Māris Antonevičs: “Atļaujam, bet neiesakām.” Cilvēkiem ir jāzina spēles noteikumi 2
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad pirms dažām nedēļām Latvijas valdība pēkšņi atskārta, ka situācija ar Covid-19 izplatību sāk izskatīties slikti un acīmredzot nepieciešami kaut kādi stingrāki lēmumi, viens no pirmajiem “zem lupas” nokļuva attiecīgajā nedēļas nogalē ieplānotais Rīgas maratons.
Tā organizatori gan apgalvoja, ka viņi gatavi ievērot visus epidemiologu ieteikumus un rīkojas atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem, tomēr valdības ministri (šķiet, arī vērojot sabiedrības noskaņojumu) vēl pirms lēmuma pieņemšanas viens pēc otra sāka izteikt šaubas par to, vai šādam pasākumam pašlaik vajadzētu notikt.
Galu galā Ministru kabineta sēdē tika pieņemts lēmums, kas maratonu atcēla, bet vēlāk plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka pret to bijušas veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par”), labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”), kā arī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija).
Tas šķita mazliet neparasti, jo viņas pārstāv dažādas partijas un atbildības jomas, un vienīgais vienojošais ir dzimums, bet kāda tad tam varētu būt nozīme šāda lēmuma pieņemšanā?
I. Viņķele plaši skaidroja savu motivāciju, norādot gan uz ekspertu rekomendācijām, gan uz citiem, viņasprāt, svarīgiem argumentiem un nespēju pārliecināt valdības vairākumu par savu taisnību pielīdzināja “cīņai ar lāčiem”, bet abas pārējās ministres par to nerunāja.
Tagad varam minēt, ka viņām, iespējams, bija personīgi iemesli. R. Petravičai tajā pašā nedēļas nogalē bija plānots apmeklēt “Rīgas balli”, kur, kā vēlāk rakstīja dzeltenie portāli, esot pulcējies “sabiedrības krējums”.
Bet, kā nupat ziņoja Latvijas Televīzija, I. Šuplinska tajā pašā dienā – 17. oktobrī – Rēzeknē apmeklējusi folkmetāla grupas “Skyforger” koncertu. Kā LTV paskaidrojusi pati ministre, viņai bijusi nepieciešama enerģija un koncertā tā tikusi iegūta.
Protams, ja ministres pašas apmeklē balles un rokkoncertus, tad viņām nebūtu morālu tiesību aizliegt kādu citu pasākumu, it īpaši, ja tas notiek svaigā gaisā, kas, pēc epidemiologu atzinuma, tomēr ir drošāk nekā pulcēšanās iekštelpās. Tomēr tas ir absurds, ja politiķis savā balsojumā sāk vadīties nevis pēc kādiem situācijas analīzē balstītiem argumentiem, bet pēc saviem nedēļas nogales plāniem.
Pat neizvēršot plašāk konkrēto piemēru, līdzšinējā pieeja un amatpersonu retorika bijusi diezgan savāda, ko varētu raksturot ar vārdiem: “Atļaujam, bet neiesakām.”
Ik pa laikam kāds no valdības atgādina, ka vajag “rūpīgi izvērtēt”, kur doties un kur ne, tajā pašā laikā publiski pasākumi nav aizliegti. Jāievēro noteiktie epidemioloģiskās drošības noteikumi, un organizatori parasti to arī cenšas godprātīgi darīt – maskas, distance, roku dezinfekcija un citas nianses, viss ir ņemts vērā.
Daži gadījumi tomēr rāda, ka tas ne vienmēr pasargā pasākuma dalībniekus no saslimšanas. Piemēram, inficējušies bija vairāki Latvijas Radio kora jubilejas koncerta Vidzemes koncertzālē Cēsīs apmeklētāji, un vēl daļai pēc tam nācās sēdēt karantīnā.
Interneta sociālajos tīklos un sabiedrībā kopumā pieņēmusies spēkā kaunināšanas taktika pret tiem, kas šajā laikā nevis sēž mājās, bet “vazājas” pa koncertiem, izstādēm, un vēl vairāk tiem, kas šos pasākumus organizē.
Asākajos paziņojumos viņi jau tiek pataisīti par galvenajiem vainīgajiem vīrusa izplatībā (ir gan vēl nelaimīgie ceļotāji, bet viņu vairs nav tik daudz kā pavasarī un vairs arī īsti nav runa par to, ka Covid-19 tiek ievazāts no ārpuses, tas jau ir tepat starp mums). Taču tas nav taisnīgi!
Cilvēkus var vainot, ja viņi pārkāpj noteiktos ierobežojumus – nevalkā maskas, kur tas paredzēts, pulcējas lielākā skaitā, nekā atļauts, un tā tālāk, bet nevar pārmest, ka viņi apmeklē legālus pasākumus, kur ievēroti visi noteiktie drošības noteikumi. Ja esošās instrukcijas nedarbojas, tad tās jāpapildina vai arī pasākumi vispār jāatceļ.
Ir jāzina spēles noteikumi, un to nedrīkst atstāt, tā teikt, pūļa varā.
Savukārt gaidīt, ka pasākumu rīkotāji paši visu atcels, slēgs un uzņemsies finansiālos zaudējumus, ir tāds pat ne īsti mežonīgais kapitālisms, jo šoreiz visu neregulē brīvais tirgus, bet drīzāk kaut kāda loterija vai izbalsošanas spēle, kurā dažiem nav paveicies, tāpēc viņiem jācieš par visiem.
No šī viedokļa valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa vēlme jau šonedēļ valstī izsludināt ārkārtējo situāciju tomēr ir solis pareizajā virzienā, ja tas paredz ne vien aizliegumus, bet arī kompensācijas mehānismus.
