No frontes līnijas izraidītā Viņķele, dārgākā pavārgrāmata pasaulē, Danas negaidītais gājiens. Nedēļas apskats 5
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. No frontes līnijas izraidītā
Latvijā ne visai laimīgs ir veselības ministra krēsls, reti kuram ministram to izdevies atstāt ar godu un nesabojātu karjeru. Grūti saprast, ko Ilze Viņķele cerēja, tajā iesēzdamās pēc sev neveiksmīgajām Saeimas vēlēšanām, un ko valdības vadītājs Krišjānis Kariņš loloja sagaidīt, strādājot ar ministri, kuru viņš jau no “Vienotības” laikiem labāk redzējis ejam nekā nākam.
Tagad Kariņš Viņķeles acīs ir balts melis, tikpat “balts kā viņa sirmie mati”, bet Viņķele Kariņa acīs neizlēmīga ministre, kura turklāt nepilda Ministru prezidenta rīkojumus.
Vakcinācijas plāna gausā tapšana pielikusi punktu Kariņa pacietības mēram, lai prasītu ministres demisiju.
Kariņš jau laikus norādījis jaunajam veselības ministram Danielam Pavļutam, ka viņš neiesakot ņemt Viņķeli par ministra padomnieci. Eksministri ar pašreizējo ministru vieno partijas piederība – “Kustība Par”, un abiem ir ļoti labas attiecības, tāpēc nez vai Pavļuts pilnībā ignorēs savu priekšgājēju.
Tas nebūtu objektīvi, ja Viņķeles darbošanās veselības aprūpes jomā tiktu vērtēta tikai ar kritisku mērauklu. Bijušas arī tādas lietas, ko mediķi un pacienti ir nodēvējuši par pozitīvām. Kaut vai to, ka ministre spēja atrast finansējumu melanomas slimniekiem, lai viņiem apmaksātu imūnterapiju.
Pluss viņas panākumu groziņā bija arī 730 tūkstoši eiro nedziedināmi slimu bērnu ēdināšanai un uzlabojumi bērnu psihiatrijā. Jāpiemin arī zāļu aktīvās vielas izrakstīšana receptēs, lai pacientiem būtu mazāk jāmaksā no savas kabatas.
Arī jaunais mediķu atalgojuma modelis, kurš gan vēl nav ieviests, ir Viņķeles virzīts.
Netrūkst arī vēl citu pozitīvu momentu, bet tie parādījās tajā laikā, kad par koronavīrusu vēl nebija ne ziņas, ne miņas. Tagad pāri tiem stāv frontes līnija cīņai pret kovidu un Viņķele no tās ir izraidīta.
Neziņa. Kāda skola, ja saslimšana “auKsta”?
Pagājušās nedēļas izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas preses konferencē par mācību darba organizāciju otrajā semestrī patiesībā tieši par mācībām varēja uzzināt maz. Skaidrība radās tikai par nemācīšanos: 1. līdz 4. klašu skolēniem būs netipiski garš brīvlaiks.
Tikmēr nedaudz vecākie piektklasnieki un sestklasnieki pievienosies vecāko klašu skolēniem, kuri jau kopš oktobra mācās attālināti.
Tomēr neskaidrību saglabājas ļoti daudz: vai tiešām pēc 25. janvāra mazie varēs iet uz skolu, ja saslimstība ar koronavīrusu nemazināsies, vai izlaiduma klašu audzēkņi, kam šogad jāliek eksāmeni, atsāks klātienes mācības un cik tad ilgi attālināti mācīsies pārējie?
Nav saprotams, pie kādiem saslimstības rādītājiem klātienes mācību tomēr nebūs arī jaunāko klašu skolēniem, par izlaiduma klašu skolēniem bija pat pretrunīga informācija: it kā varētu iet uz skolu jau janvāra beigās un it kā varētu skolās neatgriezties pat līdz pavasara brīvlaikam.
Pārējie skolēni vispār izskatās aizmirsti un par to nav ko brīnīties, jo arī sabiedrība publiskajā telpā vairāk uztraucas par nenopērkamām apakšbiksēm un grīdas lupatām, nevis par to, ka tūkstošiem bērnu un jauniešu šobrīd cieš no kvalitatīvas izglītības un sociālo kontaktu trūkuma.
Par to sociālajos tīklos un savstarpējās sarunās “burbuļo” tikai šo bērnu vecāki. Un viedokļi ir tik dažādi, ka skaidrs – lai kādi būtu ministrijas lēmumi, daļai nepatiks.
Lūk, mammīte, kas raksta, ka ir “auKsta saslimšana”, iebilst bērnu atgriešanai skolā, bet citiem nepatīk bērnu sēdēšana mājās un viņi vaicā, kāpēc mazie nevar sākt ātrāk mācīties vismaz attālināti, bet, situācijai uzlabojoties, lēmumus varētu ātri pārskatīt.
Nerimst kašķi par maskām skolās, iespējām ievērot distanci utt.
Tomēr ministrijai jābūt gana drosmīgai, lai pieņemtu lēmumus arī šajos apstākļos, turklāt sekojot savam allaž skandinātajam lozungam “Centrā ir bērns”.
Pārsteigums. Negaidīts gājiens
Šahistes tēls Danu Reiznieci-Ozolu nav pametis ne mirkli, lai kādus politiskos amatus viņa ieņemtu, turklāt arī viņa pati vienmēr uzsvērusi šīs spēles lielo nozīmi savā dzīvē.
“Ministres darbā es iztērēju ļoti daudz enerģijas, šahs man ļauj to atgūt. Šahs mani notur pie zemes. Būt atkarīgam tikai no politikas var būt ļoti bīstami,” viņa savulaik izteicās kādā preses konferencē pēc tam, kad, komandu turnīrā pārstāvot Latviju, bija guvusi pārsteidzošu uzvaru pār tā brīža pasaules čempioni ķīnieti Jifaņu Hou.
Vēl vairāk – medijiem vienmēr paticis to apspēlēt, ar šaha spēles terminiem aprakstot Reiznieces-Ozolas kā ekonomikas un vēlāk finanšu ministres lēmumus un darbības vai, piemēram, pāriešanu no Aivara Lemberga partijas “Latvijai un Ventspilij” uz Latvijas Zemnieku savienību, vienlaikus pulcējot ap sevi tos partijas biedrus, kas uzskata, ka Lembergam ir īstais brīdis aiziet no politiskās skatuves.
Bet nu izspēlēts diezgan negaidīts gājiens – no aktīvās politikas aiziet pati Reizniece-Ozola.
Tūlīt pēc gadumijas viņa paziņoja, ka noliek Saeimas deputātes mandātu, jo saņēmusi piedāvājumu kļūt par starptautiskās šaha federācijas FIDE rīkotājdirektori un valdes priekšsēdētāja vietnieci.
Šī kombinācija tomēr, iespējams, ir sarežģītāka nekā vienkārši jauns karjeras izaicinājums. Viss sāk izskatīties nedaudz citādi, atgādinot, kas ir FIDE prezidents. Un tas ir Krievijas politiķis Arkādijs Dvorkovičs, kurš tiek uzskatīts par vienu no tuvākajiem bijušā prezidenta un premjera Dmitrija Medvedeva cilvēkiem.
Tā kā Medvedevs pašlaik atbīdīts no varas (bet ne pārāk tālu), tad arī viņa līdzgaitnieki lielākoties nav pie lēmumu pieņemšanas, taču ir atalgoti ar dažādiem prestižiem amatiem un Kremlis licis saprast, ka viņi vēl var noderēt.
Vai Dvorkovičam bijusi kāda īpaša loma, lai Reizniece-Ozola saņemtu piedāvājumu? Par to var izteikt minējumus, tomēr pamats aizdomām ir savulaik Rīgā notikusī neafišētā tikšanās, kas vēlāk ieguva sliktu slavu un radīja daudz aizdomu.
Kad 2016. gadā Dvorkovičs, tolaik būdams vicepremjers Krievijas valdībā, pavadīja atvaļinājumu Rīgā, viņam tika sarīkotas pusdienas ar trim ZZS politiķiem – toreizējo zemkopības ministru Jāni Dūklavu, satiksmes ministru Uldi Auguli un (!) finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Kā vēlāk apgalvoja iesaistītie – tas darīts labu ekonomisko attiecību vārdā.
Laikā, kad Krievija pasaulē nokļuvusi izolācijā savas agresīvās ārpolitikas dēļ, bet dopinga skandālu dēļ kritusi nežēlastībā daudzos citos sporta veidos, starptautiskajā šaha sabiedrībā to joprojām var uzskatīt par ļoti ietekmīgu valsti.
Šaubas. Zinātnieku veikums primitīvā mērcē
Pagājušās nedēļas vidū sociālie tīkli uzkodām bija izvēlējušies ēdienu gatavošanas tehnoloģiskās kartes, kas atrastas pielikumā vienam no valsts finansētās pētījumu programmas “Covid-19 seku mazināšanai” projektiem.
Izjautrojušies par primitīvajām shēmām, kurās attēlota, piemēram, vienkāršu salātu sagatavošana, sociālo tīklu “tautas balss” bija gatava arī spriedumam – šis izskatās pēc pētījumiem piešķirto valsts budžeta miljonu notrallināšanas.
Lai palīdzētu tautsaimniecībai tikt laukā no kovida krīzes, valdība aprīļa beigās piešķīra piecus miljonus eiro desmit Latvijas zinātnieku projektiem, kurus izvēlējās konkursā.
Viens no projektiem – Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) un Dārzkopības institūta 30 zinātnieku 102 869 eiro vērtais kopdarbs par vietējo pārtikas ķēžu pārstrukturizēšanu un noturības stiprināšanu.
Pētījuma ir četras daļas, viena veltīta skolēnu pārtikas paku saturam. Tiek pētīts, ko būtu iespējams pakā salikt un ko no šiem produktiem pagatavot tā, lai rezultāts būtu pilnvērtīga maltīte skolēnam. Tieši šai projekta daļai piekritīgas ir šaubas par līdzekļu izlietojumu radījušais pielikums.
Tomēr ēdienu gatavošanas tehnoloģiskās kartes nav pētnieku jaunatklājums, tās pārtikas ražošanas procesa ietvaros kā obligātu lielumu prasa pārtikas aprites normatīvie dokumenti.
Šaubas tomēr ir sētas. Taisnojās augstskola, taisnojās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), ka šis esot tikai melnraksts.
2020. gada nogalē pētījuma noslēguma ziņojums esot iesniegts izvērtēšanai ekspertiem, plašākai sabiedrībai tas būs pieejams pēc tam.
Visi desmit (kopā piecu miljonu vērtie) pētījumi, bija jāpabeidz līdz gada beigām. Bet IZM informē, ka septiņiem piešķirts trīs mēnešu, diviem – sešu mēnešu pagarinājums. IZM arī solījusi vērtēt visu pētījumu kvalitāti, piesaistot ārvalstu ekspertus. Latvijas Zinātnes padome veikšot naudas izlietojuma kontroli.
Bet vai iepriekšminētais LLU pētījums tiešām palīdzēs mazināt Covid-19 radītās krīzes sekas? Arī uz to nav atbildes, un katram ir brīvas tiesības šaubīties.
Sagatavojuši Māra Libeka, Māris Antonevičs, Ilze Kuzmina, Ieva Ēvalde
