Kaimiņš “atlaiž” Saeimu. Dīkstāves pabalsti visiem. “LA” nedēļas apskats 3
Cilvēks. Kaimiņš “atlaiž” Saeimu
Kad Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš “Tviterī” paziņoja, ka ir saslimis ar Covid-19, daudzi, iespējams, uzreiz tam nenoticēja. Kaimiņam ir tieksme publiski blefot. Piemēram, 2017. gadā viņš interneta soctīklos pavēstīja, ka noliek deputāta mandātu, vēlāk gan tika stāstīts, ka paziņojumu izplatījis kāds ļaundaris, kurš nozadzis politiķa mobilo tālruni. 2018. gadā Kaimiņš apgalvoja, ka iekļauts Krievijas sankciju sarakstā, kas izrādījās meli, un deputāts taisnojās, ka esot pārpratis žurnālista jautājumu.
Šoreiz ziņa par saslimšanu gan apstiprinājusies, taču joprojām māc šaubas, vai Kaimiņš saka patiesību par saslimšanas apstākļiem. Deputāta rīcību par nepieņemamu nosaukusi veselības ministre Ilze Viņķele, kura no epidemiologiem uzzinājusi, ka Kaimiņš uzaicināts veikt Covid-19 testu kā inficētas personas kontaktpersona, turklāt deputāts arī pats bijis ārzemēs. Vairāki cilvēki novērojuši, ka Kaimiņš neesot ievērojis karantīnu un bijis sastopams publiskās vietās.
Tomēr sekas ir tādas, ka tieši deputāts Kaimiņš kļuvis par to personu, kuras dēļ Latvijas parlaments pirmo reizi tā vēsturē nonācis pašizolācijā. Tas pats noticis arī ar valdību, jo Kaimiņš piedalās arī valdību veidojošo partiju sadarbības sanāksmē, kur nesen sarokojies ar vairākiem citiem tās dalībniekiem, ieskaitot premjeru Krišjāni Kariņu (bet kā tad aicinājums atturēties no šāda veida kontaktiem?).
Protams, var teikt, ka tas bija tikai laika jautājums, kad bīstamais koronavīruss nonāks līdz Saeimai. Piemēram, Lietuvu līdzīgs scenārijs piemeklējis, jo saslimis kāds no parlamenta tehniskajiem darbiniekiem. Sliktāk, ka mūsu lēmējvara izrādījusies šim scenārijam negatava, un vēl domā, kā tuvākajā laikā atsākt pilnvērtīgu darbu.
Izgāšanās. Zuzāns norauj stopkrānu
Pēc tam kad Saeima steidzamības kārtā, lemjot par pasākumiem Covid-19 krīzes pārvarēšanai, atbalstīja visu azartspēļu organizēšanas licenču apturēšanu, azartspēļu miljonārs un par mākslas mecenātu bieži dēvētais Jānis Zuzāns nekavējoties paziņoja, ka atcēlis šogad ieplānoto finansējumu mākslai un kultūrai.
Var prognozēt, ka šis lēmums ļoti sāpīgi skars daudzas būtiskas vizuālās mākslas norises – izstāžu un pētījumu projektus, fonda “Mākslai vajag telpu” darbību, izdevniecību “Neputns” un it sevišķi nākamgad pasniedzamās “Purvīša balvas” procesu, jo šis ir vienīgais kādas nozares būtiskākais novērtējums, par kuru valsts līdz šim ir nokratījusi no sevis atbildību, naivā un bīstamā labticībā paļaujoties vienīgi uz privāto iniciatīvu.
Jāatgādina, ka vēl 2016. gada 29. jūnijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, piedaloties SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājam Jānim Zuzānam un dzerot šampanieti, tika parakstīts nodomu protokols Purvīša balvas tradīcijas turpināšanai uz nākamajiem desmit gadiem, bet nu izskatās, ka tam ir vien papīra vērtība.
Lai gan pats Zuzāns portālā “Delfi” paudis, ka tas nav bijis “emocionāls lēmums vai vēl ļaunāk – atriebība par kādiem politiķu balsojumiem”, un nevar arī noliegt, ka katram ir tiesības rīkoties ar savu naudu, kā vēlas, tomēr notikumu attīstība rosina pārdomas par to, kas īsti mūsu sabiedrībā tiek saprasts ar mecenātismu. Vai nereti tās drīzāk nav gaidas šādi nopirkt saprotošāku politisko “jumtu” un atbalstu lēmumu pieņemšanā, kultūrai ziedotos miljonus uzskatot par savdabīgu indulgenci un vizītkarti.
Prieks. Lai attālums nav šķērslis
Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) jau pašā ārkārtējās situācijas sākumā paziņoja, ka pievienojas Kultūras ministrijas informatīvajai kampaņai #Ēkultūra, piedāvājot attālināti izmantot tās uzkrātos digitālos resursus un e-pakalpojumus. Atgādināšu, ka LNB Digitālajā bibliotēkā pieejamas 12 kolekcijas, turklāt studiju un pētniecības nolūkos iespējams piekļūt vēl arī vairāk nekā 20 pilntekstu ārvalstu abonētajām datubāzēm, Nacionālajai enciklopēdijai, lekciju, diskusiju, konferenču, lasījumu un cita veida audio un video saturam LNB sociālajos tīklos.
Tomēr daudzi pētnieki asi kritizēja LNB par to, ka vien ierobežotā apmērā arī ārkārtas situācijas laikā bija apskatāma digitālās bibliotēkas plašsaziņas līdzekļu sadaļa “periodika.lv”. Tagad LNB atļāvusi līdz 14. aprīlim bez ierobežojumiem izmantot “periodika.lv” saturu.
Tas ikvienam ļauj tiešsaistē brīvi lasīt tādus izdevumus kā 20. gadsimta 80. gadu nogalē populārais žurnāls “Avots”, laikraksts “Literatūra un Māksla” (līdz pat 1994. gadam), trimdas laikraksts “Laiks” (līdz 2011. gadam), Amerikas Latviešu apvienības (ALA) Kultūras biļetens un citus.
Darījums. Dīkstāves pabalsti visiem
Valdība pārlēma dīkstāves pabalstus izmaksāt visu nozaru uzņēmumu darba ņēmējiem, ja uzņēmumi pierādīs finanšu situācijas pasliktināšanos vismaz vienā no valdības noteiktajiem kritērijiem. Līdz ar to valdība, ieklausoties uzņēmēju organizāciju viedoklī, labojusi savu lēmumu atbalstīt tikai 40 nozares. Jau tagad – pāris nedēļas pēc karantīnas ieviešanas – ir skaidrs, ka krīze ietekmēs visas nozares.
Līdz pagājušās nedēļas beigām VID iesniegti 433 pieprasījumi dīkstāves pabalsta izmaksai. VID piektdien paspēja piešķirt dīkstāves pabalstu 25 darba devējiem par to 127 darbiniekiem 30,5 tūkstošu eiro apmērā un pirmajiem – jau izmaksāt. Lai kā mums gribētos Latviju saukt par informācijas un komunikāciju tehnoloģiju valsti, kuru nākotnē varētu uzturēt tehnoloģiski attīstīti, zinātņietilpīgi un mākonī bāzēti uzņēmumi, tomēr arī pēc krīzes valsts budžets nespēs ilgstoši izturēt arī bez daudzu vienkāršāku, bet joprojām ļoti nozīmīgu nozaru nodokļu maksājumiem, ja šobrīd netiktu darīts viss, lai tās turētu virs ūdens.
Būtībā uzņēmumi un darba ņēmēji saņems visu nodokļu maksātāju nodrošinātu atbalstu, lai pēc Covid-19 vīrusa bumbas pārvelšanās mums pāri nākamgad un sekojošos gadus būtu kas vēl maksā nodokļus. Atšķirībā no iepriekšējās krīzes 2008. gadā, kad valsts glāba bankas, šoreiz glābj uzņēmumus.
Iepriekšējā krīzē valstij draudēja bankrots, jo Valsts kasē trūka naudas, ko izmaksāt algās budžeta uzturētajiem darbiniekiem un ko izmaksāt pabalstos un pensijās. Tagad gan Valsts kasē ir nauda, gan nule Latvija emitēja eiroobligācijas 550 miljonu eiro apmērā, gan arī Ziemeļu Investīciju bankā rezervēti 500 miljoni eiro uzņēmējdarbības atbalstam.
Mācība. Var ministru nolikt pie ratiem, bet ne piespiest mainīt domas
Šonedēļ noslēdzās desmit mēnešus ilgušais seriāls “Muižnieks. Caur ērkšķiem uz rektora krēslu”. Tā gribas ironizēt par juridisko un politisko strīdu par to, vai valdībai Latvijas Universitātes rektora amatā atkārtoti jāapstiprina Indriķis Muižnieks. Kā zināms, valdība pēc Izglītības un zinātnes ministrijas ieteikuma atteicās to darīt.
Muižnieks sūdzējās administratīvajā rajonā tiesā, kas atzina: pārkāpumi vēlēšanu procesā bija, taču ne tik lieli, lai to rezultātu neatzītu. Valdībai bija iespēja šo lēmumu pārsūdzēt, taču ar divu balsu pārsvaru tā lēma piekāpties un tiesvedību neturpināt. Pagājušajā ceturtdienā bez jebkādām diskusijām valdība Muižnieku apstiprināja rektora amatā.
Šķiet, daļa sabiedrības gaidīja, ka izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska nu atzīs kļūdas un kaisīs sev pelnus uz galvas. Taču ministre to nedara. Viņa bijusi par tiesāšanās turpināšanu un uzskata, ka augstāka līmeņa tiesā rezultāts varējis būt cits, tomēr bez valdības akcepta turpināt tiesāšanos nevarēja. “Laiks rādīs, kam bija taisnība,” I. Šuplinska pagājušajā nedēļā teica “Latvijas Avīzei”.
“Vilšanās drusku ir, bet neteiktu, ka tā ir zaudējuma sajūta. Es darīju visu, ko varēju.” Vai ministre guvusi kādu mācību no šī procesa? “Ja jūs jautājat, vai turpmāk neuzmanīsim, kā augstskolas ievēro iekšējos un ārējos normatīvos aktus, tad jāsaka, ka to vērosim arī turpmāk,” attrauc Šuplinska.
Var likties, ka tiesa likusi saprast: ministriem jāstāv pie ratiem un formāli jāapstiprina visi papīri, ko tai piesūta autonomās augstskolas, ja vien ievēlētais rektors atbilst augstskolas vadītājam izvirzītajām prasībām.
Šuplinska gan joprojām ir pārliecināta, ka vismaz par valsts augstskolu vēlēšanu procesu atbildība jāuzņemas arī valdībai. Mācība ministres ieskatā bijusi LU, kas vēl pirms tiesas lēmuma mainīja augstskolas satversmi, lai vēlēšanu process kļūtu skaidrāks. Savu iekšējo dokumentāciju kārtojušas arī citas augstskolas.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Anita Bormane, Linda Kusiņa-Šulce, Ilze Kuzmina, Raivis Šveicars
