“Cilvēkiem ir jāturpina kustēties”. Intervija ar sporta stundu vadītāju TV kanālā “Tava klase” Dināru Zāģeru 0
Aizrautība un azarts – tās ir īpašības, kas raksturo treneri, fiziskās sagatavotības speciālistu Dināru Zāģeru. Viņš ar atraktīvu sporta stundu vadīšanu kanālā “Tava klase” ieinteresējis izkustēties ļoti daudzus bērnus un viņu vecākus, bet bez televīzijas kamerām strādā arī ar augstas klases atlētiem.
Jāatzīst, ka manai topošajai pirmklasniecei ļoti iepaticies vingrot kopā ar tevi. Vai no vecākiem bieži saņem atsauksmes?
Jā, ļoti daudzi raksta, un tas pārsteidz, nebiju pie kaut kā tāda pieradis. Patīkamas vēstules, saka paldies, vingro mazie un vecāki kopā ar bērniem.
Šajās stundās pieturos pie tā, kas būtu vajadzīgs attiecīgajam vecuma posmam, mazākajiem pasaku vieglāku variantu, lielākajiem – grūtāku. Gribam, lai visi iesaistās, lai nav monotoni, bet jautri, pozitīvi. Katrā nodarbībā arī attīstām noteiktas īpašības – līdzsvaru, veiklību, koordināciju, reakciju.
No kurienes tu nāc?
Esmu dzimis Madonā, pamatskolas laiku pavadīju Kandavā, vidusskolā mācījos Rīgā. Abas augstākās izglītības – bakalauru un maģistru sporta zinātnē – ieguvu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Uzskatu, ka tur ir ļoti labi speciālisti.
Strādāju “DCH Studijā” Rīgā, ir grupu nodarbības un individuālie treniņi, tāpat trenēju gan jaunos sportistus, gan pieredzējušos, tostarp pludmales volejbolistus Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu, iepriekš arī basketbolistus Rolandu Freimani, Rihardu Kuksiku.
Ar kurām grupām interesantāk strādāt?
Dažādi. Cilvēkam vienmēr gribas piepildīt savus sapņus, es vēlos kaut ko atstāt Latvijai, un viens variants ir nodot zināšanas jauniešiem.
Braukāju pa Latviju, tiekos un runājos ar viņiem, tā vairāk ir motivēšana. Saku, ka Latvija ir vieta, kur var atsperties, viss atkarīgs no paša. Grupu treniņos ir fantastiska enerģija – rokkoncerta efekts.
Tajā pašā laikā pirmais noteikums – manā treniņā neviens necietīs, galvenais ir veselība. Ļoti muļķīgs stereotips pasaulē ir – vou, tas tik bija treniņš, es “nomiru”. Tā nav jābūt, liekais stress ķermenim nav vajadzīgs.
Savukārt darbā ar sportistiem ir azarts, jo pats esmu visu mūžu sportojis – ne profesionālā līmenī, bet bērnībā spēlēju basketbolu, dejoju. Viņi var cīnīties ar visu pasauli, ar lielvalstīm, arī es gribu izdarīt visu maksimālo un vēl vairāk – mācoties, lasot grāmatas, gūstot zināšanas no citiem – lai palīdzētu. Man nekad nav bail jautāt, jo muļķīgākais jautājums ir tas, kurš nav uzdots.
Piekrīti uzskatam, ka bērniem un jauniešiem veselība, fiziskā forma kļūst arvien vājāka?
Jāteic, ka tā ir. Viss atkarīgs no tā, kādu piemēru rāda pieaugušie, mēs paši esam kļuvuši slinkāki. Bērns ir vecāku spogulis.
Ja paši darbotos, arī bērni mīlētu, un daudzās ģimenēs tā notiek, viņi labprāt trenējas, iedvesmojas arī no pasaules sporta un popkultūras zvaigznēm. Tajā pašā laikā lielai daļai tā nav, jo vieglāk ir nedarīt nekā darīt.
Kas ir interesantāk – skatīties “YouTube”, “Instagram” vai uzkāpt kokā? Kokam un visai pārējai dabai ir milzīga konkurence. Kokā kāpšana pazudīs tāpat kā braukšana zirga pajūgā, tā ir arī evolūcija.
Kā šobrīd ir treneriem – viss apstājies vai individuāli treniņi notiek?
Var teikt, ka apstājies. Ir kāds, kas ārā vada treniņus, daudz kas notiek onlainā, un varu teikt, ka “DCH Studijai” šie treniņi ir ļoti kvalitatīvi.
Es nosūtu savējiem programmu, ar telefona palīdzību kopā varam darboties. Nezinu, cik objektīvi vai subjektīvi ir tas, ka šai veselības nozarei piegriezts skābeklis. Jebkurā gadījumā cilvēkiem jāturpina kustēties, jo kļūst dusmīgāki, īgnāki.
Iesaku visiem divas trīs dienas pēc kārtas neskatīties ziņas – jo vairāk skatās, jo rodas lielāka nomāktība. Es, piemēram, esmu sācis biežāk makšķerēt un viņnedēļ Ventā noķēru 11 vimbas! Atpakaļceļā iebraucu pie Jāņa Šmēdiņa, kurš bija sagatavojis visu, lai es varētu nokūpināt.
Kā šobrīd trenējas Jānis un Saša?
Ir iedota programma, skrien krosus, tāpat tiekamies individuāli un viens uz vienu strādājam. Kad kustība atsāksies, redzēsim, kurš būs garo brīvlaiku izmantojis vispareizāk.
Attiecībā uz fizisko sagatavotību man ir liela zaļā gaisma, bet tāpat visu laiku kontaktējamies ar Marko Solustri. Mums ir līdzīgi uzskati. Man patīk darbarūķi, jo zinu, ka ar darbu var ļoti daudz sasniegt.
Vai Kandavā joprojām ir dzīvi stāsti, kā Rīgas “Dinamo” tur vasarās trenējās padomju laikā?
Protams – Kandavas elle! Stadions nes to auru. Pats to zinu no stāstiem un, kad rīkoju nometnes jauniešiem, mazliet uztinu sajūtu un iedodu viņiem – vairāk neko nevajag.
Tad redzi acis un enerģija ir tāda, ka pat šobrīd tirpiņas sāk skriet. Viņi ļoti labi spēj vizualizēt, kas un kā noticis, kā, piemēram, Artūrs Irbe trenējās.
