Cilvēki sēja labību arī mēra laikos. Saruna ar priesteri Andri Priedi 1
Priesteris Andris Priede studējis mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā, pabeidzis arī Rīgas Metropolijas Romas katoļu garīgo semināru Rīgā. Doktora grādu baznīcas vēsturē aizstāvējis Pontifikālajā Gregora universitātē Romā. Patlaban lasa lekcijas vairākās augstskolās, ir Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes rezidents, garīgi aprūpē arī Stokholmas latviešu katoļu kopienu.
Pūpolu svētdienā televīzijā skatījos translāciju no Sv. Jēkaba katedrāles. Nepierasti bija vērot gandrīz tukšo dievnamu, arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, kurš vientulībā vada dievkalpojumu. Indijas tempļos dažkārt var redzēt, ka priesteris vienatnē veic svētdarbības dievības altāra priekšā. Šodien epidēmijas laikā varas iestādes mūs aicina izolēties, ievērot sociālo distancēšanos. Bet kā šādu distancēšanos lai ievēro baznīcā? Un vai katoļu priesteris var noturēt dievkalpojumu vienatnē?
A. Priede: Jautājums vietā! Starp citu, tas bija viens no pārmetumiem, ko Mārtiņš Luters izvirzīja baznīcai Reformācijas laikā. Būdams jauns un dievbijīgs augustīniešu ordeņa mūks, Luters devās svētceļojumā uz Romu.
Ieraugot pilsētu, viņš nometās ceļos un iesaucās: “Esi sveicināta, svētā Roma!” Tomēr pilsētā viņu pārsteidza viena lieta, proti, vietējo garīdznieku steiga, noturot dievkalpojumus, turklāt bieži vienatnē.
Šajā rīcībā Luters, mūsdienu valodā runājot, saskatīja biznesu.
Pareizticīgo vai grieķu katoļu baznīcās ir tradīcija, ka vairāki cilvēki ziedo zināmu naudas summu un dievkalpojums notiek, piemēram, par Ņinu, Nadeždu, Aļošu, Veru un Nikolaju, tātad vairāku pasūtītāju nodomos vienlaikus, bet latīņu rita jeb Romas katoļu baznīcā tiek praktizēti arī individuāli pasūtīti dievkalpojumi – par dzīvo vai mirušo, par veselību un izveseļošanos.
Starp citu – arī par laimīgu nāvi. Un tad rodas jautājums – cik šādas mises priesteris zināmā laika periodā, piemēram, vienā gadā, drīkst uzņemties.
Šāda prakse parasti pat nav saistīta ar priestera vai mūka interesi par naudu, vienkārši cilvēks pārvērtē spēkus. Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka priesteris aiziet mūžībā, nomirst, bet aiz viņa, kā mēdz teikt, paliek nenoturēti dievkalpojumi.
Reaģējot uz bažām par šādu privāti noturētu dievkalpojumu vēlamību, Tridentas koncils (1545–1563) ieteica, ka priesterim blakus būtu vēlams vismaz viens piekalpotājs.
Un tomēr individuāli dievkalpojumi tiek noturēti arī šodien. Tie, kuri televīzijā būs redzējuši Sv. Pētera baziliku, iedomājas grandiozo dievnamu un centrālo altāri, pie kura kalpo pāvests.
Bet tam blakus, bazilikas sānu jomās, ir daudzi mazāki altāri. Agros rītos tie gandrīz visi ir aizņemti, jo Vatikāna garīdznieki tajos notur privātas mises. Un nav pat teikts, ka tās kāds ir pasūtījis, daudzi priesteri tā rīkojas, iekšēja aicinājuma vadīti.
Arī es dažkārt noturu misi par saviem tuviniekiem, par man dārgiem cilvēkiem vai vienkārši par tiem, kuri reiz teikuši – palūdzies par mani.
Ja jau cilvēks ir vērsies pie priestera ar šādu lūgumu, tad viņam bijusi kāda iekšēja vajadzība.
Privātā dievkalpojuma pasūtīšanā baznīca saskata vēl vienu iespēju uzrunāt cilvēku. Cerībā, ka tā izvērsīsies par personīgu sarunu starp priesteri un ticīgo.
Ja jau esam pārgājuši uz ģimenes ārstu praksēm, tad būtu labi, ja katrai ģimenei būtu arī savs ģimenes priesteris vai mācītājs, kam uzticēties. Diemžēl sabiedrībā, kur valda steiga un paviršība, daži cilvēki baznīcā saredz anonīmu garīgo pakalpojumu sniedzēju.
Visai nepatīkams piemērs ir ticīgie, kuri radinieka bērēm meklē priesteri ar apbedīšanas biroja starpniecību. Garīdznieki jau neatsaka. Un tomēr tas netieši norāda, ka cilvēkiem nav garīga kontakta ar baznīcu, ar kādu konkrētu draudzi un tās priesteri.
Protams, arī šāds bezpersonisks pakalpojums dara labu aizgājēja dvēselei. Varbūt pat nomierina tuvinieku sirdsapziņu – sak, esam izpildījuši pienākumu. Bet vai nākamo reizi līdzīgā gadījumā tiks aicināts priesteris? Pieredze rāda, ka drīzāk jau ne.
Šajā distancēšanās laikā ieteikts nesteigties ar laulībām un kristībām. Bet vai tas ir pareizi?
Ne vienmēr baznīcā iespējams ievērot pilnīgu fizisku distancēšanos. Iedomāsimies situāciju – priesteris izdala svēto vakarēdienu. To taču nevar pasniegt ar divu metru garām stangām, tas būtu absurds!
Par laulībām un kristībām runājot – ieteikts nevis pilnībā atteikties no tām, bet varbūt nesteigties. Tomēr pastāv tā saucamās “notes” kristības vēl nekristītiem, bet smagi slimiem bērniņiem, kuri atrodas dzīvības briesmās.
Balles rīkošanu, kristību sveces svinīgo iedegšanu baznīcā var atstāt uz vēlāku laiku. Un vēl šajos apstākļos der atcerēties, ka ārkārtas situācijā jebkurš kristietis var nokristīt vēl nekristītu cilvēku, ka tam nav nepieciešama garīdznieka klātbūtne.
Šajās dienās daži sūdzas – grūti izturēt vienatni, bet vēl smagāk – vientulību.
Tad man jāsaka tā – ja tu pēkšņi jūties vientuļš, tad visdrīzāk esi cietis no vientulības arī pirms ārkārtas stāvokļa.
Otrs paradokss – cilvēki dažās ģimenēs pēkšņi cieš no tā, ka ilgu laiku spiesti atrasties kopā.
Tieši tas pats! Ja attiecībās rodas krīze, tad vietā ir jautājums – varbūt tā bija jau pirms šiem ārkārtas apstākļiem? Reiz lasīju, ka strādīgajiem, ar īpašu darba tikumu apveltītajiem japāņiem attiecību krīze sākoties pēc aiziešanas pensijā.
Situācijā, kurā negaidīti parādās gluži vai eksistenciāls jautājums – vai esmu gatavs ar šo cilvēku kopā novecot? Tur jau arī slēpjas laulāto kopdzīves skaistums – mākā novecot kopā. Jo fiziskā pievilcība agrāk vai vēlāk mazināsies. Starp citu, ebreju rabīniskā tradīcija iesaka līgavainim uz nākamo līgavu raudzīties pustumsā.
Kāpēc? Jo ar sievieti, kuru esi iemīlējis jaunībā, tev būs jādzīvo kopā arī laikos, kad viņu varbūt vairs neliks kā modeli uz žurnāla vāka. Arī Indijā saka – mēs nevis apprecam sievieti, kuru iemīlam, bet gan iemīlam to sievieti, kuru apprecam.
Bet fiziskās izolācijas pārvarēšanai man ir pavisam praktisks ieteikums: ja vien tas iespējams, atstājiet pilsētas dzīvokļa četras sienas, brauciet uz laukiem vai mazpilsētām!
Cik daudziem latviešiem pieder pamestas, pa pusei atstātas mājas. Lūdzu, tagad ir īstais laiks ķerties tām klāt, sākt remontēt, uzrakt dārzu!
Ko jūs atbildētu tiem, kuri pašreizējā epidēmijā saskata Dieva sodu?
Šie divi vārdi – Dievs un sods – cilvēka dzīves laikā nemaz neiet kopā. Jo kas tad soda cilvēku? Viņš pats sevi soda! Bet Dievs mums ir dāvājis dzīvi, un visu dzīves laiku ir un paliek mūsu glābējs.
Un tikai mūsu pašu izvēles jeb, vēl precīzāk, neizvēles ir tās, kas mūs var pazudināt.
Šajā epidēmijas laikā mēs raugāmies ne tikai uz Latviju, bet arī uz citām valstīm. Un nevilšus salīdzinām – cik saslimušo vienā vai otrā vietā, cik stingri ir ierobežojošie pasākumi.
Mani ļoti pārsteidza varas iestāžu un cilvēku reakcija divās valstīs – Ukrainā un Zviedrijā. Sazvanījos ar paziņu Ukrainā, Černivcu pilsētā. Tur valda panika, cilvēki ieslēgušies dzīvokļos, sabiedriskais transports nekursē.
Bet pastāv uzskats, ka Ukraina ir bezmaz pati reliģiozākā zeme Eiropā. Kur tad paliek paļaušanās uz Dievu? Un otrs piemērs – Zviedrija, kas ir izteikti sekulāra sabiedrība.
Un, lūk, šajā zemē, kur cilvēkiem it kā vajadzētu trīcēt par savu kailo dzīvību, joprojām rit ierastā dzīve. Ļaudis iziet ielās, sēž kafejnīcās, dodas uz darbu. Ar ko tas skaidrojams?
Kristietības dziļākā būtība meklējama nevis ārējās uzvedības formās, bet gan cilvēka iekšējās izvēlēs. Reliģiju nevar identificēt tikai ar draudžu piederīgo statistiku, ar baznīcu skaitu un jaunu dievnamu celtniecību.
Jā, Ukrainā baznīcas ir pilnas. Bet Ukrainas cilvēku reliģiozitāti, iespējams, nosaka ne tik daudz iekšēja garīga pieredze, cik ārēja izrādīšanās. Ka tā ir savdabīga konfrontācijas izpausme gan ar veco padomju ideoloģiju, gan ar ārējiem ienaidniekiem.
Ja esi kārtīgs ukrainis, tad svētdienā tev jābūt baznīcā! Reliģija stājusies ideoloģijas vietā, gluži vai masveidīgā baznīcas apmeklēšana kļuvusi par nacionālās identitātes izpausmes veidu.
Savukārt, ja mēs vērojam liberālo zviedru sabiedrību, tad mums jāatzīst, ka savās izvēlēs tā vadās pēc kristīgiem principiem. Ka ikdienā tiek praktizēta solidaritāte, iecietība, palīdzība, atbalsts vajātiem.
Ar to arī skaidrojama zviedru tautas gatavība uzņemt bēgļus – atcerēsimies par karsto šokolādi, ar ko Gotlandes ostā sasildīja latviešu laiviniekus Otrā pasaules kara beigās.
Savukārt šodien Zviedrijā dzīvo procentuāli lielākā sīriešu kristiešu kopiena Eiropā. Ne jau velti saka, ka Zviedrijā valdot sociālisms ar cilvēcīgu seju.
Klāt Lieldienas. Intereses pēc ieskatījos 1949. gada kalendārā. Tajā liktenīgajā gadā Lieldienas iekrita 17. aprīlī, tātad tikai trīs nedēļas pēc 25. martā notikušās deportācijas. Un tomēr dzīve turpinājās, tika svinētas Lieldienas.
Bet tās bija smagas Lieldienas – gan aizvestajiem, gan palicējiem.
Tomēr cilvēki sēja labību arī mēra un kara laikos, zeme jau nepalika atmatā.
Vistas nepārstāja dēt, govis deva pienu. Mani vecāki stāsta, ka kara gados bija nesalīdzināmi grūtāk nekā šajās dienās.
Mūsu dzimtas māja, kuras dārzā patlaban sēžam, šajā Rīgas pievārtē stāv jau 150 gadus. Un visā garajā laikā cilvēki to atstājuši vien trīs dienas. Tas bija 1944. gada oktobrī, kad netālu no mūsu mājām pie Bauskas šosejas izraka vēl šodien redzamos prettanku grāvjus.
Ko šajās Lieldienās jūs gribētu novēlēt “LA” lasītājiem?
Apzināties, ka tie būs īpaši svētki. Daudziem varbūt pirmās Lieldienas mūžā, kurām būs laiks tā pa īstam sagatavoties. Vai esam ievērojuši, ka adventes laiks, kad mēs gaidām piedzimstam Miera princi, patiesībā tik reti atnes mieru?
Ka tas pazūd nebeidzamajā steigā, pasākumos, dāvanu gādāšanā un apsveikumu rakstīšanā. Varbūt šīs Lieldienas beidzot ļaus izjust un saprast, ka Kristus ir mūsu miers.
Kā sulīgi lasām Glika Bībeles tulkojumā – mūsu dvēseles “Miera lielskungs”. Kurš ar savu augšāmcelšanos ne tikai uzvarējis nāvi, bet arī atnesis uzvaru pār nāves bailēm.
