Par ko “notirgoja” rektora krēslu? Neaizmirstiet ieslēgt tālruņus! “LA” nedēļas apskats 0
Cilvēks. Universitātes sakārtotājs
Pagājušās nedēļas pēdējā darbdienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” publicēts Ministru kabineta rīkojums “Par Latvijas Universitātes rektoru”, kurā valdība paziņo, ka Indriķis Muižnieks par Latvijas Universitātes (LU) rektoru apstiprināts netiek, bet par amata vietas izpildītāju iecelts 1959. gadā dzimušais vēstures doktors, profesors Gvido Straube. Tādējādi pirmo reizi kopš 1931. gada, kad LU priekšgalā atradās profesors Augusts Tentelis, prestižās augstskolas vadībā, kaut tikai uz laiku, nostājies vēsturnieks.
Par Straubi līdz šim vairāk dzirdēts kā par LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekānu laikā no 2001. līdz 2010. gadam. Viņa vēsturnieka specializācija ir Latvijas jauno laiku vēstures periods, precīzāk 17.–18. gadsimts, Vidzemes Brāļu draudzes, baznīcas vēsture, zemnieku dzīves aspekti šajā laikā. Ja runā par administratīvo pieredzi, tad fakultātes dekāns ir augstākais amats LU sistēmā, ko Straube līdz šim ieņēmis. Uzdevumu mērogi, protams, nav salīdzināmi – pārdesmit cilvēku liela kolektīva vai krietni lielāka un sarežģītāka aparāta stūrēšana, kur interešu dažādība ir daudz raibāka, nemaz nerunājot par politiskiem strāvojumiem. Taču vēsturnieku aprindās runā, ka profesors Straube nekad nav vairījies no amatiem. Arī šobrīd viņš ir fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs.
Nepavisam nav izslēdzams, ka, atkārtotajām rektora vēlēšanām pienākot (saskaņā ar Augstskolu likumu tās jāorganizē divu mēnešu laikā), viņš varētu kandidēt, lai kļūtu par pilntiesīgu LU vadītāju. Pats Straube nesen sarunā ar “LA” izteicās, ka piekritis pildīt rektora pienākumus, jo cita starpā uzskata, ka varētu “mēģināt sakārtot lietas”. Nav zināms, kurš rosinājis viņu iekļaut uzrunājamo pagaidu rektora kandidātu sarakstā. Tas noticis Izglītības un zinātnes ministrijas kabinetos. Katrā ziņā fakultātes kolēģiem Straubes izvirzīšana bijusi pārsteigums.
Kā zināms, publiski vispirms minēja LU Datorikas fakultātes prodekāna profesora Jura Borzova vārdu. Tomēr Borzovu acīmredzot atzina par pārāk radikālu Muižnieka kritiķi, kurpretim Straube ir kompromisa figūra – ar diplomāta dotībām apveltīts, korekts, nemēdz savu viedokli izteikt radikāli, kaut ir aizrautīgs runātājs. Zināmā mērā rektora vietas izpildītāju raksturo arī tas, ka viņš kolekcionē automašīnu modelīšus un labprāt ceļo.
Noslēpums. Par ko “notirgoja” rektora krēslu?
Valdība nolēmusi neapstiprināt Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā Indriķi Muižnieku, pamatojot šo lēmumu ar normatīvajiem aktiem neatbilstošām vēlēšanām. Taču akadēmiskajā vidē strādājošie saka: augstskolas bieži vien, paļaujoties uz savu autonomiju, lēmumus pieņēmušas salīdzinoši brīvi, ne vienmēr strikti skatoties uz rakstīto burtu, bet vairāk raugoties, vai augstskolas saime atbalsta šādu lēmuma pieņemšanas procesu. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) gan veic pārraudzību pār valsts augstskolām, taču parasti nav bijusi sevišķi stingra “mamma”. Kāpēc šoreiz, kad bija acīmredzami procedūras pārkāpumi rektora vēlēšanās, IZM tomēr rīkojās tik radikāli? Versijas ir vairākas, un, iespējams, I. Muižnieks tika upurēts nevis viena iemesla, bet gan to kombinācijas dēļ.
LU vairs nav tikai akadēmiska vienība un studentu kalve, bet arī saimnieciski nozīmīga iestāde: pēdējo gadu laikā tapuši un joprojām top infrastruktūras objekti aptuveni 100 miljonu eiro vērtībā; kopš augstskolas ieguvušas tiesības atsavināt to īpašumā vai pārvaldībā esošos īpašumus, LU var rīkoties ar aptuveni 40 miljonus vērtu mantu. Aiz politiķiem, iespējams, stāv ekonomiski grupējumi, kam tas var šķist gana gards kumoss.
Toties publiski I. Muižnieka neapstiprināšana cieši tika saistīta ar iespējām mainīt augstskolu pārvaldību, kas šķita neloģiski, jo diez vai viena persona var stāties ceļā reformām, ja vien par tām politiskajā līmenī patiešām būtu panākta vienošanās. Tomēr reformām pretī var stāties ne jau I. Muižnieks kā tāds, bet gan augstskolu interešu lobijs kopumā, un tam tiešām jau gadiem izdodas kavēt reformas augstākās izglītības jomā.
Uzvarēta kauja pār I. Muižnieku ir iespēja IZM politiskajai vadībai parādīt, ka šim lobijam vairs nav tādas ietekmes kā agrāk. I. Šuplinska strikti iestājas arī par valsts valodas prasmes prasību mīkstināšanu augstskolu profesoriem, lai augstskolu vide kļūtu internacionālāka. Pret to vienmēr bijusi I. Muižnieka komandas locekle Ina Druviete, kas uzskata, ka tādējādi latviešu valoda kļūtu par ķēķa valodu. Abas dāmas esot arī nostājušās uz kara takas saistībā ar latgaliešu valodas lomas vairošanu.
Un te nu nonākam līdz vēl vienam iespējamam kaujas par LU iemeslam: iesaistīto personībām. Melnais PR, kas bijis vērsts pret izglītības ministri, viņu nevis nobiedējis, bet padarījis vēl apņēmīgāku, un politiskajā tirgū LU rektora amats tika notirgots. Par kādu cenu: to, cerams, rādīs laiks.
Pārsteigums. Neaizmirstiet ieslēgt tālruņus!
Visos teātros, Operā tajā skaitā, publikai allaž taktiski atgādināts pirms izrādes izslēgt mobilos tālruņus. Te pēkšņi Latvijas Nacionālā opera un balets to atļauj! Protams, ne jau lai skatītāji izrādes laikā tvertu jaunākās ziņas vai, nedod Dievs, ar kādu sarunātos, bet lai viedtālrunī varētu lasīt operas titrus. No 7. septembra izrāžu tulkojuma titri par brīvu tiek piedāvāti mobilajā aplikācijā. Titri būs redzami no jebkuras vietas, kurā ir pieejams interneta pārklājums. Sākumā varēs izvēlēties latviešu vai angļu valodu. Vēlāk, iespējams, aplikācija tikšot piedāvāta arī vācu, krievu un itāļu valodā.
Vai mobilā viedtālruņa lietošana nav pretrunā ar vispārpieņemto operas apmeklējuma etiķeti? Diemžēl 33% no visām sēdvietām operā ir tādas, no kurām ir grūti redzēt titrus virs skatuves, kuriem ir būtiska nozīme operas uztverē. Priekšējās rindās, titrus lasot, jāatgāž galva atpakaļ tā, ka vēlāk sāp kakls.
Vai titri mobilajā aplikācijā ar “zibināšanu” netraucēs blakus sēdošajiem? Iecerēts, ka programma parādīsies uz melna ekrāna ar pelēkiem vai gaišiem burtiem. Dažam labam jau radušās bažas, vai tālruņi netiks izmantoti arī citiem mērķiem. Kaut gan grūti iedomāties cilvēku, kurš maksātu naudu par operas biļeti, lai nevis redzētu izrādi, bet tās laikā ar kādu sazinātos. Man savukārt grūti iedomāties, kā vienlaikus ar acīm vērties uz leju tālrunī un uz priekšu skatuvē.
Pasaulē šādi piemēri ar titriem tālruņu aplikācijā jau ir. Operas direktors Zigmars Liepiņš sola vērot, un, ja būs traucējoši, neviens jau neliedz no šīs viedtālruņu izmantošanas titru lasīšanai atteikties.
Neskaidrība. Kas būs ar atkritumiem?
Rīgas apkaimju alianse, kas apvieno 14 biedrības, aicina rīdziniekus neslēgt līgumus par sadzīves atkritumu izvešanu ar jaunizveidoto akciju sabiedrību “Tīrīga”. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Patērētāju tiesību aizsardzības centram, Rīgas pašvaldībai un Konkurences padomei tā nosūtījusi vēstuli, kurā pauž bažas par ieceri uz 20 gadiem galvaspilsētā radīt atkritumu apsaimniekošanas monopolu.
Alianse iesaka rīdziniekiem pagaidīt, kamēr Konkurences padome noskaidro, vai pašvaldība, šādi rīkodamās, nav pieļāvusi pārkāpumu. Tikmēr pašvaldība nemitīgi skubina rīdziniekus līgumus noslēgt līdz 15. septembrim. Tā apgalvo, ka iedzīvotājiem sadzīves atkritumu izvešana sadārdzināšoties vien par 9%.
Bet Rīgas domes deputāte Linda Medne vēsta, ka kādai pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādei SIA “Pilsētvides serviss” par viena kubikmetra sadzīves atkritumu izvešanu līdz šim prasīja 16,24 eiro (ieskaitot PVN). Bet a/s “Tīrīga” piedāvātie 21,03 eiro nozīmē sadārdzinājumu par 30%. Savukārt bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem cena bija 16,24 eiro, toties jaunā 24,66 eiro par kubikmetru, attiecīgi sadārdzinājums par 52%.
Rīgas dome joprojām nav pieņēmusi solītos jaunos noteikumus par atkritumu apsaimniekošanu pilsētā. Pagājušajā nedēļā pašvaldības mēģinājums tos pieņemt izgāzās.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pieprasījis Rīgas domes priekšsēdētājam Oļegam Burovam septiņu dienu laikā paskaidrot, kā turpmāk galvaspilsētā tiks organizēta sadzīves atkritumu izvešana, ja ar līdzšinējiem apsaimniekotājiem noslēgtie līgumi no 16. septembra vairs nebūs spēkā.
Joks. Vardulēni žurnālisti
Pasmieties par sevi ir veselīgi. Pagājšnedēļ daudziem žurnālistiem bija izdevība smiet par sevi un ziņu aģentūru LETA. Proti, LETA bija aptaujājusi trīs direktorus par pedagogu trūkumu skolās, un Rīgas 6. vidusskolas direktoram Haraldam Bārzdiņam bija piedēvēts tik īpatni spilgts izteiciens, ka viens no dzelteno ziņu portāliem to izvēlējās pat virsrakstā. Daudzos portālos, tajā skaitā arī portālā la.lv, bija publicēta ziņa ar šādu teikumu: “Haralds Bārzdiņš izteicās, ka pašlaik skolas funkcionē, jo ir “vecās vardes”, kas strādā idejas vārdā, tomēr, ja esošajā sistēmā nekas kardināli nemainīsies, skolās vairs nebūs jaunu pedagogu.”
Kad par “vecajām vardēm” sāka uzjautrināties sociālajos tīklos, ziņu aģentūras redaktori laikam attapās, ka žurnāliste būs saklausījusi ne to, ko sacījis direktors, un steidza labot uz “veco gvardi”…
No vienas puses – smiekli, bet no otras – smiekli caur asarām, jo diemžēl arī žurnālistikā daudzviet vairs nav ne pašas vecās gvardes, ne vecās gvardes kādreizējo prasmju un attieksmes pret darbu.
Jaunā mācību gada pirmajā dienā novēlēsim žurnālistiem sākt ar sevi – iesim arī paši tajās medijpratības skolās… Savukārt skolotājiem jānovēl uz šo kļūdu paraudzīties ar humora izjūtu, izmantojot šo kāda tviterlietotāja skatu: “Bet kāpēc gan nevarētu būt tā, ka direktors tiešām runāja par strādīgām vecām vardēm? Varbūt tā bija Ēzopa valoda par vardīti, kura, nonākusi krīzes situācijā, nepadodas un negrimst dibenā, bet kuļas līdz pēdējam cerībā sakult sviestu zem kājām?”
Sagatavojuši: Viesturs Sprūde, Ilze Kuzmina, Vita Krauja, Zigfrīds Dzedulis, Linda Rasa
