Cilvēki varēja izjust sen nepiedzīvotu prieku par savu tautu un valsti 0
Veselu nedēļu Latvija elpoja ar pilnu krūti. Dziesmu un deju svētku laikā Rīga ziedēja, skanēja un rotājās ar tūkstoš smaidiem kā pirmsjāņu pļava. Paldies tiem, kas bija gādājuši, lai visi labas gribas cilvēki varētu izjust sen nepiedzīvotu prieku un lepnumu par savu tautu un valsti.
Laikā un telpā izkliedēto ārējo un iekšējo skaistumu, cilvēku izdomu un spēju darīt gluži neticamas lietas svētki savilka kopā uz vienas zemes un zem vienas debess, kā magnēts savelk dzelzs skaidiņas. Brīžiem pat šķita, vai spēju latiņu maz iespējams pacelt vēl augstāk. Latvijas simtgades svinību rīkotājiem šie svētki ir lielisks paraugs un arī izaicinājums, jo katru nākamo svētku karogu taču gribas pacelt vēl augstāk. Mani sajūsmināja jauno tehnoloģiju izmantošana koncertu laikā – nebija nekā tāda, kas blieztu pa acīm un ausīm. Viss bija pārdomāts, lai varētu pilnīgi iegremdēties cilvēku radītajā brīnumā.
Liela straume sakuļ arī putas, šoreiz tās sakūlās ap Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesmu “Manai dzimtenei” – tā, lūk, esot pārdzīvojusi savu laiku. Pavisam nesen to pašu daži teica arī par valsts himnu.
Pie labākās gribas no šīs dziesmas neviens vārds nav izmetams, jo dziesma taču joprojām savus svētkus svin, ar bāliņu celdamās, tāpat stāvam pret likteni, gaismas pils kalnā gavilē, un balstiņis vīdamās pār novadu aizvijas. Un arī piektais gads nav no dziesmas izmetams, jo ir mainījušies tikai klaušu veidi un tagad mēs kalpojam pat vairākām muižām.
Mēs nezinām, kādos strēlniekos ies mūsu dēli un mazdēli. Par Latviju būs jācīnās vienmēr. Katram laikmetam ir savi strēlnieki un savi ieroči, un dziesma ir viens no spēcīgākajiem. Ar dziesmu viss ir labākajā kārtībā, jautājums ir par mums pašiem. Ja par kādu dziesmu rodas šaubas, tad tomēr vajag ļaut arī sabiedrībai teikt savu vārdu. Uz jautājumu, vai vienmēr ir jāatbild uz visiem aizvainojumiem un kur mums katram likt savu darvas karoti, ir jāatbild katram pašam. Visu izšķir tā smalkā iekšējā jušana, ko sauc par inteliģenci. To karoti vislabāk klusiņām izliet aiz stūra.
Kur gan un kad ir pieredzēts tāds brīnums, ka valsts himnu diriģē simtgadīgs vīrs? Kaut mēs gara stiprumā spētu līdzināties diriģentam Robertam Zuikam! Svētku nedēļā, piemēram, tad, kad Edgars Račevskis diriģēja “Gaismas pili”, nācās aizturēt elpu, lai brīnumu neaizbaidītu. Šajos svētkos atdzimusī, ikdienā tik ļoti pietrūkstošā kopības sajūta ir jānes mājās kā degoša svece, sargājot un ik pa laikam liesmu atjaunojot. Mēs darām svētkus, un svētki pēc tam dara mūs – attīra aizbirušos avotus, un tad no tiem var smelt visi, cik nu katram liels tas smeļamais trauks.
