
Cilvēks. Aizdomīgās sakritības
Parādoties pirmajām aizdomām par nu jau plašu rezonansi guvušo armijas pārtikas iepirkuma līgumu, skatieni vispirms tika vērsti uz bijušo aizsardzības ministru Arti Pabriku un viņa partiju “Latvijas attīstībai”.
Pašreizējā ministre Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) intervijā arī atzina, ka atklājusi kādu viņas ieskatā satraucošu faktu – iepirkuma komisijā darbojies ministra Pabrika biroja darbinieks un partijas biedrs Valdis Verners, kas radījis “pamatotas šaubas par to, kas šajā iepirkumā ir noticis”.
Taču šīs sāgas turpinājums Mūrniecei nesis vēl nepatīkamāku pārsteigumu – atklājies, ka iepirkumu komisijas vadītājs ir viņas pašas partijas biedrs – Ēriks Ezeriņš.
Aizvadītajā nedēļā viņš tika atstādināts no amata pienākumiem, turklāt no Mūrnieces izteikumiem izriet, ka vairs neesot arī NA biedrs, lai gan netiek precizēts, vai no partijas izstājies nupat vai arī jau agrāk. Lieta jau nonākusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja redzeslokā, kas par to sācis kriminālprocesu.
Kas tad ir Ēriks Ezeriņš? Diez vai uz viņu īsti var attiecināt apzīmējumu “politiķis”, lai gan Ezeriņš no NA saraksta 2014. gadā kandidējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās (ar 13. numuru) un 2017. gadā – Rīgas domes vēlēšanās (ar 31. numuru), bet NA/LRA sarakstā 2020. gadā – Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās (ar 30. numuru).
Vēlētāji viņa centienus nebija novērtējuši, lai gan nevarētu teikt, ka tie arī būtu bijuši īpaši redzami. Internetā joprojām atrodama viņa “vizītkarte” Rīgas domes vēlēšanās, kur Ezeriņš skaidro savu motivāciju: “Rīgas kapitālsabiedrības var pārvaldīt godīgi, atbildīgi un caurspīdīgi! Ir jāizbeidz prakse ar negodīgiem iepirkumiem un fiktīviem darbiniekiem.”
Likteņa ironija, ka pašreiz viņš nonācis zem aizdomu lupas tieši iepirkumu konkursa dēļ.
Tomēr arī iepriekšējā darba pieredze 1984. gadā dzimušajam un Eiropas Biznesa skolu Londonā beigušajam Ezeriņam bijusi saistīta tieši ar iepirkumiem, ar ko viņš kopš 2010. gada nodarbojies VAS “Latvijas gaisa satiksme”.
Daudz zināmāks par pašu Ēriku Ezeriņu Latvijas politiskajā vidē ir viņa tēvs Normunds Lakučs, kurš 90. gados tika dēvēts par partijas “Tēvzemei un Brīvībai” pelēko kardinālu un tolaik ļoti ietekmīgu cilvēku, kura vārds saistīts ar dažādiem skandāliem.
Vērīgākie armijas iepirkuma pētītāji pamanījuši arī kādu citu ar Ezeriņa radurakstiem saistītu faktu – viņa vadītajā iepirkumu komisijā 2022. gada vasarā vienu mēnesi sekretāra pienākumus pildījis viņa bijušais māsasvīrs.
Protams, ka visas šīs sakritības tikai veicina aizdomas, kas acīmredzot radušās arī aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei.
Šaubas. Zaļais pūķis uzvarēts! Vai tomēr ne?
Ir lietas, ko pieaugušie un pat bērni dzīves laikā ir skaidri apguvuši – piemēram, to, ka internets ir kaut kas, kas lido pa gaisu, kur to mēģina noķert telefons vai dators. Tieši tāpat visi zina, ka elektrība dzīvo kontaktligzdās – tur tā brīžiem plūst un brīžiem stāv mierā, bet mazgāšanās un ūdens gan tai nepatīk.
Šo stingri apgūto zināšanu krājumu pagājušajā nedēļā papildināja Veselības ministrija, ar valdībā iesniegtajiem un apstiprinātajiem noteikumiem atrisinot problēmu, par kuru jau ilgstoši lauzījuši galvu viedi vīri un sievas. Un, proti, kādēļ cilvēki vispār dzer un kāpēc Latvijā dzer vairāk, nekā būtu pieklājīgi?
Kā izrādās – dzer tāpēc, ka redz reklāmas, un tāpēc, ka pudelēm ir nepareizas etiķetes.
Ar valdības pieņemtajiem noteikumiem alkohola aprites ierobežošanai šai bezdievīgajai un postošajai rīcībai beidzot pielikts trekns punkts.
Pasaules veselības organizācija gan uzskata, ka dzeršanas ierobežošanā svarīgāka loma par reklāmām un etiķetēm, kurās norādīts alkoholiskā dzēriena sastāvs un uzturvērtība, ir diviem citiem faktoriem – alkohola cenas paaugstināšanai galvenokārt caur akcīzes nodokļa kāpināšanu un alkohola fiziskās pieejamības ierobežošanai mazumtirdzniecībā, samazinot tā tirdzniecības vietu skaitu un stundu skaitu, kurās vispār iespējams nopirkt alkoholu.
Alkohola reklāmas un mārketinga ierobežošanu PVO min vien kā trešo pasākumu un etiķetes aizmirst pat pieminēt!
Publisks fui jāizsaka visiem, kas smīkņā un apgalvo, ka izvēle cīnīties pret alkohola varu tieši šādā veidā ir saistīta ar to, ka vieni lobiji – Finanšu ministrija, kas aizstāv valsts budžeta un nodokļu iekasējamības intereses, un Tirgotāju asociācija, kas aizstāv lielveikalus, – ir izrādījušies stiprāki par citiem: Raidorganizāciju asociāciju, Reklāmas asociāciju, Bāru asociāciju, Alkohola nozares asociāciju un Spēļu biznesa asociāciju, kas kritizēja šos grozījumus un sauca par “nepilnīgiem”.
Smīkņātāji norāda, ka noteikumi aizliedz nevis visu alkohola reklāmu kā tādu, bet tikai to, kas parādās Latvijas masu medijos, neaizliedzot to mazumtirdzniecības vietās un tirgotavu reklāmas bukletos ar noteikumu, ka tā attiecas tikai uz vienu pudeli dzēriena.
Bažas. Pirmajā trijniekā tuberkulozes izplatībā
Mūsu valstij vājš mierinājums ir tas, ka saslimstība ar tuberkulozi ir pieaugusi visā pasaulē. Kā ziņo Pasaules Veselības organizācija (PVO), kovida laikā atklāts par 18% mazāk saslimšanas gadījumu, tāpēc patlaban saslimušo skaita pieaugums esot loģisks. 2021. gadā Latvijā konstatēts 261 saslimšanas gadījums, pērn – 317. Visticamāk, arī šogad statistika pieaugšot.
Pirms vienpadsmit gadiem PVO Eiropas reģiona padomnieks tuberkulozes jautājumos Rišards Zaļeskis sacīja, ka situācija Latvijā joprojām ir nopietna, jo tā ir viena no 18 Eiropas reģiona valstīm, kas atzīta par augstas tuberkulozes prioritātes valsti. Rietumeiropas valstīs ar tuberkulozi slimo vidēji pieci cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju, savukārt augstas tuberkulozes prioritātes valstīs vidēji ir 71 tuberkulozes slimnieks uz 100 000 iedzīvotāju.
Aizritēja trīs gadi, un 2015. gadā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Tuberkulozes un plaušu slimību centra galvenā ārste Andra Cīrule atkārtoja to pašu, ko Zaļeskis, proti, ka saslimstība ar tuberkulozi Latvijā ir trešā augstākā Eiropas Savienībā. Sliktāka situācija esot tikai Rumānijā un Lietuvā.
Ir pagājuši astoņi gadi, bet nekas nav mainījies. Pērn Rīgā un Pierīgā saslimušo skaits pieaudzis par 47%.
Ārsti norāda, ka tas ir skaidrojams ne tikai ar Covid-19 pandēmijas radītajām sekām, bet arī ar to, ka kopš 2018. gada Latvijā netiek nodrošināta pilnvērtīga tuberkulozes epidemioloģiskā uzraudzība, kas sniegtu iespēju analizēt saslimstības tendences un plānot atbilstošus profilaktiskos pasākumus efektīvākai slimības kontrolei sabiedrībā.
Tā ir kā aksioma: jo valstī augstāks labklājības līmenis, jo mazāka saslimstība ar šo bīstamo gaisa pilienu infekciju. PVO Eiropas reģiona padomnieks tuberkulozes jautājumos ne reizi vien ir uzsvēris, ka kopumā tuberkuloze nav tikai medicīnas problēma, bet gan sociālā problēma, jo nav noslēpums, ka ar šo infekciju vairāk slimo nabadzīgi iedzīvotāji, bezpajumtnieki, cilvēki no ieslodzījuma vietām, migranti…
Tuberkulozes ārstēšana valstij izmaksā ļoti dārgi. PVO pārstāvji ir aprēķinājuši, ka vidēji tuberkulozes pacienta ārstēšana izmaksā 15 000 eiro, savukārt pacienta, kurš slimo ar rezistentām tuberkulozes formām, ārstēšanas izmaksas var būt pat 15 reižu augstākas.
Aizdomas. Kārtējais nesmukums Latvijas Universitātē
Bijušais Latvijas Universitātes (LU) senāta priekšsēdētājs un ilggadējs Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors Māris Kļaviņš atkal nonācis sprukās. Pirms vairākiem gadiem viņš kā senāta priekšsēdētājs vadīja LU rektora vēlēšanas, pēc kurām tiesai bija jālemj, vai Indriķis Muižnieks rektora amatā maz ievēlēts likumīgi. Pēc tam nepatikšanas sākās M. Kļaviņa profesionālajā darbībā – iespējams, bijuši pārkāpumi viņa vadītajā pētniecības projektā, par ko joprojām notiek pirmstiesas izmeklēšana par krāpšanu lielā apjomā organizētā grupā.
Nu žurnāls “Ir” raksta, ka arī kā zinātnieks M. Kļaviņš diskreditēts: vīrs, kurš jau kopš 1999. gada ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenais loceklis, bijis spiests atsaukt savu publikāciju zinātniskā žurnālā, jo LU akadēmiskās ētikas komisija lēmusi, ka tajā bijušas plaģiāta iezīmes.
M. Kļaviņš bez atsauces bija izmantojis bijušā LU doktoranta Dmitrija Poršņova nepublicētu ekspedīcijas pārskatu. D. Poršņovs apgalvo, ka dati turklāt falsificēti: informācija, ko doktorants guvis Skandināvijā, rakstā minēti kā Latvijā iegūti.
LU ētikas komisijas lēmumi un sēžu norise netiek publiskota, taču LU tīmekļa vietnē tiek publicēti anonimizēti komisijas lēmumi. Zinot lietas izskatīšanas laiku un aptuveno būtību, var secināt, ka attiecībā uz M. Kļaviņa un D. Poršņova strīdu komisija lēmusi, ka konstatēta nekoleģiāla rīcība ar plaģiātu saturošiem elementiem, kas ir pretrunā LU Akadēmiskās ētikas kodeksā minētājiem godprātības, taisnīguma, cieņas un koleģialitātes principiem.
Komisija arī aicinājusi ikvienu LU saimes locekli gan studiju procesā, gan zinātniskajā darbībā ievērot akadēmisko godīgumu, atbildīgi pildīt savas akadēmiskās saistības un ar cieņu izturēties pret citu personu intelektuālo īpašumu, nepieļaujot plaģiātu un krāpšanos, rūpīgi izvērtējot zinātniskajos pētījumos iesaistīto personu zinātniskā pienesuma ieguldījuma apjomu. Nekādu sodu ētikas komisija nepiemēro, to varēja darīt Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāne, bet viņa tikai likusi rakstu atsaukt, ko M. Kļaviņš izdarījis.
LU jau aptuveni gadu strādā padome, ko vada LZA prezidents Ivars Kalviņš. Viņš, lūgts komentēt šo situāciju, teic, ka zinātnē nav tik viegli noteikt, kas ir plaģiāts un kas ne. Ja laborants mazgā traukus pētījuma ietvaros, vai viņš ir tā līdzautors?
Tas, ka M. Kļaviņš rakstu atsaucis, nenozīmē, ka viņš jūtas vainīgs, negribot tikai uzturēt strīdu.
Tomēr padome aicinājusi izstrādāt skaidrāku regulējumu, kurš un kā atzīstams par publikāciju autoru un līdzautoru.
Šis nav pirmais plaģiāta skandāls LU: joprojām notiek tiesāšanās par prokurora Ulda Cinkmaņa plaģiātu bakalaura darbā. I. Kalviņš saka: pagātni nevar mainīt, var tikai tālāk strādāt tā, lai tādu gadījumu nebūtu. Vienlaikus viņš uzskata, ka plaģiāta skandāli un citas tiesvedības nekaitē LU prestižam: galvenais, ka tā joprojām ir studentiem bagātākā augstskola.
