Cilvēkiem gribas atelpu 0
Jau vienpadsmit gadus ar savas kafejnīcas “Papardes zieds” starpniecību MARIJA ALEKSEJEVA piedalās Dagdas un apkārtnes iedzīvotāju svinīgajos saietos – no kristībām sākot, ar izvadīšanu pēdējā gaitā noslēdzot. Daždien reizē saskrien trīs svētku mielastu pasūtījumi. Tad jāapcērp jau tā šaurais miega lauciņš, bet atsacīt nevienam nedrīkst: pienākuma jēdziens ir pats pirmais Marijas principu sarakstā.
Astoņi vienā
Pirms kāda laiciņa “Papardes zieda” īpašnieci apmeklēja Valsts darba inspekcijas pārstāvis. Interesējās par kafejnīcas personālu.
– Nu, es teicu, šeit strādā bārmenis, konditors, pavārs, viesmīlis, apkopēja, šoferis, krāvējs un menedžeris, – smieklus valdot, stāsta Marija. – Bet visus astoņus varat satikt manā personā.
Tāds ir Latgales mazā uzņēmēja liktenis: apgrozījums neļauj algot pat pieticīgu štatu, īpašniekam jāiemanās ar daudziem pienākumiem tikt galā vienam. Jābrīnās, kur Marija vēl izbrīvē laiku kursiem pie Mārtiņa Rītiņa un “Siera klubā”.
– Šis darbs ir mana izvēle, – apstiprina divu pieaugušu dēlu māte.
Pēc labi pabeigtas vidusskolas māmuļas slimības dēļ kādu laiku kolhozā Skaistas pusē strādājot, Marija lēnītēm gāja pretī nodomam kļūt par konditori. Bet, sākdama Rīgā šo profesiju mācīties, secināja, ka jau ļoti daudz apguvusi, savā apvidū zināmajai godu saimniecei Annai Bogdānei piepalīdzot svinību mielastu gatavošanā un apkalpošanā. Šo agrās jaunības praksi Marija uzskata par lielu veiksmi. Tāpat kā šodienas draudzību ar Broņislavu Gekišu – reiz slavenajai svinību mielastu pavārei nu cienījams vecums, bet galva ir īsta kulinārijas enciklopēdija, kur padomi ikvienai maltītei un dzīves situācijai.
Banketu plusi un mīnusi
No lietišķās puses lūkojoties, kafejnīcas saimniecei visērtākais pasūtījums ir bēru mielasts. Vienkāršs servējums, ēdienkarte bez greznības, cilvēki pie galda ilgi nekavējas. Novāc traukus, sakārto telpu un esi brīva.
Ar jubileju un kāzu cienastiem daudz lielāka noņemšanās. Jau tāpēc vien, ka galds attiecīgi jānoformē. Iepriekš izdomātais dažreiz nesanāk, un steidzīgi jāmeklē cits risinājums. Toties šis darbietilpīgais process pašai interesants.
Kafejnīcas telpās galdus klājot, viss pa rokai, un arī pēdējā brīdī var kaut ko pielabot. Bet jārēķinās, ka svinību viesi aizsēdēsies… Dzimšanas dienas banketa pasūtījumā skaidri teikts – mielasts sākas deviņpadsmitos un beidzas divdesmit trijos. Taču cilvēki “iesilst” un nespēj šķirties vēl pusnaktī. Viņiem nerūp, ka Marijai nākamajā rītā ļoti agri jāceļas. Un vai projām raidīsi pašu ļaudis, ar kuriem ikdienā bieži jātiekas?
Izbraukuma mielasts atbrīvo no saskarsmes rēķiniem – aizved pagatavotos ēdienus un traukus, un par tālāko galva nesāp. Labi, ja neņem vērā smagumu cilāšanu: kastes ar glāzēm vien cik sver!…
Gadās visādi…
Mielasta pasūtījumu pieņemot, pats galvenais ir līdzsvarot svinības iecerējušā vēlmes ar maksātspēju. Lielākoties izdodas bez problēmām. Taču gadās visādi. Piemēram, kāzu mielasta priekšvakarā ierodas līgavas māte ar dīvainu prasību: mūsu galdam noteikti jābūt izcilākam par manas krustmeitas laulību cienastu pērn!… Kāds tas bija, Marijai ne jausmas, bet gribot negribot jāiesaistās smieklīgajā radu sacīkstē.
Pirms mielasta pasūtītājs iemaksā avansu. Galīgais aprēķins seko noslēgumā. Zināmā mērā tā ir savstarpēja uzticēšanās, un tikai vienreiz piedzīvots sarūgtinājums – pēc bēru galda novākšanas kliente pateica: nav, zini, šobrīd naudiņas, bet laika gaitā mēģināšu tos simts latus sagrabināt…
Ir ļoti patīkami gādāt vecākiem sarūpētus bērnu pārsteigumus. No Rīgas atbrauc nopietns vīrietis: “Drīz pie jums nāks mammīte pasūtīt jubilejas mielastu. Avansu neņemiet, un šī vizīte lai paliek noslēpums… Tēriņu apmaksa būs mana dāvana dzimšanas dienā.”
Iziet no mājas
Latgalē godi lielākoties rīkoti mājas kārtībā. Šodien, Marija secina, cilvēki rēķina izdevumus un redz, ka, pašam produktus gādājot un pie plīts stāvot, cienasts nesanāk lētāk. Bet atelpu ikdienas skrējienā gribas, un arī vēlmei iziet no mājas liela loma. Maksātspēja vietējiem, ar lielpilsētām salīdzinot, ir pieticīga. To viņa saprot un atspoguļo piedāvājumā: tur dominē sātīgums un vietējie produkti – cieņā pašas Marijas gatavotie kupāti ar sautētiem skābiem kāpostiem, gaļas ruletes (to īpašo garšu un sulīgumu viņa panāk, pievienojot sinepes un mārrutkus un gatavo izstrādājumu vārot folijas apvalkā), no svaiga piena vārītie sieri un kafejnīcas virtuvē tapušie saldumi.
– Pie manis būtībā apgrozās jau zināmi cilvēki, – saka Marija Aleksejeva. –Jaunieši, kuri nāca uz kafejnīcu tās pirmsākumos, tagad šeit pasūta kāzu mielastu. Viņiem dzimst bērniņi – pie manis nosvin kristības. Tāpat laulību gadadienas, pašu un vecāku jubilejas. Protams, ir jāpapūlas, šīs iestrādnes gādājot.
Par peļņu runājot, viņa neliedzas, ka naudas gribētos vairāk. Bet arī cilvēku uzticībai un gandarījumam par līdzdalību pilsētas aktivitātēs ir vērtība. Teiksim, atskrien folkloras kopas “Olūteņi” vadītāja Inta Viļuma: esot iecerēti “Kabaču svētki” – lai Marija izdomā attiecīgu cienastu. Kāds tur ienākums no kabaču karbonādēm… Taču prieks atcerēties, cik labi tās visiem garšoja!
 No Marijas Aleksejevas pieredzes pūra: kupāti ir daudz sulīgāki, ja tos nevāra, bet kārtīgi izcep; negaidīti sanākušu ciemiņu pulku arī mājas kārtībā iespējams garšīgi paēdināt ar dažādiem siera zupu variantiem: ja pie rokas ir kaut daži kartupeļi un burkāni + divas kausēta siera kārbiņas, zaļumi un krietni daudz maizes, sanāks labu labais cienasts.
“Papardes zieda” saimnieces piedāvātā uzkoda “Sāļais rafaello” Ar sasmalcinātiem valriekstiem pildītas olīvas apviļā majonēzes, izspiesta ķiploka un siera maisījumā. Pēc tam katru bumbiņu rūpīgi apkaisa ar sasmalcinātām krabju nūjiņām un pirms pasniegšanas glabā vēsumā.
|
