Cilvēkiem ir apnikušas “vecās sejas”. Saruna ar ukrainieti Natāliju Timčiju 1
Ukrainas pilsētu ielās atkal redzama politiskā reklāma. Pavisam drīz, 21. jūlijā, šajā valstī notiks ārkārtas parlamenta jeb Augstākās radas vēlēšanas. Ukrainas parlamentā ir 450 deputātu vietas.
NATĀLIJA TIMČIJA pieder pie jaunās Ukrainas politiķu paaudzes. Dzimusi 1978. gadā Ļvivā, studējusi vēsturi Ļvivas universitātē. Patlaban vada partijas “Batkivščina” pilsētas organizāciju, audzina dēlu un divas meitas.
Kā jūs domājat, par ko pirmām kārtām balso ukraiņu vēlētājs – par partiju vai tomēr par cilvēku?
N. Timčija: Līdzšinējā pieredze liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēki parasti ir uzticīgi partijām. Viņi balso par partijas sarakstu un arī par tās izvirzīto kandidātu vienmandāta vēlēšanu apgabalā.
Savukārt jaunieši ir daudz izvēlīgāki, viņi var nobalsot par kādu partiju, bet vienmandāta apgabalā atbalstīt cita politiskā spēka kandidātu. Ukrainas vēlēšanu sistēma to atļauj, tāpēc pēc balsu saskaitīšanas iespējami visādi pārsteigumi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vēlēšanās startē ar partijām arī pilnīgi nesaistīti cilvēki, tā saucamie “pašizvirzītie”.
Ukrainā šīs ir otrās vēlēšanas pēdējo četru mēnešu laikā. Varbūt cilvēki jau ir noguruši no politikas?
Es tā neteiktu. Prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī piedalījās 61% balsstiesīgo, kas uz Eiropas fona ir augsts rādītājs. Ukraiņu tauta vēlas pārmaiņas. Cita lieta – cilvēkiem ir apnikušas “vecās sejas”.
Tāpēc viņi balsoja par Zelenski, tāpēc patlaban tik populāras ir jaunās, parlamentā nepārstāvētās partijas “Tautas kalps” un “Balss”. Vecās politiskās elites noliegums – tā ir tendence, kas vērojama visā pasaulē.
Kopš iepriekšējām parlamenta vēlēšanām pagājuši gandrīz četri gadi. Ko jūs atzīmētu kā šajā laikā paveiktu labo darbu, kā veiksmi?
Tādi ir vairāki. Vispirms vēlos uzslavēt mūsu armiju – tā kļuvusi stiprāka, saliedētāka, disciplinētāka. Tagad pienākusi kārta flotei. Mums vajadzīgi jauni, moderni, labi apbruņoti kuģi, kurus Krievijas bruņotie spēki tik vienkārši nespētu sagrābt, faktiski nolaupīt, kā tas pagājušā gada novembrī notika Kerčas jūras šaurumā.
Man patīk, ka lēnām, bet aizvien noteiktāk nostiprinās ukraiņu valodas pozīcijas. Aprīlī Augstākā rada pieņēma Valodas likumu, kas paredz obligātu ukraiņu valodas izmantošanu valsts varas, vietējās pašpārvaldes iestādēs un publiskajā jomā. Tāpat ukraiņu valoda jālieto izglītībā, zinātnē, elektroniskajos un drukātajos medijos, cilvēku apkalpošanā, reklāmā, sabiedrisko organizāciju un politisko partiju darbībā.
Ne visiem tas ir pieņemami, bet atpakaļceļa mums nav. Ukraina sākas un beidzas ar ukraiņu valodu, tās robežas ir arī Ukrainas valsts robežas. Mēs atrodamies uz šķirtnes starp Eiropu un Āziju, tieši blakus Krievijai, kas visos laikos centusies mūs pakļaut.
Runāt ukraiņu valodā – tas nozīmē parādīt, ka mēs esam citi, ka atšķiramies no austrumu kaimiņa. Starp citu, viens no mītiem, kas ir dzīvs vēl šodien, – ka Ukrainas austrumos runā tikai krieviski.
Tas īsti neatbilst patiesībai. Krievu valoda dzirdama lielajās pilsētās, kur pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pēc golodomora saveda rūpnīcu strādniekus no Krievijas. Taču apkārtējos lauku ciematos cilvēki vienmēr ir runājuši un runā ukraiņu valodā!
Viens no valsts un nācijas identitātes stūrakmeņiem ir neatkarīga baznīca. Pagājušā gada nogalē Konstantinopoles patriarhs deva svētību jaunas Ukrainas pareizticīgās baznīcas veidošanai, kas būtu neatkarīga no Maskavas. Tomēr tās tapšanas process nenorit tik gludi, kā bija cerēts, redzamas iekšējas pretrunas, pat šķelšanās pazīmes.
Lielākā daļa Galīcijas reģiona iedzīvotāju, tajā skaitā arī es pati, pieder grieķu-katoļu jeb uniātu baznīcai. Tomēr, raugoties no valstiskuma viedokļa, ir svarīgi, lai Ukrainā būtu vienota pareizticīgā baznīca. Tāda, kurā lasīto sprediķu saturs netiek apstiprināts Maskavā. Taču šādai baznīcai jāizaug lēnām, pakāpeniski, “no iekšienes”, bez valstiska spiediena un iejaukšanas.
Kādas jūs redzat lielākās Ukrainas problēmas?
Pirmā un pati sāpīgākā – karš valsts austrumos. Arī pie mums Ļvivā daudzās ģimenēs apraud kritušos, cilvēki atgriežas mājās kā fiziski un garīgi invalīdi, ar salauztu psihi. Kā apturēt karu? Partija “Batkivščina” uzskata, ka tā saucamais Minskas sarunu formāts sevi ir izsmēlis. Tāpēc būtu lietderīgi atgriezties pie sarunām formātā “Budapešta plus”.
Tas nozīmē, ka konflikta risināšanā bez Ukrainas, Francijas, Vācijas un Krievijas būtu jāiesaistās arī ASV un Lielbritānijai. Tām valstīm, kas 1994. gadā apmaiņā pret mūsu atteikšanos no kodolieročiem garantēja Ukrainas teritoriālo neaizskaramību. Vienlaikus mēs redzam, ka pret Krieviju noteiktās sankcijas nav īpaši efektīvas. Vēl vairāk – Eiropā aizvien biežāk dzirdamas runas, ka sankcijas vajagot atcelt, ka tās traucējot sadarbībai un biznesam. Taču 20. gadsimta Eiropas vēsture māca, ka piekāpšanās agresoram tikai veicina tā apetīti un beigu beigās var novest pie liela mēroga kara.
Ievēroju, ka bukletos jūsu personīgais vēlēšanu sauklis skan: “Lielākā tēvzemes bagātība ir ģimene.” Kāda ir jūsu partijas sociālā politika?
Te mēs esam pienākuši pie otras lielākās Ukrainas problēmas – cilvēku trūkuma, pat nabadzības. Iedzīvotāju ienākumi nav samērojami ar augstajām cenām. Ķirši čerešņa, kas pie mums nekad nav skaitījies kāds īpašs luksuss, patlaban tirgū maksā 90 grivnas jeb trīs eiro kilogramā. Vai tad pensionārs tos var atļauties? Nevar!
Iedomāsimies ģimeni, kurā aug trīs skolas vecuma bērni. Viņi ir jāapģērbj, jāapauj, jāsagatavo skolai. Bet naudas visam nepietiek. Sekas – daudzās ģimenēs tiek ekonomēts uz pārtikas rēķina, galdā reti parādās gaļa, zivis un augļi. Lielās pilsētās kā Ļviva cilvēki vēl atrod iespēju piepelnīties, bet dažviet laukos un mazpilsētās situācija ir dramatiska.
Ir ģimenes, kurās bērni sapņo par banānu vai jogurta trauciņu. Vai tad tas nav pārmetums valstij, visai sabiedrībai? Tāpat mūsu partija iestājas par talantīgo bērnu, par nākamo sportistu, zinātnieku, mākslinieku atbalstu, kuri aug maznodrošinātās ģimenēs. Par taisnīgāku nodokļu politiku, par cilvēcisku solidaritāti.
Mūžīgais jautājums – kur ņemt naudu?
Attīstīt tautsaimniecību, neļaut kapitālam aizplūst no valsts uz “ofšoriem”. Ukrainā baumo, ka bijušais prezidents Porošenko vien esot izvedis uz ārzemēm vairākus miljardus dolāru.
Sakārtot muitu, apturēt kontrabandu. Vēl vairāk attīstīt lauksaimniecību, no jauna apgūt atmatā aizlaistās platības. Pasaulē jau tagad vērojams pārtikas trūkums, klimata pārmaiņas nākotnē šo problēmu tikai saasinās.
Vienlaikus Ukrainā atrodas pašas auglīgākās planētas augsnes. Tā ir milzīga, turklāt atjaunojama dabas bagātība. Kvieši, kartupeļi, kukurūza, saulespuķu eļļa būs vajadzīgi vienmēr. Vēl kāda cerīga attīstība vērojama informācijas tehnoloģiju jomā. Jaunas iestrādes veidojas tepat uz vietas Ukrainā, vienlaikus daudzi talantīgi jaunieši atrod darba iespējas ASV un Eiropā.
Tāpat jādomā par liela mēroga projektiem, kuru finansēšanai nepieciešams piesaistīt valsts budžeta līdzekļus. Piemēram, pabeigt Ļvivas apvedceļa būvi. Diemžēl pilsētai pagaidām šādas naudas nav.
Mēs aizskārām migrācijas tēmu. Vai jūtams, ka cilvēki aizbrauc?
Pat ļoti. Pilsētās ir grūti atrast labus celtniekus, amatniekus, atslēdzniekus. Trūkst skolotāju un ārstu. Vidējais medmāsu vecums tuvojas sešdesmit gadiem, jaunākās atradušas darbu Eiropā. Kopumā visā Ukrainā vērojama intensīva migrācija – no laukiem un mazpilsētām uz lielpilsētām, vienlaikus no visurienes – uz ārzemēm.
Lielākie jauno dzīvokļu pircēji Ļvivā patlaban ir ārzemēs strādājošie ukraiņi. Labi, ka vismaz šo vienkāršo darba cilvēku nauda atgriežas valstī. Šai parādībai gan ir savas ēnas puses, jo tiek kropļots tirgus. Mājās palicēji, kuri vidēji nopelna no 8000 līdz 10 000 grivnām mēnesī, tātad ap 300 eiro, vairs nevar atļauties sev iegādāties dzīvokli.
Ukrainas nākotne – kā jūs to redzat?
Mozus savu tautu vadāja pa tuksnesi četrdesmit gadus, līdz tā bija gatava ieiet Apsolītajā zemē. Kopš Ukrainas neatkarības pagājuši nepilni trīsdesmit gadi. Jau izaugusi jauna paaudze, kurai valsts neatkarība ir pati par sevi saprotama lieta.
Kas jau no bērna kājas ikdienā runā ukraiņu valodā. Kas mani priecē visvairāk – ka dažādu reģionu iedzīvotāji aizvien vairāk apzinās savu piederību vienai valstij, vienai ukraiņu nācijai. Žēl tikai, ka daļēji par šo vienotību nācies maksāt ar asinīm, ar karu. Ar Ukrainu viss būs kārtībā. Mēs esam liela, skaista un bagāta zeme, kurā dzīvo lepna, viesmīlīga un brīvību mīloša tauta.
Tad jau drīzāk mūsos vairāk rada bažas pašreizējā attīstība Eiropas kontinenta rietumos, tur vērojamās izolacionisma, merkantilisma tendences, domāšana īstermiņa “mirkļa izdevīguma” kategorijās. To gan es negribētu teikt par Latviju un pārējām Baltijas valstīm. Liels paldies par jūsu izpratni un atbalstu Ukrainai, tas mums ļoti daudz nozīmē!
