Ķeriet zagli! Tracis teātrī un gaidāmās milžu cīņas. “LA” nedēļas notikumu apskats 0
Cilvēks. Džilindžers, nauda un komēdija
Tūlīt pēc šīs sezonas pirmā jauniestudējuma Dailes teātra Lielajā zālē – Reja Kūnija “Neiespējamās misijas”, kuras režisors ir Dž. Dž. Džilindžers (attēlā), teātra mākslinieciskais vadītājs devās atvaļinājumā uz Indiju, bet dažādu paaudžu aktieri izteica pretenzijas pret māksliniecisko vadītāju.
Pēc Džilindžera domām, Dailes teātra misija esot piesaistīt teātrim maksimāli plašāku auditoriju.
Teātris spēlējot pēc Kultūras ministrijas noteikumiem – 59% no Dailes budžeta jānopelna pašiem, lai varot cilvēkiem izmaksāt algas, radīt jaunus iestudējumus. Ja būtu kā padomju laikos, kad nebija svarīgi, cik skatītāju zālē, kad režisori varēja eksperimentēt, iespējams, tas patiktu kritiķiem un vēl 17 skatītājiem, uzskata teātra mākslinieciskais vadītājs. Un pieņēmums, ka teātrim jāaudzina skatītājs, esot aplams.
Teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska LTV raidījumā norādīja, ka būtu pārspīlēti runāt par visa teātra māksliniecisko krīzi, jo Dailes teātrī top arī labas izrādes, bet vairumā gadījumu tās neveidojot teātra mākslinieciskais vadītājs, un tādēļ saprotams, kāpēc Dailes teātra aktieriem radušās bažas.
Arī teātra kritiķe Maija Svarinska “LA” izteicās, ka Džilindžeram kādu laiku vajadzētu atturēties no izrāžu iestudēšanas.
Dž. Dž. Džilindžers (īstajā vārdā Raimonds Rupeiks) dzimis 1966. gadā, strādā Dailes teātrī no 1997. gada, no 2010. gada – Dailes teātra galvenais režisors, kopš 2012. gada – mākslinieciskais vadītājs. Atzīts par gada režisoru 2006. gadā par “Kaligulu” Dailē. 2012. gadā Liepājas teātrī viņa režisētā “Pūt, vējiņi” atzīta par gada labāko muzikālo izrādi.
Nav izslēgts, ka savas radošās intereses Džilindžers upurē naudas pelnīšanai. Taču ar presi runāt viņš izvairās.
Izgāšanās. “Ķeriet zagli!”
Ir zināms, kurš visskaļāk sauc “ķeriet zagli!”. Pēc “Latvijas Avīzes” publiskotās informācijas par iespējamo liela mēroga ERAF naudas izkrāpšanu, uzņēmējiem dodoties fiktīvās tirdzniecības misijās, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāja Jāņa Endziņa reakcija bija neadekvāta: “LTRK kategoriski noraida apmelojumus, kas izskanējuši medijos par līdzdarbošanos naudas izkrāpšanā, rīkojot tirdzniecības misijas, jo finansējumu, iespējams, ir izkrāpis viens no bijušajiem biedrības “sadarbības partneriem” kopā ar virkni negodprātīgiem uzņēmējiem, ko jau pusotru gadu izmeklē policija.”
Protams, ka LTRK ir tikai viens posms šai ķēdē, kurā iesaistīti vismaz divi organizējoši apakšuzņēmumi un vismaz 20 uzņēmēji, un tikai izmeklēšana un tiesa varēs noteikt katra vainas pakāpi. Taču LTRK ij bez tiesas būtu jāspēj citādi nekā “nezinu” vai “nesaprotu” atbildēt uz jautājumiem:
“Kāpēc LTRK slēdza līgumu ar tikko dibinātu biedrību bez pieredzes?”, “Kā LTRK varēja nezināt par fiktīviem braucieniem, kas notika pusotru gadu?”.
Tie bija LTRK biedri, kas dalījās “tūrisma” pieredzē, runas klīda no mutes ausī, iesaistīto loks kļuva arvien plašāks, bet tos apvienojošā organizācija tik sludināja jaunus eksotiskus galamērķus. LTRK bija tā, kas Ministru kabinetā izlobēja 80% atbalstu, izstrādāja programmu katram konkrētam braucienam, aicināja uz to uzņēmējus un piestādīja rēķinu LIAA.
Arī aizdomu sēšana, kāpēc diez tieši tagad “LA” publisko šo informāciju, meklējot aiz tās politiskās sazvērestības, nedara godu uzņēmēju organizācijai.
Uzņēmēju biedrības reputāciju diez vai nostiprinās vainas nogrūšana uz krāpšanās atklājēju – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Tiesa, arī līdz šim pieķertie publiskās naudas zagļi parasti to ir norakstījuši uz “politisko pasūtījumu”. “LA” žurnālistiskā pozīcija ir gaužām vienkārša: mēs nedrīkstam klusēt, kad mūsu rīcībā (un ne no Ozola) nonākusi šī informācija, un gaidīt kādu politiski piemērotāku brīdi.
Mūsuprāt, kad uzņēmēji jau ir nopratināti un atzinušies šais viltotajos braucienos, nekas vairs nevar kavēt izmeklēšanu. Arī šī publikācija ne. Drīzāk gan, pievēršot sabiedrības uzmanību, – paātrināt.
Darījums. Gaidāmas “milžu cīņas”
Pagājušajā nedēļā telekomunikāciju tirgū divi zīmīgi jaunumi. Vispirms “Tele2” un “Bite” paziņoja par jauna telekomunikāciju uzņēmuma SIA “Centuria” dibināšanu. Tas izveidots ar mērķi Latvijā un Lietuvā būvēt un pārvaldīt radiotīklus. Bet drīz pēc tam par “Baltcom” iegādi paziņoja “Bite”.
Kaut gan “Tele2” un “Bite” nav apvienojušies, ir grūti notiekošo nedēvēt par jauna telekomunikāciju milža rašanos.
Tagad bumba ir Konkurences padomes (KP) pusē – sadarbību apstiprināt vai tomēr ne?
Jāatgādina, ka KP vadītāja Skaidrīte Ābrama brīdī, kad valdība domāja par “LMT” un “Tet” apvienošanu, brīdināja par dažādiem iespējamiem konkurences riskiem. Viņa arī apšaubīja, vai šāda apvienošanās ko dos patērētājiem. Būtisks jautājums ir par to, vai tirgū būs spēlētāji, kas varēs izdarīt spiedienu uz apvienoto kompāniju, tolaik sacīja S. Ābrama.
Vai šā brīža notikumi ir vai nav dominējoša jauna spēlētāja veidošanās? Apskatot visu iesaistīto uzņēmumu 2018. gada apgrozījumus, redzam, ka “Bites” (106 miljoni), “Tele2” (131 miljons) un “Baltcom” (17 miljoni) kopējais apgrozījums ir lielāks par “LMT” (216 miljoni) un “Tet” (212 miljoni) atsevišķi ņemtiem. Tomēr ne būtiski lielāks.
Ja KP dos zaļo gaismu darījumiem, vai tas automātiski nozīmēs arī potenciālu jāvārdu “LMT” un “Tet” apvienošanai?
Tā kā “Bites” un “Baltcom” apvienošanos KP vēl tikai vērtēs, bet par “Bites” un “Tele2” sadarbības darījumu vēl nav iesniegts ziņojums atļaujas saņemšanai, KP uz konkrētiem “LA” jautājumiem neatbildēja. Savukārt ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro sacīja, ka pagaidām valsts nostājā nekas nav mainījies. “Neesmu pārliecināts, ka “Tele2” un “Bite” jaunumi varētu negatīvi ietekmēt esošo kārtību un jau iepriekš nolemto saistībā ar “Tet” un “LMT” apvienošanu,” sacīja ministrs, piebilstot gan, ka ministrija vienmēr ir atvērta diskusijai un piedāvājumiem, jo svarīgākais ir labums valstij.
Noslēpums. Blīkšķis ASV sasniedz Latviju
Latvija pēkšņi nonākusi ASV politiskā skandāla epicentrā. Mums gan tajā ir tikai tikai trešā plāna loma, kamēr galvenās ir prezidentam Donaldam Trampam, konkurējošās partijas politiķim Džo Baidenam, viņa dēlam Hanteram un Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim.
Apmaiņa ar apsūdzībām aizvadītajā nedēļā nonāca līdz paziņojumam par oficiālas impīčmenta izmeklēšanas uzsākšanu pret ASV prezidentu, tomēr iedragājusi arī demokrātu pozīcijas pirmsvēlēšanu cīņā, kurā Baidens tika vērtēts kā viens no reālākajiem prezidenta kandidātiem.
Stāstā par Baidena dēlu, kurš it kā bijis iesaistīts negodīgos darījumos Ukrainā, Latviju “iepina” bijušais Ņujorkas mērs Rūdijs Džuliani, kurš zināms arī kā stingrs Trampa atbalstītājs jau laikā, kad viņa politiskajiem panākumiem reti kurš ticēja. “JAUNS FAKTS: Trīs miljonu dolāru maksājums Baidena dēlam no Ukrainas caur Latviju un Kipru uz ASV. (..)
Vai Obama zināja, ka viņa viceprezidentam, kuram viņš uzticēja miljardu piešķiršanu Ukrainai, ir dēls, kurš pelnīja miljonus vienā no korumpētākajiem Ukrainas uzņēmumiem. Baidena [dēla] šefs no Ukrainas bija nozadzis piecus miljardus dolāru un aizbēdzis. Vai Obama zināja? Vai viņš tam piekrita?” – tā Džuliani 23. septembrī ierakstījis tviterī.
Šie pārmetumi izskanēja vienlaikus ar Demokrātu partijas paziņojumiem, ka Tramps sarunā ar Ukrainas prezidentu Zelenski mēģinājis izmantot korupcijas tematu, lai pierunātu sākt izmeklēšanu un līdz ar to izvērst antikampaņu pret Džo Baidenu. Var teikt, ka 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa sākusies ar skaļu blīkšķi, bet mums, protams, interesē, vai tiešām teiktais par Latviju ir patiesība. Īsā atbilde ir – tādu iespēju nevar izslēgt.
Latvija ir ieguvusi sliktu slavu kā zeme, caur kuras bankām gadiem “atmazgāta” nauda.
Protams, var iebilst, ka pēdējā laikā tam pievērsta pastiprināta uzmanība un veikti daudzi pretpasākumi, taču runa ir par laiku līdz 2018. gadam, kad šis bizness vēl plauka. Tāpat arī Hantera Baidena ne pārāk labā reputācija liek uzturēt šīs aizdomas.
Prese ir ziņojusi par viņa atkarībām no alkohola un narkotikām, viņam bijušas dažādas problēmas ģimenes dzīvē, un arī agrākie biznesa darījumi raisa šaubas. Laikā, kad Džo Baidens bija viceprezidents, padomnieki uztraucās, vai dēls neizmanto tēva ietekmi, lai aiz muguras kārtotu savas lietas.
Ukrainā viņš 2014. gadā tika iecelts par gāzes kompānijas “Burisma Holdings” uzraudzības padomes locekli. Šī uzņēmuma īpašnieks bija oligarhs Mikola Zločevskis – skandalozā eksprezidenta Viktora Janukoviča tuvs līdzgaitnieks. Nepatīkamākais, ka šajā laikā tieši Džo Baidens pārraudzīja ASV politiku Ukrainā, un, lai gan politiķis liedzas, ka viņam tolaik būtu bijis kāds sakars ar dēla darbībām, aizdomu sēkla ir iesēta.
Sagatavojuši: Vita Krauja, Māris Antonevičs, Raivis Šveicars, Ivars Bušmanis
