Gobzema avantūra, patiesi dārgā simtgade. LA nedēļas apskats 1
Cilvēks. Gobzema avantūra
Diez vai vēl kāds Valsts prezidenta izvēlēts premjera kandidāts ticis sagaidīts ar tādām šaubām, kā tas noticis ar Aldi Gobzemu (“KPV LV”). Formāli jau viss ir kārtībā – te nav nekāds no cepures izvilkts “trusītis”, bet partijas oficiāli izvirzīts un pirms vēlēšanām plaši reklamēts politiķis.
“KPV LV” ir guvusi ievērojamu vēlētāju atbalstu, un, atstājot aiz “sarkanās līnijas” “Saskaņu”, nākamā roka ir tieši šai partijai.
Un tomēr Gobzems joprojām vairāk izskatās pēc gadījuma avantūrista, nevis pēc nopietna pretendenta uz amatu.
Zināms, ka advokāts Gobzems jau sen pa dažādiem ceļiem mēģinājis ienākt politikā vai vismaz tapt pamanīts. Jau 2008. gadā viņš bija iesaistījies bijušo tautpartijiešu Aigara Štokenberga un Arta Pabrika veidotajā partijā “Sabiedrība citai politikai”, vēlāk aktīvi atbalstīja Einara Repšes dibināto biedrību “Latvijas attīstībai”, paralēli organizējis dažādas “Facebook” kampaņas, pieķeroties notikumiem, kur varētu gūt publicitāti un atpazīstamību.
Pirms pāris gadiem parādījās ziņas, ka viņš uzņēmies tādu kā deputāta Artusa Kaimiņa padomdevēja lomu, un, lai gan “KPV LV” viņš pievienojās šā gada pavasarī, tas nebija liels pārsteigums, drīzāk jau ilgstošu attiecību legalizācija.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par populisma vilni, kas skāris daudzas pasaules valstis, un Latvijā šis apzīmējums visbiežāk tiek saistīts ar “KPV LV” un Gobzemu. Taču rodas šaubas, vai viņš tiešām ir populists pēc savas būtības vai drīzāk uzvilcis šīs “drēbes” pirms vēlēšanām un tagad nezina, kā piedienīgi pārģērbties.
Gobzems ļoti daudz runā, bet joprojām ir grūti saprast, kādu tad valdību viņš gatavojas veidot.
Tas kopā ar neskaidrību par pielaidi valsts noslēpumam mazina ticību, ka viņam izdosies, lai gan kvēlākie “KPV LV” atbalstītāji uz to ļoti cer.
Dīvainība. Divi vienā – ministrs un deputāts
Situācija, kad aizejošās valdības ministrs ir vienlaikus arī Saeimas deputāts, jau radījusi ne mazums dīvainību.
Veselības ministre Anda Čakša (attēlā) skaidroja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, ka ministrija izstrādājusi grozījumus likumā, lai mediķi varētu strādāt vairāk virsstundu un lai nesaruktu viņu ienākumi, kamēr nav palielinātas algas. Bet vienlaikus kā šīs komisijas deputātei viņai bija jāvērtē pašai savs darbs jeb tas, cik kvalitatīvs tad ir šis steidzīgi iesniegtais likumprojekts.
Divdomīgā situācijā nokļuvis arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride (“Attīstībai/Par!”), kurš vēlējās uzzināt, cik liels bijis Čakšas vadītās Veselības ministrijas ieguldījums Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) samilzušo problēmu risināšanā.
Par laimi, dienesta vadītāja Liene Cipule ministrijai veltīja atzinīgus vārdus, bet, ja kritizētu, ko darītu Skride? Vai dotu norādījumus Čakšai kā veselības ministrei vai sadarbotos ar Čakšu kā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedri, liekot uzlabot ministrijas darbu un izliekoties neredzam, ka deputāte vienlaikus ir arī ministre.
Vēl dīvaināka situācija radās, kad Saeima lēma nākamās plenārsēdes darba kārtībā iekļaut Nacionālās apvienības rezolūciju, ar kuru parlaments aicinātu neatbalstīt ANO migrācijas līgumu. Zaļo un zemnieku savienības deputāti, kuri vienlaikus ir arī ministri, pēc Saeimas sēdes ceturtdien izteicās, ka neatbalstīs NA rezolūciju.
Deputāts un satiksmes ministrs Uldis Augulis atzina, ka tomēr vajadzētu skatīties uz globālo cilvēci, ANO lielo mērķi, lai pieņemtu pareizāko un labāko pozīciju, nevis solidarizēties ar populistu pārstāvētajām valstīm, kuras ANO paktu nav atbalstījušas. Šī pozīcija parādījās arī Saeimas balsojumā. Tomēr ZZS valdes priekšsēdētājs Armands Krauze pēc ZZS pozīcijas apzināšanas devis norādījumu apvienības ministriem līgumu neatbalstīt.
Kļūstot par diviem vienā, var iekulties arvien dīvainākās situācijās, jo deputātiem ir jāvērtē ministru darbs,
un tad var iznākt, ka, piemēram, tautsaimniecības komisijas vadītājs Jānis Dūklavs izsauc uz Saeimu skaidroties zemkopības ministru Jāni Dūklavu – pats uzdos jautājumus, pats arī atbildēs.
Mācība. Patiesi dārgā simtgade
Aizvadītajā nedēļā noskaidrojās, ka 18. novembra vakarā notikušā gaismas uzveduma “Saules mūžs” izmaksas esot nevis 285 000 eiro, kā iepriekš izskanējis, bet gandrīz par 100 000 eiro lielākas. Rīgas domes Komunikāciju departaments gan uzreiz paziņoja, ka jau no paša sākuma gaismas uzveduma tāme plānota tieši 370 000 eiro apmērā. Nesalīdzināmi klusāk izskanējis, ka daudz mazāka apmēra un tehniski vienkāršākais
“pirmais jaunās simtgades koncerts” “Mīlestības vārdā 18+” maksājis tikai nedaudz mazāk kā vērienīgā un tehniski sarežģītā uguņošana, proti, aptuveni 250 000 eiro.
Kaut arī ir skaidrs, ka simtgades kultūras pasākumu mērauklai vajadzētu būt visaugstākajai kvalitātei un izmaksām – pakārtotam jautājumam, tomēr arvien skaidrāk izskan viedoklis, ka nesamērīgi daudz simtgadē tiek ieguldīts pārejošās un pārāk maz – paliekošās vērtībās. Tas nozīmē, ka tagad, kamēr vēl simtgades sarīkojumi turpinās, būtu nepieciešams godīgs pārskats par izdevumiem un kritisks izvērtējums par jau notikušo un vēl ieplānoto simtgades programmā.
Izgāšanās. Vara mainās, bet OIK nemainās
Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) vidējā vērtība 2019. gadā tiks saglabāta līdzšinējā līmenī – 22,68 eiro par megavatstundu (MWh), kas nozīmē, ka būtiskas izmaiņas elektrības rēķinos nav sagaidāmas, to pagājušajā nedēļā apstiprināja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.
Tas kontrastē ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena pirmsvēlēšanu paziņojumiem, ka OIK jālikvidē (ar piebildi: trijos gados), un Saeimā jaunievēlēto partiju vienprātīgu uzstādījumu par OIK atcelšanu. Vara mainās, bet OIK nemainās. Tiesa, ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam izdevās apturēt tālāku OIK pieaugumu.
Ekspertu grupa piedāvā piecus risinājumus. Jaunievēlētās partijas, dažādās kombinācijās mēģinot sastiķēt valdību, ir vienojušās par OIK problēmas risinājumu – no stopkrāna noraušanas (“KPV LV”) līdz pakāpeniskai pārejai (“Attīstībai/Par!”), taču pie darīšanas netiek. Ir tikai loģiski pārtraukt piemaksāt par gāzes koģenerāciju un turpināt atbalstīt patiesi zaļo enerģiju – mazos HES, biogāzes stacijas no atkritumiem, saules un vēja, un viļņu stacijas.
Izveidojot jaunu atbalsta mehānismu atjaunojamai enerģijai, mērķis ir nepārsniegt 0,3% no IKP, kas ir trešdaļa no pašreizējā OIK apmēra. Tā kā līdz jaunās varas lemtspējai un lēmumu iedarbināšanai vēl ilgs ceļš ejams, Arvils Ašeradens šodien valdībā iesniedz savu plānu, kā triju gadu laikā OIK samazināt trīs reizes, jā, arī pārtraucot subsidēt gāzes dedzināšanu.
Noslēpums. Vaino pastnieku, kas lasa vēstules
Otrdien, 27. novembrī, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē finanšu ministre un vienlaikus šīs komisijas jaunievēlētā deputāte Dana Reizniece-Ozola (ZZS) sacīja: “Latvija jau tagad starptautisko norēķinu SWIFT sistēmā ir iekļauta augsta riska zonā. Agrāk starptautiski naudas pārvedumi tika veikti dienas laikā, bet tagad pārskaitījumi nereti ilgst nedēļu, jo SWIFT veic papildu pārbaudes.”
Tas ir tas pats, kas apgalvot, ka pasts nepiegādā vēstuli laikus tāpēc, ka pastnieks sūtītāju uzskata par sūdzmani un pārbauda, vai vēstulē rakstītais atbilst patiesībai.
Latvijas banku informācijas apmaiņa SWIFT tīklā notiek ierastajā kārtībā, ministres sacīto noraida Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš. “Ir svarīgi saprast, pirms paust publiskus paziņojumus, kas ir SWIFT (“Society for Worldwide Interbank Financial Telecommunication”). Tā ir organizācija, kas nodrošina bankām savu komunikāciju tīklu ziņojumu apmaiņai. Šis process notiek dažu sekunžu laikā – SWIFT sistēma piegādā maksājumu ziņojumus nekavējoties saņēmēja bankai SWIFT tīklā. SWIFT nekad nav veikusi un neveic kādas nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārbaudes vai skrīningu banku vietā bez banku gribas un neaiztur maksājumus,” paskaidroja Putniņš. Viņš aizejošajai finanšu ministrei netieši pārmet viltus ziņu izplatīšanu: “Bezatbildīgi paziņojumi par nepārbaudītiem faktiem rada nepatiesu priekšstatu par mūsu valsti.”
Tagad Dana Reizniece-Ozola to sauc par tehnisku pārpratumu, viņai, “iespējams, neprecīzi izsakoties, bet žurnālistiem pārliekot akcentus un saliekot tos virsrakstā”. Lai attaisnotu SWIFT piesaukšanu, tagad finanšu ministre kā skaitāmpantu atkārto paskaidrojuma prasītājiem: “Korespondējošās bankas, kas izmanto SWIFT kā maksājumu rīku, uztver Latviju kā paaugstināta riska valsti un veic papildu pārbaudes, kas prasa daudz ilgāku laiku.” Tas skan tikpat jocīgi kā: “Iestāde, kas izmanto pastu kā paziņojumu piegādātāju, veic papildu pārbaudes…”
Bet kas tieši vainoja SWIFT? “Uzņēmēji cēla trauksmi, ka nevar normāli pastrādāt, jo starpbanku pārskaitījumi notiek ar kavējumiem. Vaicāju Komercbanku asociācijai (tā, kuru tagad sauc Finanšu nozares asociācija. – Red. piez.), kas notiek, un saņēmu šādu skaidrojumu,” atzīst Dana Reizniece-Ozola. Kurš parāva mēli par SWIFT?
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māra Libeka, Linda Kusiņa-Šulce, Ivars Bušmanis
