Cilvēki tur, pagātnē. Recenzija par iestudējumu “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” Jaunajā Rīgas teātrī 2
Autors: Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aika Karapetjana JRT inscenētā izrāde “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” pievēršas ikdienišķām sabiedrības pārmaiņu laika “šausmām”.
Režisora Aika Karapetjana Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) iestudētā Justīnes Kļavas luga “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” ir komēdija, līdzīgi kā nupat šajā teātrī inscenētā izrāde “Pelikāni un vīnogas”. Abas kļūst rūgtenas tad, ja smiekli pieklust un var nodoties pārdomām. Alvja Hermaņa iestudētajos “Pelikānos un vīnogās” izrādes tēli lielākoties krīzes posma neveiksmēs var vainot sevi, piemēram, neuzņēmību vai virspusējību, tomēr viņus glābj draudzība, šādi spītējot raksturu atšķirībai, bet jauniestudējumā atainotajiem cilvēkiem ne viss ir pašu spēkos un prātos. Aika Karapetjana inscenētā izrāde pievēršas apstākļiem “trakajos” pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, šim varbūt jau piemirstajam nozīmīgu pārmaiņu laikam.
Tolaik notikumi bieži mēdza būt pārāki par cilvēku iespējām tiem pielāgoties. Reti kurš tik straujām pārvērtībām bija sagatavots, jebkuram varēja nepaveikties, īpaši tad, ja padomju laikā bija klājies samērā ciešami. Bija maldīgas domas, ka līdz ar brīvības atgūšanu drīz kļūs labāk. Izpalīdzīga arī šoreiz ir izrādes programmiņa, kurā iekļautas noderīgas ziņas. Var taču būt, ka kaut kas svarīgs no tā laika jau piemirsts vai nav bijis zināms (privātīpašumu atjaunošana, rekets u. c.).
Būtiska ir kinohronikas izmantošana jauniestudējumā. Skrundas lokatora uzspridzināšanas “svinības” tika uzskatītas par nozīmīgu robežšķirtni pārejā no padomju laika uz īstu neatkarību. Šajos TV reportāžas kadros brašas cerības mijas ar naivuma devu, cerot, ka pēc padomju armijas izvešanas un nevajadzīgo militāro u. c. objektu (arī rūpnīcu) likvidēšanas dzīvosim labāk. Tomēr bija citādi, daudz smagāk, kaut arī atšķirībā no Igaunijas un Polijas konsekventa mērķtiecīga “šoka terapija” mūsu tautsaimniecībā netika īstenota. Daudzas izmaiņas tolaik radīja apjukumu. Pagātnes norišu analīze un nejēdzību izsmiešana ir lietderīga, ja var nonākt pie to ietekmes apzināšanas mūsdienās. Šāds process ir raksturīgs daudzās postsociālistiskajās valstīs. Piemēram, Vācijas kino bieži pievēršas VDR ikdienai un tās iekļaušanai vienotajā valstī, arī čehi, poļi, ungāri nereti ironizē par sociālistisko pieredzi. Šādi tiek rosināts saskatīt autoritārisma mantojuma smagās sekas.
Aiks Karapetjans ir zināms kā kinorežisors. Jāatzīmē, ka mūsu filmu meistari, kā, piemēram, Varis Brasla, Pēteris Krilovs, Gatis Šmits u. c. ir sekmīgi darbojušies arī teātrī. Turklāt Karapetjans veiksmīgi iestudējis operu izrādes, piemēram, drosmīgo “Seviljas bārddzini” (2011), vērienīgo “Faustu” (2016). Kritizēts gan tika viņa iestudējums “Venēcijas tirgotājs” Nacionālajā teātrī (2013), iespējams, pārāk radikālā koncepta dēļ, bet tajā lielisku “svešā” lomu radīja Uldis Dumpis.
Režisors pievēršas šausmu kino elementiem (patlaban gan īstie notikumi ir daudz baisāki par mākslas darbiem), taču veiksmīgākā viņa filma šķiet “Cilvēki tur” (2012), kas pievēršas parastiem ļaudīm parastā mikrorajonā. Jauniestudējums savukārt pievēršas ikdienišķām sabiedrības pārmaiņu laika “šausmām”, tādām, kuras nav viegli pamanīt, ja vien notikumu rezultāts nav traģisks.
Justīne Kļava pakāpeniski, daudzveidīgi, ražīgi un strauji ienākusi latviešu dramaturģijā, gan ar drosmīgiem dramatizējumiem (piemēram, “Nelabajiem” Valmieras teātrī), gan lugām (lieliskajām “Dāmām” “Teātrī TT”, kuru atkārtotu iestudējumu ceru kādreiz noskatīties). Viņas talanta īpatnība ir asprātīgs un aktuāls teksts (pat tad, ja risinās pazīstami notikumi), rūpīgi veidota tēlu sistēma, negaidīti sižeta pavērsieni, bet galvenais – būtiskas idejas.
Jaunā luga “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” arī ir par “cilvēkiem tur” – nošņurkušā bārā ar spožu nosaukumu “Eldorado” (mānīgais pārpilnības solījums) un “tautiskā dzīvoklī”, bet ironisks komentārs parādās izrādes plakātā. Jāuzsver, ka trāpīga ir Kristīnes Jurjānes veidotā vide. “Tur” šoreiz galvenokārt ir nežēlīgie deviņdesmitie, aizgājušie laiki, kuri “nelaiž vaļā”. Pagātnes cilvēki šajā lugā ir ne tikai Fēlikss, Anatolijs un Ilona, bet arī Arvīds, Velta un Genādijs, aiz viņiem – citi ļaudis, kuri ir šo notikumu aizkadrā, bet tieši neparādās. “Citi” – tāpēc, ka nereti ierasts pievērsties vadošajiem vai populārajiem politiķiem, “sabiedrībā nozīmīgiem” cilvēkiem.
Andra Keiša Fēlikss ir varens un vērienīgs avantūrists, kādi pārmaiņu laikos “uzpeld”. Viņi parasti nekaunīgi izmanto visas iespējas, bet, ja neveicas, dodas citur. Trāpīgas ir Fēliksam piemītošās pavedināšanas prasmes, apvienojot spēku un glaimus. Viņa bezkaunīgajam šarmam reti kurš spēj pretoties. Arī Fēliksa turpmākā karjera ir loģiska: “nožēla” un Dieva vārda “valkāšana”. Izrādes noslēgumā viņam gan nepaveicas, bet, kas zin, varbūt izrādes iespējamajā nākamajā sērijā viņš atdzims kā “mūžam dzīvs”.
Savukārt Viļa Daudziņa daudzpusīgi tēlotais Anatolijs ir centīgs darbarūķis, nedaudz integrējies iebraucējs, kura darbs “jaunajos laikos” vairs nav vajadzīgs. Viņa nožēla par PSRS galu nav ideoloģiska, bet gan darba (ne)iespēju diktēta. Augsta, bet vairs nevajadzīga kvalifikācija, daudzi garīgi un fiziski pazemojumi viņu noved noziedzīgā izmisumā. Jo viņu piekrāpj visi, kuriem nav slinkums to izdarīt. Anatolijs pārmaiņu procesu pāridarījumus atriebj tam, kurš solījis ko gaišāku, bet šīs cerības nav piepildījis (valstij?).
Marijas Linartes Ilonai ir grūts uzdevums: parādīt to, kas notiek tad, kad ikdienas nedienas noved pie jūtu izsīkšanas. Fēlikss, viņu noniecinot, pamodina to, kas vairs neietilpst līdzšinējā izpratnē par godīgumu. Pagrimt, izzust vai tomēr mēģināt izkārpīties, kaut zaudējot pašcieņu, tāda ir Ilonas smagā dilemma. Viņai “izdodas”, bet…
Blakusplānā ir vēl citi raksturi. Jevgenija Isajeva Genādijā gan pārāk dominēja ārējais, “bandītiskais”, viņā grūtāk saskatīt cilvēcisko. Bārmenis un izsitējs, bet kāpēc tāds? Spilgti, bet izprotami ir abi aizokeāna tautieši.
Kaspara Znotiņa Arvīds ir no vecās klaida latviešu paaudzes, kurš ģībst, ja tikai piemin ko viņa “stingrajam mugurkaulam” nepiedienīgi neatbilstošu. Ļoti labi var saprast viņa nostājas pamatojumu un bailes no “svešas Latvijas”, bet žēl, ka viņš nespēj un vairs nevarēs iekļauties jaunajos laikos. Savukārt Baibas Brokas Velta, “radiobalss no pašas Amerikas”, ir elastīgāka (jo jaunāka?) un izpalīdzīga, lai gan laiku pa laikam piedzīvo ko šokējošu. Tomēr viņa spēj samierināties ar sākotnēji nepieņemamo (iecietība vai sīkstums?).
Tādi viņi visi bija (vai tā mēs tolaik dzīvojām?), izpausmēs gan paspilgtināti. Izrādes vērtīgums ir tās “sadzīviskumā”, kas iezīmē būtiskas konsekvences un noderīgas atziņas.
Interesants varētu būt izrādes turpinājums (otrā sezona?), tās tēlu attīstība jaunajā gadsimtā. Varbūt kāds būs augšāmcēlies kā politiķis vai baņķieris jeb atgriezīsies mājās no mītnes zemes? Un visi joprojām “riktēsies uz nebēdu”? Ne visi liktenīgie un lietderīgie stāsti par “cilvēkiem tur” taču ir izstāstīti.
UZZIŅA
“Felikss, Anatolijs un Ilona”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē
* Autore: Justīne Kļava, režisors Aiks Karapetjans, mākliniece Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks Lauris Johansons.
* Lomās: Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Marija Linarte vai Sabīne Tīkmane.
* Nākamās izrādes: 25., 26. oktobrī.
