Miljards par banku un “Baņķieris” jaunumus neatklāj. “LA” nedēļas apskats 0
Cilvēks. Gods Lidijai Doroņinai-Lasmanei
Pagājusī nedēļa atnāca ar neparastu ziņu – latviešu disidente, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Doroņina-Lasmane kā viena no kopumā 320 pretendentiem izvirzīta Nobela Miera prēmijai. Iesniegumu uzrakstījusi rakstniece Nora Ikstena.
Lidija Doroņina-Lasmane dzimusi 1925. gada 28. jūlijā Aizputes apriņķa Ulmales pagastā baptistu Lasmaņu ģimenē. Pēc Otrā pasaules kara viņa sāka mācības medmāsu skolā Rīgā, jau 1946. gada novembrī kopā ar ģimeni tika pirmo reizi apcietināta par medikamentu un pārsienamo materiālu piegādi mežabrāļiem un notiesāta uz piecus gadus ilgu izsūtījumu.
1970. gadā Lidiju Doroņinu-Lasmani apcietināja otro reizi – par aizliegtas literatūras lasīšanu un norakstu izplatīšanu viņa tika notiesāta uz diviem gadiem Dzegužkalna sieviešu cietumā.
Trešo reizi disidente apcietināta ļoti īslaicīgajā PSKP ģenerālsekretāra Jurija Andropova darbības laikā 1983. gada 6. janvārī līdz ar Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru un Jāni Vēveri par “pretpadomju propagandu un aģitāciju”. LPSR Augstākā tiesa 1983. gada augustā viņai piesprieda piecus gadus ieslodzījumā Mordvijas nometnēs un trīs gadus nometinājumā. Gorbačova organizētās pārbūves laikā 1987. gadā viņa atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas Lidija Doroņina-Lasmane aktīvi darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā.
Lidija Doroņina-Lasmane vairākkārt teikusi, ka ir piedevusi cilvēkam, kura dēļ viņa izsūtīta, un arī tagad uzskata – nodarītais ir jāpiedod, taču stingri atbalsta čekas maisu atvēršanu. “Mēs dzīvojam starp labo un ļauno, un mums jāizšķiras, kurā pusē palikt. Latvija tagad ir brīva, izšķirsimies par labo. Mums jau nav no maisiem jāgaida tie cilvēki ārā ar dunčiem un jādur viņi visi nost. Tā notika tikai tās ļaunās sistēmas dēļ, kura mūs visus gribēja iznīcināt,” LNT raidījumā sacīja padomju laika disidente.
Šis ir viens no ļoti nedaudzajiem gadījumiem, kad kāda Latvijas iedzīvotāja vārds izskan Nobela prēmijas sakarā. 1909. gadā Nobela prēmiju ķīmijā piešķīra Rīgā dzimušajam baltvācu ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam. Cits Latvijas teritorijā dzimis ķīmiķis, Pauls Valdens, septiņas reizes virzīts prēmijai, tomēr to nav ieguvis. Pieteikums Nobela balvai literatūrā vairākkārt sūtīts arī par dzejnieku Edvartu Virzu, izpētījis Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) valdes priekšsēdētājs Arno Jundze. Arī tagad LRS katru gadu sūta pieteikumu Nobela prēmijai literatūrā par kādu cienījamu un pieredzējušu rakstnieku, taču viņa vārdu saskaņā ar balvas nolikumu nedrīkst atklāt.
Sagaidāms, ka Nobela Miera prēmijas ieguvējs tiks paziņots 5. oktobrī.
Darījums. Miljards par banku
Pēc “Nordea” un “DNB” banku apvienošanās jaunā banka “Luminor” šogad kļuva par otro lielāko Latvijā un trešo lielāko Baltijā (23% tirgus daļa kreditēšanā). Nupat banka pārpirkta. Pagājušajā nedēļā vairākuma (60%) akciju iegādājies viens no pasaulē lielākajiem investīciju fondiem “Blackstone Group L.P.” (“Blackstone”), kas bāzējas Ņujorkā. Ar šo darījumu vairāku gadu laikā plānota skandināvu “Nordea” iziešana no Baltijas tirgus.
Darījuma summa – viens miljards – ir rekordliela ne tikai Latvijas banku vēsturē, tas ir lielākais vienreizējais darījums. Lielāks par to ir tikai “Air Baltic” 60 lidmašīnu “Airbus220/300” iepirkums (4,7 miljardi eiro), bet tas izstiepts daudzu gadu garumā, turklāt daļu lidmašīnu plāno ņemt līzingā. Šā gada darījums vairākkārt pārsniedz gaidāmo lielāko zemes darījumu, kurā SIA “Bergvik Skog” šogad pārdos 110 000 ha par kādiem 200 miljoniem eiro.
Zinot to, ka visu Latvijas banku kapitāls kopā ir 3,1 miljards, šis darījums spēcīgi maina Latvijas finanšu sektora ģeopolitisko ainavu. Pašam “Blackstone”, kurš pārvalda aktīvus 440 miljardu eiro vērtībā, tā nav tik ietekmējoša summa. Bet vislielākais pārsteigums ir tas, ka miljards samaksāts par bankas vairākuma akcijām, kuru nominālvērtība ir 300 miljoni (“Luminor” pamatkapitāls ir 524,4 miljoni eiro). Investīciju fonda ieguldījums Baltijā plānots uz termiņu no pieciem līdz septiņiem gadiem ar iespējām to pagarināt.
Lietas iepazīst salīdzinājumā. Piemēram, par bankas “Citadele” (kas ir divreiz mazāka nekā “Luminor”) valstij piederošo 75% daļu “Ripplewood” un 12 starptautisko investoru grupa iegādājās par 74,7 miljoniem eiro.
Pārsteigums. Vai Apinis pajokoja?
Pēteris Apinis, ilggadējais Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidents un viens no šīs organizācijas dibinātājiem, aizvadītajā nedēļā paziņoja, ka atstāšot amatu 23. novembrī un vairs uz to nekandidēšot. Taču Apiņa lēmums mediķu cunftes vidū netiek uztverts nopietni, jo viņš jau vairākkārt ir apņēmies doties projām, taču šo nodomu nav īstenojis. Tiesa, iepriekš viņš cerēja iekļūt augstākos amatos universitātes slimnīcās un savas vēlmes nav slēpis no veselības ministriem. No politiķu puses šīs vēlmes ir tikai uzklausītas, bet nav piepildītas. Tas ir bijis arī viens no iemesliem, kāpēc ministri krituši Apiņa nežēlastībā, kas izpaudusies viņa publikācijās.
Pamatojot savu aiziešanu, Apinis sacījis, ka viņš nevarot palikt vadošā medicīnas darbā, ja valsts atklāti graujot veselības aprūpes pamatprincipus – vienlīdzību un pieejamību. Viņš nostājies pret veselības aprūpes reformas principu dalīt iedzīvotājus divās grupās – sociālā nodokļa maksātājos un nemaksātājos un pat salīdzina veselības ministri Andu Čakšu ar Hitleru, kurš cilvēkus savulaik dalīja pēc nacionālā principa. Bijis arī tāds moments, ka Apinis Čakšas reformas salīdzinājis ar staļiniskām represijām. Tiesa, vēl ne tik sen Ārstu biedrības vadītājs Čakšu dēvēja gan par jauku un piemīlīgu būtni un arī par viņas darbu ministrijā bija diezgan atsaucīgs, bet ministre acīmredzot nav pienācīgi reaģējusi uz šiem komplimentiem, nav aicinājusi prezidentu uz kafiju un patīkamām sarunām un tā pamazām Apiņa acīs kļuvusi par Hitlera un Staļina metožu atbalstītāju. Ticības tam, ka šoreiz Apinis noteikti aizies, nav. Klīst baumas, ka viņu centīsies pierunāt palikt, ka viceprezidents Māris Pļaviņš lūgs to publiski, un galu galā nav izslēgts, ka Apinis, sajuzdamies kā mesija, tomēr piekritīs. Ja vien nepiepildīsies cita bauma, ka Apinim viena no politiskajām partijām apsolījusi amatu ar nosacījumu pirms vēlēšanām asi kritizēt Čakšu un ZZS veselības politiku.
Vilšanās. “Baņķieris” jaunumus neatklāj
Droši vien jāpriecājas katru reizi, ka amata brālis žurnālists mēģina pārkāpt profesijas robežas un darīt kaut ko plašāk un dziļāk, kā to mēģinājis ilggadējais TV3 “Nekā personīga” žurnālists Ansis Pūpols ar filmu “Banķieris”. Aptuveni divas trešdaļas no 45 minūtes garās, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam veltītās filmas aizņem viņa kukuļņemšanas krimināllietā notikušo preses konferenču atreferējums un dažādi arhīvu materiāli, kas atspoguļo Rimšēviča biogrāfiju. Cilvēkam, kas aktuālajiem jaunumiem neseko, varbūt arī interesanti, bet tādam, kas lasa avīzes un seko TV ziņām – nekā jauna. Atlikusī filmas trešdaļa veltīta oriģinālajam materiālam – dažādām intervijām, taču nevienā no tām netiek pateikts nekas būtiski jauns.
Faktiski ievērības cienīgas un svaigu skatījumu nesošas filmā ir tikai divas epizodes un tās abas paradoksālā kārtā saistītas ar žurnālistiskām neveiksmēm. Pirmajā no tām “Norvik Bankas” īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs stāsta, ka Rimšēvičs ir piespiedis viņu parakstīt atzīšanos, ka banka pārkāpusi ASV noteiktos tirdzniecības ierobežojumus pret Ziemeļkoreju. Ņemot vērā, ka šāda atzīšanās nodarīja būtisku kaitājumu “Norvik Bankai” un diez vai atzīšanās brīdī Rimšēvičs turēja pie Guseļņikova galvas pielādētu pistoli, tad loģiski iespējami tikai divi varianti – pirmais, ka Guseļņikovs melo, ierobežojumi tomēr tika pārkāpti. Otrs – Rimšēvičs zināja par “Norvik Banku” ko vēl sliktāku un tirdzniecības ierobežojumu pret Ziemeļkoreju pārkāpumu atzīšana bija mazākā ļaunuma izvēle. Un tieši šo loģisko jautājumu – kā tad īsti Rimšēvičs viņu piespieda – Ansis Pūpols Guseļņikovam neuzdod.
Otra interesantā epizode ir saistīta ar stāstījumu par ASV Finanšu ministrijas sekretāra vietnieku pretterorisma jautājumos Maršalu Bilingsliju, kurš “ABLV Bank” krīzes laikā divreiz paviesojās Latvijā. Pūpols stāsta, ka Bilingslijs ir pārliecināts ASV prezidenta Donalda Trampa atbalstītājs un ASV attieksmes maiņa pret Latvijas finanšu sistēmā notiekošo esot tieši Trampa izlēmīgās politikas rezultāts. Kamēr pie varas bija demokrāti, tikmēr Latvija saņēma tikai verbālus aizrādījumus, bet atnāca republikānis Tramps – un Latvija saņēma tādu ASV paziņojumu, ka “ABLV Bank” nācās slēgt. Nelaime tā, ka apgalvojumu par politisko ietekmi uz šiem lēmumiem nebalsta neviena avota informācija, pat anonīma ne, tā ir vien garāmejot pasviesta atziņa.
Filmu noskatīties var, bet uz jaunām atklāsmēm īpaši cerēt nevajadzētu. Iznācis tāds remdens otrais tējas uzlējums.
Joks. “Cilvēkēdājs” vai “Pērtiķis”?
Nacionālā lidsabiedrība “Air Baltic” savā jaunākajā mārketinga akcijā nolēmusi spēlēt uz lokālpatriotisma jūtām. Uzņēmums apsolījis 14 no savām lidmašīnām dot katrai kādas Latvijas pilsētas vārdu. Kuras tās būs? To noskaidros balsojums, tajā var piedalīties visas 76 Latvijas pilsētas. Bet ne vienmēr šādas akcijas atmodina tieši tās jūtas, kuras prognozējuši mārketinga speciālisti. Tā arī šoreiz interneta soctīklos izvērsusies diezgan aktīva kampaņa, aicinot balsot par Ogri un Api. Rosinātāji uzskata, ka tā būs laba iespēja nedaudz samulsināt vai uzjautrināt angliski runājošos pasažierus, kuri, ieraugot šādu uzrakstu uz lidmašīnas sāna, varētu būt ļoti pārsteigti. Angliski “Ogre” nozīmē “cilvēkēdājs”, bet “Ape” – “pērtiķis”. Balsojums turpināsies vēl visu nākamo nedēļu.
Sagatavojuši: Linda Kusiņa-Šulce, Ivars Bušmanis, Māra Libeka, Olafs Zvejnieks, Māris Antonevičs
