Atklāta slepkavība, Izmaiņas valdībā, Bēgļi gandrīz paliek uz ielas. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Aizdomas bijušas jau agrāk
Pēc četru gadu izmeklēšanas Valsts policija beidzot atklājusi maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavību, un pagājušajā nedēļā apcietinājums piemērots trim aizdomās turētajiem, to skaitā uzņēmējam Mihailam Uļmanam.
Oficiālie reģistri rāda, ka Uļmanam pieder vesela impērija – viņš ir 40 uzņēmumu līdzīpašnieks, no kuriem pazīstamākie ir “LPB Bank”, “Mono”, “Rīgas zieds”, “Aurora Baltika”, “Baltijas tirdzniecības savienība”, “Nogales pils” un citi. Nogalinātā ģimene jau iepriekš Uļmanu pieminējusi Mārtiņa Bunkus slepkavības kontekstā, turklāt Bunkus jau 2016. gadā vērsās policijā par saņemtajiem nāves draudiem, bet toreiz lieta izbeigta.
Nav skaidrs, vai tolaik bijusi reakcija arī uz Bunkus celto trauksmi, brīdinot tiesībsargājošās iestādes par toreizējā Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka Andreja Sozinova saistību ar Latvijas Pasta bankas (tagad “LPB Bank”) īpašnieku Mihailu Uļmanu. Atklājies, ka laikā, kad Sozinovs ieņēma Rīgas rajona Kriminālpolicijas priekšnieka amatu, viņš amatu apvienoja ar darbu Uļmana kontrolētajā bankā. Tas vedina domāt, ka Sozinovam bija liela iespēja veikt darbības konkrēto uzņēmēju interesēs. Pagājušajā gadā Sozinovs tika apsūdzēts par iespējami noziedzīgu iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nelikumīgām darbībām, un vēlāk darbu Kriminālpolicijā viņš pameta.
Šajā lietā uzmanības vērti ir vairāki jautājumi. Vai tiesībsargājošās iestādes izdarīja visu iespējamo, lai Sozinovu atbrīvotu no darba jau 2011. gadā, kad viņš savā amatpersonas deklarācijā uzrādīja darbu AS “Latvijas Pasta nodaļu tīkls”, kas vēlāk pārtapa par “Latvijas Pasta banku”. Vēl jo vairāk – publiskajā telpā jau izskanējusi informācija, ka tieši “LPB Bank” tika uzglabāti līdzekļi par Vecrīgas “Garden Palace” reiderisko ieņemšanu. “LPB Bank” vienīgais īpašnieks ir AS “Mono”, kura 49,4% akciju pieder Uļmanam. Savulaik “Mono” bija pazīstams alkoholisko dzērienu tirgotājs, bet pēdējos gados tas nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem, pērn sasniedzot vēsturiski zemāko apgrozījumu kopš 1996. gada un pirmoreiz – zaudējumus. Jāatgādina, ka tieši 1996. gadā tika nošauts “Mono” viceprezidents Valērijs Mačugins un viņa civilsieva, modeļu aģentūras vadītāja Natālija Meisāne. Tolaik viena no versijām, ka tā bija pasūtījuma slepkavība, kas saistīta ar domstarpībām “Mono” vadībā. Vēl viena detaļa – kā vēsta “kompromat.lv”, Uļmanam agrāk bijis bizness Pleskavā, kur viņa biznesa partneris bijis neviens cits kā skandalozais uzņēmējs, nu jau nelaiķis Gatis Saknītis.
Darījums. Krēsli jau nevar palikt tukši
Izmaiņas valdībā, kuras Valsts prezidents Egils Levits nosauca par “nelielām turbulencēm”, bet dažviet parādījās arī apzīmējums “mini-restarts”, noslēgušās ar divu jaunu ministru apstiprināšanu. Tikai mazliet vairāk nekā nedēļa bija vajadzīga koalīcijas partijām, lai amatu zaudējušās iekšlietu ministres Marijas Golubevas (“Attīstībai/Par”) un ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga (Nacionālā apvienība) vietā atrastu un apstiprinātu citus kandidātus. Tomēr, ja jaunā ekonomikas ministre Ilze Indriksone nevienu nepārsteidz, jo faktiski jau iepriekš bija trenējusies šādai iespējai, pildot parlamentārās sekretāres pienākumus, tad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieka, ģenerāļa Kristapa Eklona izvirzīšana bija pārsteigums.
Nevarētu teikt, ka ārpuspartiju cilvēku jeb, kā bieži tas tiek pasniegts – profesionāļu – piesaistīšana darbam valdībā būtu kaut kas līdz šim nepieredzēts. Ik pa laikam šādā veidā pie amata ticis kāds augsts ierēdnis. Tā, piemēram, savu politisko karjeru 2007. gadā sāka toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Kaspars Gerhards, kuru ministra amatam uzrunāja “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (tagad NA). Interesanti, ka Gerhards arī pašlaik nelabprāt piedalās vēlēšanās, taču vienmēr ir gatavs kādam ministra amatam un šādā veidā paguvis pārraudzīt jau vairākas nozares (pašlaik – zemkopības). Līdzīgā veidā NA savulaik ārpus partijas noskatīja arī kultūras ministri – tolaik Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra direktori Daci Melbārdi. Savukārt “Vienotība” 2013. gadā piedāvāja ieņemt satiksmes ministra amatu tobrīd bezpartijiskajam Satiksmes ministrijas valsts sekretāram Anrijam Matīsam. Diplomāts Aivis Ronis pabija pat divos – ārlietu un satiksmes – ministra amatos, paliekot “profesionāļa” statusā.
Visos šajos gadījumos, ja neskaita Roni, pierunātie ierēdņi vēlāk kļuva par partijas biedriem, tā ka šo var uzskatīt arī kā īpašu veidu jaunu partijas biedru rekrutācijai. Arī Eklons neizslēdz iespēju iesaistīties “Attīstībai/Par”, tomēr pagaidām par nākotnes plāniem runā nelabprāt.
Skaidrs, ka četros atlikušajos mēnešos līdz Saeimas vēlēšanām jaunie ministri nekādas grandiozas pārmaiņas nevarēs īstenot. Lielākoties viņiem būs jāvelta uzmanība aktuālo problēmu risināšanai, kuru šajās nozarēs netrūkst.
Prieks. Uzņēmēji gatavi iesaistīties
Rīgas pašvaldība pilnā sparā gatavo padomju okupāciju slavinošā pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu. Pašvaldībā izveidota speciālistu darba grupa, kurai uzdots nojaukt to līdz šī gada novembrim. Līdz 16. jūnijam Saeimai vēl jāpieņem grozījumi Būvniecības un Iepirkumu likumos, kas pašvaldībai atvieglotu būvniecības un iepirkuma kārtību šim mērķim.
Aizvadītajā nedēļā pašvaldības pārstāvji tikās ar uzņēmējiem, kuri izrādījuši ieinteresētību piedalīties pieminekļa nojaukšanā. Arhitektu birojs “Sarma&Norde arhitekti” piedāvājis brīvprātīgi sagatavot pieminekļa demontāžas projektu. Uzņēmumi “JaunRīga ECO” un “Forma 2” piedāvā bez atlīdzības nodrošināt pieminekļa nojaukšanas būvuzraudzību.
Kad varētu sākties nojaukšana, to Rīgas pašvaldības izpilddirektors Jānis Lange neatklāj, rēķinoties ar dažu prokrieviski noskaņotu organizāciju iespējamām provokācijām. Bet, visticamāk, nojaukšanu varētu uzsākt vasaras otrajā pusē. Darba grupā vēl spriežot, kā tas notiks – ar spridzināšanu vai būvkonstrukciju pakāpenisku sagriešanu un drupināšanu. Pašlaik plānots, ka līdz 15. novembrim nojauktu ap 80 metru augsto obelisku un bronzas skulptūras. Bet līdz nākamā gada 30. jūnijam tiks nojaukts baseins, pagrabstāvs un ansambļa pārējā daļa.
Kuri uzņēmumi piedalītos pašā pieminekļa nojaukšanā, to pašvaldības pārstāvis vēl neatklāj, taču arī te brīvprātīgi pieteikušies iesaistīties pieci Latvijas uzņēmumi. Vēl pieci citi interesējušies. Kuri tie būs, tas būšot zināms līgumu noslēgšanas dienā.
Jautāts, kas šajā vietā būs pēc pieminekļa pilnīgas nojaukšanas un būvgružu aizvākšanas, Jānis Lange atbild, ka par to pašvaldība jau esot saņēmusi vairākus sabiedrības pārstāvju priekšlikumus. Kāds būtu pats labākais šīs teritorijas labiekārtojums, par to Latvijas sabiedrība vēl varēšot izteikties.
Taču jau pašlaik skaidrs kas cits. Rīgas Pārdaugavā vairs nebūs vietas, kur ar Krievijas karogiem un degvīna pudelēm rokās un Georga lentītēm pie krūtīm ālēties padomju okupāciju slavinātājiem un apdziedātājiem.
Neziņa. Gandrīz paliek uz ielas
Ja pašvaldības nebūtu sākušas celt traci, lai pievērstu atbildīgo ministriju uzmanību, kas notiks pēc tam, kad noslēgsies 90 dienu beznosacījumu palīdzības sniegšanas periods Ukrainas kara bēgļiem, tad, visticamāk, par šo jautājumu sāktu runāt tikai tad, kad viņu ēdināšana būtu pārtraukta un daļa ukraiņu atrastos uz ielas.
Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums tiek nepārtraukti papildināts un grozīts. Spriežot pēc aizvadītās nedēļas satraukuma par bēgļu tālāko likteni, rodas sajūta, ka ministrijas un Saeima ir apmaldījusies šī dokumenta džungļos un vairs neatceras, ka, pieņemot likumu, tajā uzreiz noteica 90 dienas, kurās ukraiņiem atbalstu sniegs Latvijas valsts. Bet kas pēc tam? Bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva gan visu vainu par vilcināšanos uzveļ Finanšu ministrijai, jo, kā viņa raksta tviterī, esot grūti gājis ar šīs ministrijas pārliecināšanu.
Arī pašiem ukraiņiem, galvenokārt tiem, kuriem dzīvesvieta ierādīta viesnīcās, aizvadītajā pirmdienā bija satraukums ne pa jokam, jo viesnīcu īpašnieki viņus pēdējā brīdī brīdināja, ka tūdaļ jāvācas ārā, jo valsts vairs nesegšot izdevumus ne par ēdināšanu, ne arī dzīvošanu. Pats par sevi saprotams, ka nebūs lemts mūžīgi dzīvot par velti lepnās Rīgas viesnīcās, bet nav pieņemami, ka ukraiņiem, kuri vēl nav atguvušies no kara radītā stresa, klāt nāk tas stress, ko rada Latvijas politiķu haotiskā rīcība.
Nav arī saprotams, kāpēc valdības vadītājs Krišjānis Kariņš Latvijas Pašvaldību savienības vadītāju Gintu Kaminski pieņēmis valdības mājā tikai tad, kad uguns jau gandrīz pakulās, nevis laikus, kad Kaminskis bija izteicis vēlēšanos tikties, lai saprastu, kas un kā notiks ar Ukrainas civiliedzīvotājiem pēc 90 dienām. Tagad šī plāna izstrāde gulsies uz jaunā iekšlietu ministra Kristapa Eklona pleciem, jo pēc abu augstāk pieminēto amatpersonu tikšanās Kariņš ir uzdevis Eklonam divu nedēļu laikā sagatavot un iesniegt valdībā vidēja un ilgtermiņa risinājumus, kā koordinēti tiks sniegts atbalsts Ukrainas bēgļiem dažādās dzīves situācijās pēc tam, kad būs aizritējušas arī nākamās likumā noteiktās 30 labvēlības dienas pret Ukrainas kara bēgļiem.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māra Libeka, Sandra Dieziņa, Zigfrīds Dzedulis
