Balsis pērk par “tirgus cenu”. Jāsacer “elitāro” kapavietu kritēriji? “LA.lv” nedēļas apskats 0
Cilvēks. Elmāra Seņkova triumfs
Teātra gada balvas “Spēlmaņu nakts” ceremonijā zvaigžņu stundu piedzīvoja neatkarīgais režisors Elmārs Seņkovs (attēlā) – viņa Nacionālajā teātrī iestudētais episkais Raiņa “Pūt, vējiņi!” atnesa gan dubultu uzvaru – Gada režisora titulu un “Grand Prix” izrādei –, gan skatītāju balvu.
Par to, vai triumfs licis sarosīties lielākajiem teātriem un izteikt vilinošus piedāvājumus, viņš pagaidām atsakās runāt, taču neilgi pirms tam par pārsteigumu teātra publikai kļuva Seņkova paziņojums saraut štata režisora saites ar stabilo darba vietu – Nacionālo teātri – un kļūt par neatkarīgo režisoru. Laikā, kad Dailes teātris zaudējis māksliniecisko vadītāju, tas sacēla spekulāciju vētru par režisora iespējamo kļūšanu par Dž. Dž. Džilindžera amata sekotāju, taču intervijā “LA” režisors noliedz, ka vēlētos tikt šādi piesaistīts Dailes teātrim, atzīstot, ka ir atvērts piedāvājumiem darboties tā paspārnē, piemēram, Mazajā zālē.
Seņkovs pavēstījis, ka vēlas spēlēt pēc saviem noteikumiem, un paudis gatavību veidot savu teātra trupu, pulcējot domubiedrus. Tie izrādījušies Leļļu teātra kursa jaunie aktieri, kuri pavasarī beidza Latvijas Kultūras akadēmiju, bet netika uzņemti Leļļu teātra štatā (no 15 aktieriem uzņemti pieci). Kopā ar viņiem neatkarīgā teātra “Dirty Deal Teatro” (DDT) paspārnē pašlaik top apvienības pirmais veikums – iestudējums “Pēdējās stundas”, kas iecerēta kā aktieru, objektu un leļļu izrāde par veciem cilvēkiem. Teātris apsverot sadarbības iespējas ar E. Seņkovu arī nākotnē, neizslēdzot iespēju, ka tieši DDT varētu kļūt par viņa trupas mājvietu.
Mācība. Kur atļautie paņēmieni?
Vai beidzot uz visiem laikiem būs apklusis skaitāmpantiņš krievu valodā: “Cigaretes, cigaretes…”, ko gadu gadiem no kontrabandas tirgotājiem dzirdēja Rīgas Centrāltirgus apmeklētāji? Neliela cerība ir. Jo pēc LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” darba un pārmaiņām pateicīgajām norisēm Rīgas domes spicē beidzot varbūt mēģinās ieviest kārtību tirgū. Pēc tam kad iefiltrējies LTV žurnālists parādīja kontrabandas cigarešu realizācijas ceļus un policija veica vērienīgas kratīšanas, Rīgas Centrāltirgus pagājšnedēļ uzteica līgumu nomniekam. Ja tas neatbrīvošot teritoriju līdz 13. janvārim, Rīgas domes priekšsēdētājs Oļegs Burovs izteica gatavību likt nojaukt kioskus ar traktoru.
Taču kiosku nojaukšana vien visdrīzāk nepalīdzēs tikt vaļā no nelegālo cigarešu tirgošanas sērgas kopumā – ja reiz ir pieprasījums, tad būs piedāvājums. Ja reiz ir piedāvājums, tātad ir ceļi, pa kādiem kontrabandas cigaretes nonākušas Latvijā. Vai pagājušās nedēļas notikumi būs mācība likumsargiem, gan lai aktīvāk likvidētu šos ceļus, gan lai rosinātu efektīvākus sodus pret nelegālajiem tirgotājiem? Atļauto paņēmienu klāsts droši vien taču nav izsmelts.
Pārsteigums. Jāsacer “elitāro” kapavietu kritēriji?
“Demokrātiskai tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves. Cilvēka cieņas aizsardzība pēc nāves ir balstīta arī uz kultūras un reliģijas tradīcijām, kas ietvertas Satversmes ievada piektajā rindkopā minētajā latviskajā dzīvesziņā. Latvijas kultūras kanonā, kas citstarp ir kultūras vērtību apkopojums, kā vērtība iekļauta arī kapu kopšanas tradīcija. Kā norādīts kanonā, kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm,” rakstīja Satversmes tiesa, šopavasar spriežot par kapavietu nomas maksu prasīšanas tiesiskumu.
Ja latviešu dzīvesziņai tik svarīgajam “kapu jautājumam” pievēršas pat augstākā tiesu instance, loģiska ir arī sabiedrības interese par to, kas notiek kapsētās un kādā veidā atsevišķas personas cenšas iekļūt kādā “kultūrvēstures mantojumā”.
Tāpēc pērn nogalinātā maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus ģimenei nevajadzētu būt pārsteigumam par mediju pievēršanos tematam, ka Tieslietu ministrijas parakstīta vēstule ar lūgumu “izskatīt iespēju piešķirt kapavietu” palīdzējusi Bunkus mātei tikt pie četrvietīgas kapavietas Rīgas 1. Meža kapos iepretim Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim. Meža kapi ir daļēji slēgta kapsēta, un galvaspilsētas domes noteikumi paredz – pie kapavietas tajos iespējams tikt gadījumā, ja tur jau iepriekš apbedīts radinieks vai arī, ja ir sevišķi nopelni Latvijas vai Rīgas pilsētas labā.
“Izsakām nožēlu par viltus “sensācijas” veidošanu par Mārtiņa Bunkus apbedīšanas vietu,” vēstulē medijiem pagājšnedēļ rakstīja viņa brālis Kristaps Bunkus. Taču Bunkus ģimene nevarēja neņemt vērā, ka kapavieta ar tik izteiksmīgu šoruden uzstādīto pieminekli īpaši redzamā vietā – centrālo aleju krustojumā Čakstes pieminekļa tuvumā – būs publikai nepamanāma. Drīzāk šķiet, ka tieši pamanāmība ir bijusi Bunkus ģimenes izvēles kritērijs. Kā raksta “NRA”, Kapsētu pārvaldē teikts, ka Bunkum piešķirtā apbedījuma vieta pirms tam bijusi aktēta, proti, ilgstoši nekopta. Tur drīkstēts apbedīt tikai urnas, citi cilvēki no šīs vietas atteikušies, jo vēlējušies aizgājēju apbedīt zārkā (M. Bunkus tika kremēts). Bunkus ģimene tieši šo vietu izvēlējusies no vairākiem desmitiem citu piedāvāto aktēto kapavietu.
“Mirušajiem, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, kur gulēt. Tās ir palicēju ambīcijas un prestiža jautājums,” šādu viedokli žurnālam “Privātā Dzīve” citstarp izteica Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs.
Vai būsim pārsteigti, ja drīz kāds Satversmes tiesai prasīs, lai tā uzdod valstij izstrādāt īpaši svarīgu personu apbedīšanas kritērijus, lai ambīcijas vai ministriju apzīmogotas papīra lapas nejauktu galvu nabaga Kapsētu pārvaldes darbiniekiem?…
Darījums. Balsis pērk par “tirgus cenu”
Konkurences apstākļos, kā zināms, cenu diktē tirgus. Piemēram, pārdevējs var būt ļoti augstās domās par savu piedāvāto preci, bet, ja to nevienam nevajag, tad neatliek nekas cits kā nolaist cenu vai vispār slēgt bodīti. Un pretēji – prece var būt pēdējais krāms, bet, ja pēkšņi kādam to ļoti vajag, tad pārdevējs būs tas, kas izvirzīs noteikumus.
Šādas situācijas regulāri mēdz gadīties arī politikā. Piemēram, Izraēlā notiks jau trešās vēlēšanas, jo diviem konkurējošiem blokiem neizdodas “piepirkt” mazumiņu, lai kāds no tiem beidzot varētu izveidot valdību. Līdzīgā strupceļā nupat nonāca Rīgas mērs Oļegs Burovs. Patiesībā ne jau viņš viens, bet visa dome, kuras atlaišanas scenārijs šķiet pavisam reāls. Cita lieta, ka tieši Burovs un viņa pārstāvētā partija “Gods kalpot Rīgai” pie atlaišanas var izrādīties lielākie zaudētāji, tāpēc bija devušies iepirkties politiskajā tirgū.
Tur cena par atbalstu pašreizējai Rīgas domes vadībai ir pamatīgi pieaugusi. Patiesībā nav jau arī nekādas izvēles. Vienīgie, kas kaut ko gatavi pārdot, ir dīvainais veidojums, kas sevi nosaucis par frakciju “Rīgai”, un kuru veido “atbirums” no dažādām partijām – no “Latvijas attīstībai” saraksta ievēlētais Oskars Putniņš, no Jaunās konservatīvās partijas izslēgtie Druvis Kleins un Imants Keišs, kā arī bijusī Nacionālās apvienības “lokomotīve” Baiba Broka. Vienam apsolīts vicemēra amats, citam – dāsni atalgots amats Rīgas brīvostā, arī kādas komitejas vadība. Ko teikt – iespaidīga “tirgus cena”.
Neskaidrība. Kurš un kā grozīs likumu?
Valsts prezidents ir izsludinājis 2020. gada valsts budžeta likumu un vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei norādījis, ka Saeima, negrozot pieņemto Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumos solīto, bet vienlaikus arī neizpildot to budžetā, nav vairojusi iedzīvotāju uzticēšanos likuma spēkam un paša likumdevēja lemtajam.
Valsts prezidents prasa parlamentam savest kārtībā Veselības aprūpes finansēšanas likumu atbilstoši pieņemtajam budžeta likumam, jo tagad mediķi esot apmuļķoti un tas neesot pareizi. Tāpēc likumā iestrādātais solījums palielināt nākamgad algu par 20% esot jālabo un tas jādarot Saeimai.
Bet pagaidām parlamentā nav neviena deputāta, kas naski ķertos klāt prezidenta dotajam uzdevumam, jo Saeima jau nekādu kļūdu neesot pieļāvusi. Vairāki koalīcijas deputāti uzsvēra, ka naudu taču neiedeva valdība un lai Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ar savu komandu meklējot, kamēr atrodot. Bet valdības vadītājs negrasās klausīt šādas pavēles un paziņojis: “Mums ir jāatceļ visi likumi, kurus mēs nevaram izpildīt, lai mūs nevaino par to, ka mēs tos neizpildām. Pret mums pastāvīgi skan apsūdzības par to, ka netiek izpildītas kaut kādas likuma normas… Tad varbūt tās ir jāatceļ, lai darbs norit bez lieka trokšņa, bet pēc būtības. Es nevēlos nodarboties ar to, ko mēs nevaram īstenot.”
Ašķirīgs ir “Attīstībai/Par” redzējums. Saeimas frakcijas vadītājs Daniels Pavļuts, kura pārstāvētais politiskais spēks apsaimnieko veselības aprūpes jomu, sacīja, ka janvārī veselības ministre Ilze Viņķele kopā ar nozares pārstāvjiem sēdīšoties pie viena galda, lai apspriestu viņas piedāvāto jauno atalgojuma veidošanas sistēmu un tad tikšot noskaidrots precīzi jauno atalgojuma principu ieviešanai nepieciešamais naudas daudzums. “Nav jēgas tagad atvērt likumu, kamēr tas nav zināms,” sacīja Pavļuts.
Bet veselības ministre ar sava preses sekretāra Edgara Svarika starpniecību izteicās pavisam noslēpumaini: “Mūsu ieskatā labā prakse būtu neradīt pretrunas, bet pildīt likumu. Vienlaikus, ja objektīvu apstākļu dēļ likuma norma nav izpildāma tūlītēji, nākamais variants ir vienoties par kompromisu, kas var būt izteikts gan pieauguma apmērā, gan arī pieauguma tempā.”
Foto: Linda Rasa, Māris Antonevičs, Māra Libeka, Aija Kaukule
