Dženisai Edamsai spēku dod ticība 0
1954. gadā dzimušās amerikānietes Dženisas (Janice Adams) vecāki nezināja, ka abi ir Ašera sindroma gēna nēsātāji. Kopš dzimšanas viņa bija gandrīz pilnīgi nedzirdīga, taču reaģēja uz zemās frekfences skaņām. Tāpēc vecāki uzreiz problēmu nepamanīja. Tikai tad, kad meitenei neattīstījās runa, vecāki saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Trīs gadu vecumā ārsti beidzot noteica diagnozi: kurlums. Vecāki ievietoja meiteni pirmsskolas iestādē vājdzirdīgajiem bērniem un vēlāk nedzirdīgo skolā, kurā ar bērniem daudz nodarbojās individuāli un mācīja lasīt no lūpām un runāt.
Ar dzirdes aparāta palīdzību Dženisa sāka saprast runu un arī pati iemācījās runāt. Meitene nokļuva skaņu pasaulē. Pēc kāda laika viņu pat pārcēla uz parastā tipa skolu. Taču te radās cita problēma: kopmītnē pie nedzirdīgajiem bērniem Dženisa nejutās atstumta, bet parastajā skolā, kad vienlaikus sarunājās vairāki cilvēki, viņa vairs nespēja nolasīt vārdus no lūpām. Tas nozīmē, ka viņa netika iesaistīta līdzaudžu sarunās, bet meitene alka pēc draudzības!
Izglītība, kuru Dženisa ieguva, bija laba, taču augstskolā meitene uzzināja, ka viņai draud arī aklums. No Ročestras tehnoloģiskā institūta viņai bija jāizstājas. Dženisa atgriezās mājās, sāka mācīties Braila rakstu un staigāt ar spieķi. Vēlāk viņa tomēr iestājās vēl citā augstskolā Vašingtonā, kur bija nodrošinātas mācības arī nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem. Galodetas universitāti Dženisa beidza ar izcilību.
Kamēr Dženisa vēl nebija pilnīgi zaudējusi redzi, viņa lietoja arī zīmju valodu. Taču, lai saprastu rādītās zīmes, bija jāliek savas plaukstas uz runātāja plaukstām. Citi nedzirdīgie jutās neveikli un sāka no viņas izvairīties.
