Mācība. Laikmetīgais “déjà vu” 3
Pagājušajā nedēļā saistībā ar “ABLV” bankas sabrukumu izskanējusī ziņa, ka ir iesaldēts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) projekts, kultūrai daudzējādā ziņā ir skumja un pārdomas rosinoša, ņemot vērā jau tā ierobežotās Latvijā mūsdienās tapušās mākslas eksponēšanas un saglabāšanas iespējas.
Kā izskan neoficiālās sarunās ar procesā iesaistītajiem, vēl esot cerību stars, ka ieinteresētību projekta turpināšanā pārskatāmā posmā varētu izrādīt līdz šim klusējošais otrais dalībnieks (LLMM īstenotājs ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds, kura dibinātāji ir “ABLV” “Charitable Foundation” un Borisa un Ināras Teterevu fonds)… Tomēr pārņem “déjà vu” sajūta, atceroties, ka šāds liktenis jau reiz piemeklēja divas citas kultūras megabūves – Anda Sīļa izstrādāto akustiskās koncertzāles projektu uz AB dambja un Rema Kolhāsa laikmetīgās mākslas muzeja projektu Andrejsalā.
Taču situācija ar LLMM daudzējādā ziņā šķiet arī likumsakarīga – kā sekas pēdējos gados (un ne tikai) novērojamajai tendencei, kad valsts, aizbildinoties ar nabadzību, no sevis noveļ atbildību kultūrai fundamentāli svarīgu lietu īstenošanā, iesēžoties astē investoram. Investoram tā ir iespēja vismaz uz laiku iegūt reputācijas indulgenci, no šaubīgu darījumu veicēja pārvēršoties par izcilu mecenātu. Pēdējos gados publiski izskanējušajām šaubām par “ABLV” bankas darījumiem jau nu vajadzēja kļūt par pamatu vismaz pārskatīt 2005. gadā ar banku noslēgto līgumu. Toties nu skaidrs, ka valstij un sabiedrībai tā arī, visticamāk, vairs neredzēt vairāk nekā tūkstoš mākslas darbus, ko savulaik tā iepirka LLMM kolekcijai.
