Aģents “Elfs” un spriedzes garants. “LA” nedēļas apskats 1
Cilvēks. Spriedzes garants
Bijušā žurnālista Ivara Āboliņa (attēlā) kļūšana par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju ir likumsakarīga. Kā NEPLP vietnieks viņš jau agrāk bieži publiski uzstājās padomes vārdā, iespējams, pat biežāk nekā līdzšinējā vadītāja Dace Ķezbere.
Citi NEPLP locekļi (Ieva Aurēlija Druviete un Patriks Grīva) bijuši mazāk redzami. Tiesa, Āboliņa ievēlēšana amatā tiek kritizēta, jo padome pašlaik darbojas nepilnā sastāvā. Šobrīd izsludināts konkurss un tiek vērtēti pretendenti, kas pieteikušies uz vakantajām vietām. Jaunu locekļu pievienošanās droši vien mainīs NEPLP, lai gan kā tieši – kas to lai zina.
I. Āboliņa attiecības ar elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir sarežģītas. Īpaši tas attiecas uz Latvijas Radio, kura kolektīvs 2017. gadā bija izteicis viņam neuzticību, lai gan tas vairāk vērtējams kā simbolisks akts, jo nevienam medijam nav tādu pilnvaru.
I. Āboliņam ir LU iegūta politologa izglītība, viņš ir bijis žurnālists vairākos medijos: laikrakstos “Fakts”, “NRA”, “Diena”, žurnālos “Klubs”, “Playboy”, “Sestdiena”, strādājis arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā. Tā kā NEPLP locekļu izvēle ir politizēta, pieņemts uzskatīt, ka aiz katra no tiem nosacīti stāv kādas partijas intereses.
I. Āboliņš parasti ticis saistīts ar Nacionālo apvienību. Savulaik klīda baumas, ka viņš pat tiekot gatavots kā viens no NA saraksta līderiem Rīgas domes vēlēšanās. Tāpat zināms, ka I. Āboliņš ir draugos ar NA biedru Ogres mēru Egilu Helmani, ar kuru kopā braukuši eksotiskos ceļojumos.
No sabiedrisko mediju darbiniekiem bieži izskanējušas šaubas par iespējamiem NEPLP mēģinājumiem iejaukties to darbā partijas interesēs. Nekādi fakti, kas to apliecinātu, gan nav uzrādīti, tik vien kā savstarpējas antipātijas. Mediju uzraugam gan nav jābūt medija draugam, tomēr arī nepārtraukta spriedze attiecībās par labu šai videi nenāk. Redzēs, kā I. Āboliņam veiksies priekšnieka amatā.
Darījums. “Baltais nams” dodas brīvā peldējumā
Rīgas dome pagājušajā trešdienā, 18. decembrī, vienbalsīgi nobalsoja par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) ēkas bezatlīdzības nodošanu valsts īpašumā. Vairāk nekā divus gadu desmitus operas ēka piederēja Rīgas pilsētai.
Balstoties uz 2016. gadā noslēgto nomas līgumu starp “Rīgas namiem” un LNOB, pašvaldība apņēmās desmit gadu laikā ēkā ieguldīt 1,7 miljonus eiro, kurus LNOB ar nomas maksas paaugstinājumu apņēmās nosegt. Līdz šim četru gadu laikā LNOB atmaksājusi 1,18 miljonus eiro, tomēr ieguldījumi bijuši gandrīz par miljonu lielāki.
Par šo jautājumu otrdien sprieda arī valdība. Pārņemot īpašumtiesības, Kultūras ministrijai (KM) piešķirti 774 360 eiro, lai segtu SIA “Rīgas nami” izdevumus par ieguldītajiem, bet vēl neapmaksātajiem kapitālieguldījumiem ēkā. “Esmu gandarīts par šādu risinājumu, kas no pragmatiskā viedokļa ļaus valstij un LNOB racionālāk rīkoties ar ēku, tās uzturēšanu un nākotnes attīstības perspektīvām,” pauda kultūras ministrs Nauris Puntulis.
Tuvākajos gados ēkas rekontrukcijā būs jāiegulda vairāki miljoni eiro. Viskritiskākā situācija ir ar centrālapkures sistēmu, kā arī ūdens un kanalizācijas sistēmām, kuru nolietojums ir 70 līdz 80%. Kopumā sistēmu atjaunošanas provizoriskās izmaksas ir 2,5 miljoni eiro.
Vissteidzamāk esot nepieciešams izpildīt ugunsdrošības prasības, un šiem darbiem 2020. gadā LNOB nepieciešami 490 000 eiro. LNOB valdes loceklis Sandis Voldiņš atklāja, ka jau nākamgad plānots paveikt steidzamos darbus, kas saistīti ar zibensnovedēja sistēmu, sūkņu vadības automātiku un ugunsdrošības automātiskās sistēmas izbūvi.
Ar šo lēmumu LNOB nonāk izņēmuma situācijā. Absolūti lielāko daļu KM pārraudzībā esošo kultūras iestāžu apsaimnieko VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, bet LNOB turpmāk milzīgo platību apsaimniekos paši.
Baltais nams Aspazijas bulvārī 3 sastāv no vēsturiskās ēkas, piebūves, pacēlāja nojumes, vienstāva ēkas – veikala, sabiedriskās tualetes un zemesgabala, kopumā aizņemot 12 095 kvadrātmetru lielu platību.
Nedēļas prieks. Septītais latvietis NBA
Anžejs Pasečņiks pagājušajā nedēļā kļuva par septīto NBA spēlējušo latvieti. Šobrīd viņš ir aizvadījis jau trīs spēles Vašingtonas “Wizards” sastāvā un piepildījis sava sapņa pirmo daļu – iekļuvis pasaules spēcīgākajā basketbola līgā. Par Anžeju ir īpašs prieks, jo viņa ceļš uz NBA nebija rozēm kaisīts.
Pasečņiks un Kristaps Porziņģis jauniešu vecumā tika saukti par Latvijas dvīņu torņiem, tomēr slaidais rīdzinieks bija fiziski vājš un ķermenis prasīja pamatīgu nostiprināšanu.
Pirms četriem gadiem Pasečņika talantam ne viens vien pārvilka krustu. Anžejs aizbrauca uz Grankanārijas akadēmiju Spānijā, 2017. gadā tika izvēlēts NBA draftā ar augsto 25. numuru, kas it kā solīja garantēto līgumu.
Taču Filadelfijā atteicās no tiesībām uz latvieti. Nepatīkami, taču Pasečņiks pagājušajā vasarā ar lielu spītu trenējās kā vēl nekad un skaidri teica – ja tagad nebūšu gatavs, nezinu, ko vēl varu uzlabot savā ķermenī.
Vašingtonā tika dota iespēja ielauzties līgā caur sētas durvīm jeb fārmklubu, un šī iespēja tika izmantota. Liela loma Pasečņika izaugsmē ir viņa pirmajam trenerim Guntaram Jonānam, pēc tam Nikolajam Mazuram un fiziskās sagatavotības trenerim Viktoram Lācim.
Mēs varam būt lepni, ka dzīvojam teju neticamā laikā, kad NBA laukumos ir četri latvieši – tikpat, cik ir basketbola talantu lielvalstij Spānijai un tieši divas reizes vairāk nekā par basketbola etalonu uzskatītajiem kaimiņiem lietuviešiem.
Noslēpums. Aģents “Elfs” no “Vesti segodņa”
Pagājušajā nedēļā Latviju sasniedza savādā ziņa, ka Austrumukrainas promaskavisko kaujinieku pašpasludinātās “Luhanskas tautas republikas Augstākā tiesa” piespriedusi 10 gadu un 6 mēnešu cietumsodu bijušajam Latvijas krievvalodīgo laikraksta “Vesti segodņa” žurnālistam Valentīnam Veselovam.
Latvijas pilsonis Veselovs esot bijis “Latvijas spiegs” ar segvārdu “Elfs”, savervēts jau 2004. gadā, vācis militāras un visāda citāda rakstura ziņas par “Luhanskas republiku” un devis tās “Latvijas specdienestam”. Lieta, maigi sakot, neskaidra. Ļaudis, kas Veselovu pazina vēl pirms viņa pārcelšanās uz Luhansku 2014. gadā, tagad palikuši vaļā mutēm.
Pat viņa Donbasa “cīņu biedrs” nacionālboļševiks Beness Aijo feisbukā žēlojas – kā tad tā: “Valentīns ir kristāltīrs un godīgs cilvēks, pašaizliedzīgs “krievu pasaules” cīnītājs”, vēl Latvijā, “Vesti segodņa” darbinieks būdams, aktīvi stājies krievu skolu aizstāvju rindās!
Donbasā Veselovs arī nav sēdējis rokas klēpī salicis – veidoja un vadīja “Luhanskas tautas republikas Informācijas lietu ministrijas propagandas nodaļu”; no Aijo apgalvojumiem izriet, ka arī karojis ar ieroci rokās, proti, “dienējis atsevišķajā izlūkbataljonā un komandantūrā”, ticis līdz kapteiņa pakāpei.
Te nu jāpiebilst, ka viņa bijušie kolēģi atceras, kā Veselovs žurnālista karjeras laikā pa redakciju staigājis plankumainās biksēs un armijas stila zābakos. Un vēl viņš aizrāvies ar lomu spēlēm. Protams, izslēdzams nav nekas, taču par viņu kā “Latvijas spiegu” tomēr māc šaubas.
Ticamāka šķiet versija, ka Veselovs kritis nežēlastībā “tautas republikas” konkurējošo grupējumu iekšējo cīņu dēļ. Kāds darbs, tāda alga. Kā zināms, Donbasa “krievu pasaules” piekritēji ir lieli Staļina cienītāji un viņa metožu izvērsēji praksē.
Pārsteigums. Zibenīgie lēmumi par Ventspils ostu
Zibenīgi reaģējot uz Lemberga dēļ ASV sankcijām pakļautās Ventspils brīvostas glābšanu, Saeima pagājušās nedēļas trešdienā divās ārkārtas sēdēs vienā dienā kā steidzamus divos lasījumos pieņēma valdības tikai pirms dienas sagatavotos un Saeimā iesniegtos grozījumus Likumā par ostām un Ventspils brīvostas likumā, kas paredzēja jaunas valsts akciju sabiedrības “Ventas osta” dibināšanu, lai nekavējoties pārņemtu Ventspils ostas pārvaldīšanu.
Tikpat zibenīgi tajā pašā dienā dažas stundas pēc mūsu priekšstāvju centīgajiem lēmumiem kļuva zināms par ASV atbildīgo iestāžu lēmumu no sankciju saraksta izņemt Ventspils brīvostu un Brīvostas pārvaldi. ASV pusē lēmums esot pieņemts pēc intensīvām pārrunām ar Latvijas vēstniecību ASV, Ārlietu ministriju un citām institūcijām, kā arī iepazīstoties ar visām Latvijas veiktajām un plānotajām darbībām, lai neatgriezeniski novērstu sankcionētās fiziskās personas ietekmi Ventspils brīvostā un Ventspils Brīvostas pārvaldē.
Sabiedrība, skatoties šos notikumus kā paātrinātā filmā, guvusi kārtējo mācību un iespējams, gandarījumu. Izrādās, ka mūsu demokrātiskajā un birokrātiskajā valsts iekārtā, kur pašu spēkiem par kaut ko vienoties nav iespējams pat gadiem ilgi un daudzi labie nodomi nogrimst nebeidzamu procedūru un papīru kalnu purvā, tomēr kaut ko panākt var, turklāt neticami ātri. Vajag tikai pareizos draugus un – noteikti ārzemēs. Tad pietiek ar kādu lēmumu “no turienes” vai pat tikai zvanu un viss notiek zibenīgi!
Nu tagad ir divas brīvostas pārvaldes – līdz šim labi funkcionējošā Ventspils Brīvostas pārvalde un jaunā VAS “Ventas osta”, kas būšot pilotprojekts jaunu ostu pārvaldības modelim.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māris Siliņš, Linda Kusiņa-Šulce, Viesturs Sprūde un Ilmārs Randers
