Pirmizrādi piedzīvojusi Aika Karapetjana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma: šokējoša, skandaloza, provokatīva
. Īpašā skatītāja krēslā izteikt savu viedokli par filmu aicināju Saeimas deputātu no Nacionālās apvienības un pie Kultūras ministrijas izveidotās kino nacionālā pasūtījuma darba grupas vadītāju Dāvi Staltu. 


Lasītākie

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”

RAKSTA REDAKTORS

Bez vainas vainīgs? Mirklī, kad trīs bērnu tēva Artūra kontā ienāca 200 eiro, viņš kļuva par bīstamu krāpnieku! 44

Lasīt citas ziņas

– Filmā neapšaubāmi ir daudz vardarbības, tā ir pilna asiņainām šausmām, taču vienlaikus uzrunā ar spēcīgu vēstījumu par 
cittautiešu vidē tiklab maskačkā, kā Rīgas mikrorajonos dzīvojošu puisi, kuram neizdodas izrauties no noziedzības, huligānisma purva. Filma saista ar skarbi atklātu atsvešinātību no “normālu cilvēku” pasaules. Pēdējo triecienu puisim dod viņa vectēvs, kurš nežēlīgi atklāj, ka patiesībā ir svešs cilvēks, kurš reiz apprecējis jaunu baltkrievu meiteni ar zīdaini uz rokām. Filma vai kliedz: ja lejupslīdošajiem nepastiepsim roku, grimstošie metīs ar akmeni. Kāds ir jūsu viedoklis pēc tās noskatīšanās?

Pasūtīju durvis par 409 eiro un paliku “bešā”! Populārs internetveikals piesaka maksātsnespēju, naudu pircēji neatgūst

No jaunā VID likuma pazudusi norma, kas veicinātu VID atklātību par pašu veiktajām pārbaudēm

Jaunā nedēļa iesāksies ar skarbiem laikapstākļiem, kas pēc tam uzlabosies

D. Stalts: – Jā, arī es šo stāstu izjutu, saprotu, taču manī uzreiz saslēdzas trīs filmas, kuras neviļus sāku salīdzināt. Tā ir Andra Gaujas “Ģimenes lietas”, Jura Poškus “Kolka Cool” un Aika Karapetjana jaunā spēlfilma “Cilvēki tur”. Visas trīs interesantas. Taču tajās ir viena tematiska paralēle – nelabvēlīgā sociālā vide Latvijā un šoka terapija, ar kuru skatītājam liek palūkoties uz ikdienā apkārt notiekošo, ko nepamanām vai no kā apzināti distancējamies.

Ir ētikas līnijas, kuras pārkāpjot arī visatļautību uz ekrāna var sākt traktēt kā sabiedrības acis atverošu efektu. Andra Gaujas filma “Ģimenes lietas” manā uztverē šo sarkano līniju pārkāpa visuzskatāmāk. “Kolka Cool” pilnīgs pretstats. Juris Poškus ļoti skaisti, ar ironiju apspēlējis Ziemeļkurzemes ciematu jauniešu dīkdieņu dzīves ritmu un pasaules uztveri, liekot mums ielūkoties cilvēkos, kuriem būtībā ir tās pašas “normālai sabiedrībai” būtiskās vērtības, tikai citās vietās prioritāšu skalā. Un filma aicināja padomāt, ka visi varbūt esam līdzatbildīgi arī par šo “citādo” sabiedrības daļu. Lieliska humora deva, virkne pozitīvu impulsu un kvalitatīva noturēšanās pirms manis minētās ētiskās “sarkanās līnijas”. Skatoties Poškus filmu, nevienu brīdi nav nepatikā jānoskurinās.

Aika Karapetjana filma vispirms ir ļoti pretencioza. Tas principā nav nekas slikts. Taču, lenti skatoties, manī radās virkne iekšēju nelāgu vibrāciju. Filma ir trilleris ar virkni brutālu skatu, kas izstaro lielu negatīvo enerģētiku. Kinokritiķi, šīs mākslas eksperti un kinomīļi, lietpratēji, iespējams, izbaudīs padziļinātos zemtekstus, kurus var atrast vai ikkatrā filmā. Bet ko šī lente dos plašai sabiedrībai, kas šādas filmas ir “atēdusies”, skatoties viegli pieejamos Krievijas kino trillerus? Kaimiņu valsts ik gadu saražo pārdesmit šāda tipa filmas ar šoka terapiju no ekrāna. Un, jā, piecas sešas filmas patiesi ir ar padziļinātu jēgu. Otrkārt, Aika Karapetjana filma man vairāk atgādina komerclenti. Tas ir otrs aspekts, kāpēc man rodas jautājums – vai šādas filmas jāražo Latvijā par valsts naudu, atvēlot tai 164 000 latu no jau tā pieticīgā kino budžeta? Tas ir ļoti nopietnu diskusiju temats.

– Tā kā filma ir tapusi četrus gadus, ir tikai un vienīgi sakritība, ka pusotru nedēļu pēc referenduma valodas jautājumā uz ekrāniem parādās filma krievu valodā. (Latviešu valodā ir subtitri.)

– Nekur akmenī nav iekalts, ka mūžu mūžos Latvijā filmas jāuzņem tikai un vienīgi latviešu valodā. Principā to darīt var angļu un kaut vai ķīniešu mēlē, taču atkal jautājums – kā vārdā? Lai kārtējo reizi apskatītos uz nelabvēlīgo vidi un vienā no retajām epizodēm, kur ieskanas latviešu valoda no ekrāna, redzētu, kā jauns latviešu puisis tiek atspārdīts mikrorajonā? Nevajadzīga šoka terapijas epizode. Ko tā dod? Nevajadzīgi saasina skatītāja uzmanību uz etnisko problemātiku, kas nebūt nav filmas pamatā. Stāsts taču ir pavisam par ko citu – par cilvēka identitātes meklējumiem.

– Jā, minētā epizode mani arī mulsināja. Režisors, kā jau iepriekš vairākkārt teicis, tik tiešām nav uzņēmis filmu par latviešu un krievu attiecībām. Par upuri kļuvušais varētu būt jebkuras tautības puisis. Latvieša izvēle šķiet pārāk vienkāršota dziļi rokošajam Aikam Karapetjanam. Protams, filmā par cittautiešiem bez krievu valodas nebūtu ticamības. Patīk mums tas vai ne, bet armēņi, baltkrievi, ukraiņi Latvijā, kaut latviešu valodu skolā mācījušies, savā starpā diemžēl runā nevis latviski, bet krieviski.

– Jā. Tāda pašreiz ir reālā situācija, par ko tieši šobrīd norisinās visasākās politiskās debates. No šā viedokļa filmas veidotāju krievu valodas izvēlei var piekrist. Taču mani visvairāk urda jautājums, kā filmu uztvers vidusmēra skatītājs, kurš filmu trūkuma dēļ aizmirsis šīs mākslas padziļinātu valodu? Vai viņš nolasīs režisora iecerēto vēstījumu par sabiedrības sociālās vides šokējošo dažādību? Baidos, nebūs tā!

– Varbūt nenovērtēsim skatītāju par zemu?

– Jau “Kolka Cool” pierādīja, ka viena liela daļa ar baudu uztvēra tikai filmas vienu līmeni, vienu dimensiju, tās šokējošo virskārtiņu. Un, ja filmu skatās nepadziļināti, neuztverot zemtekstus, kas vidusmēra skatītājam tomēr nolasās diezgan grūti, paliek daudz negatīvas pēcgaršas. Apmēram tā – re, cik viņi smieklīgi lamājas un kaujas!

Tomēr režisoru Aiku Karapetjanu gribu uzteikt par to, ka viņš atšķirībā no daža laba savu filmu ir novedis līdz kinoekrāniem. Un nav viņa vaina, ka kinožanra dažādības varavīksnē pietrūkst gaišās, dzīvi apliecinošās krāsas. Taču fakts acīmredzams – žanru bagātība stipri pieklibo.

Tieši tāpēc ar kinospeciālistiem esmu iejūdzies valsts nacionālā pasūtījuma lietā. Būtu ārkārtīgi svētīgi, ja taptu vairāk filmu ar padziļinātu vēstures izpratni, kas, protams, ir ļoti dārgas, taču arī nepieciešamas. No ekrāna vairāk derētu runāt par sabiedrības saliedētības un ģimenes lietām.

– Filmas “Kolka Cool” režisors Juris Poškus uzsvēra, ka šim nacionālajam pasūtījumam jānāk līdz ar tieši tam domātu finansējumu.

– Bet, protams! Nacionālais pasūtījums nevar pastāvēt bez noteiktiem finanšu mehānismiem. Un tas nedrīkst neko atņemt no jau valsts tieši kino piešķirtā. Gribu teikt, ka vienā ziņā minētās trīs filmas ar šoka terapiju efektu ir panākušas. Pēdējos desmit gados – arī parādoties “Rīgas sargiem” – sabiedrībā tik ļoti nebija aktualizējušās diskusijas par kino situāciju valstī kopumā kā patlaban. Tas ir šo šoka terapijas filmu pozitīvais devums. Veidojot Kultūras ministrijā Latvijas kinoindustrijas nākotnes attīstības un nacionālā kino pasūtījuma darba grupu, esam izvirzījuši krietni ambiciozu, bet ne nesasniedzamu mērķi – atjaunot Latvijas kino visos tā aspektos. Un man ir vēl viena liela cerība – varbūt arī šo trilleru un pārējās šoka terapijas manierē veidotās filmās sevi apliecinājuši režisori ar patiesu ieinteresētību pievērsīsies arī citiem žanriem nacionālā pasūtījuma ietvaros.

Viedokļi

Filmas “Cilvēki tur” scenārija autors un režisors Aiks Karapetjans: “Kāpēc filmā tik daudz černuhas? Ja kino ir melns, tas nozīmē, ka dzīvojam valstī ar daudzām negācijām. Tiem, kas aicina uz filmām ar gaišu vēstījumu, vajadzētu gādāt cilvēkiem labākas dzīves iespējas. Tad arī filmas būs gaišākas. Filmas stāsts ir izdomāts, bet tajā ir arī reālā situācijā un dzīvē ņemti sižeti un dialogi. Kā tu caur savu apziņu skaties uz pasauli, kurā dzīvot nav komfortabli?

Ir cilvēki, kuri dusmās met akmeni skatlogā. Es taisu kino. Un jā, mākslā esmu mazliet huligāns. Kopš brīža, kad sāku rakstīt scenāriju, līdz pirmizrādei pagājuši četri gadi. Jaunībā tas ir ilgs laiks. Atklāti sakot, ja man tagad kāds piedāvātu veidot filmu pēc tāda scenārija, kādu šai filmai uzrakstīju pats, nez vai piekristu. Bet esmu priecīgs, ka mums Latvijā tagad ir tāda filma “Cilvēki tur”. Ceru, ka skatītājiem tā liksies svarīga. Filmu rādīsim Igaunijā, Lietuvā, iespējams, arī Krievijā.”

Mākslas doktors, Itas Kozakevičas vārdā nosauktās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas vadītājs, pianists Rafi Haradžanjans: “”Cilvēki tur” ir ļoti nopietna filma, spēcīga, skarba, bez “rozā brillēm”. Lieliski atlasīti tipāži, kas lielākoties ir neprofesionāli aktieri. Laba ne tikai mūzikas atlase, bet visnotaļ uzteicams darbs ar skaņu kopumā.

Bez šaubām, filmā ir šokējoši momenti, tajā dzirdama nenormētā leksika, taču tāda diemžēl skan vienas sabiedrības daļas mutē ikdienā. Filma ir kā mūsdienu dzīves palielināta fotogrāfija ar daudz dziļas pārdomas izraisošām sižetiskām līnijām. Aiks Karapetjans filmā precīzi parādījis sludinātājus, kuru solījumi un aicinājumi ir tikai viņu bizness.

Šo filmu būs interesanti skatīties arī pēc desmit gadiem, jo tā atklāj, kā šobrīd dzīvo diemžēl neintegrētā sabiedrības daļa Latvijā.”

Raidījuma “Kultūras rondo” veidotāja radiožurnāliste Ingvilda Strautmane: “”Cilvēki tur” ir filma ar spēcīgu vēstījumu un skaidri nolasāmu stāstu, atstājot vietu pārdomas raisošiem zemtekstiem. Nemaz nevaru iedomāties šo filmu par cittautiešiem Latvijā citā valodā kā tikai krievu. Ja no ekrāna runātu latviski, filmai zustu krietna deva ticamības.”