Kamēr vieni mirst slimnīcās, citi rīko ballītes, lai apliptu ar kovidu. Saruna ar infektoloģi Ludmilu Vīksnu 188
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kur zudis izdzīvošanas instinkts ļaudīm, kas nevakcinējas, joprojām nogaida vai pat krāpjas ar sertifikātu? Arī laikā, kad Latvija slīkst pandēmijas žņaugos un ik dienu ar kovidu saslimst tūkstoši un mirst desmitiem cilvēku. Par mūsdienu infektoloģijas spožumu un postu saruna ar profesori Ludmilu Vīksnu.
Vai esat vakcinējusies? – jautājumu uzdod profesore. Man tas šķiet pašsaprotami, un atzīšos, ka ik rītu, radio dzirdot baiso pandēmijas statistiku, uznāk pat dusmas par tiem, kas vairāk uzticas baumām un sagrābstītām ziņām tīmeklī vai pat mērķtiecīgai dezinformācijai nekā medicīnas zinātnei un līdzšinējai vakcinācijas pieredzei, kā arī atbildīgu ārstu padomiem. Viņiem būtu jāredz, kas ik dienu slimnīcās notiek reanimācijas nodaļā, nosaka ārste.
Vēl tikai pirms pāris gadiem, tuvojoties gripas uzliesmojumam, droši vien parunātu par vakcīnām, ka slimiem nav jāiet uz darbu, bet mūsu ikdienu tā ļoti neietekmētu. Par ko jums jādomā šajā laikā, kad priekšplānā izvirzījusies infektoloģija?
Vienu brīdi infektoloģiju pat mēģināja likvidēt ar urrā saukli, ka, pateicoties vakcinācijai, esam visas infekcijas uzvarējuši, kas ir lielākais veselības aprūpes ieguvums pagājušajā gadsimtā. Par to nav šaubu, bet man ir pārdomas, ka šī pieredze mūs atgriezīs pareizos rāmjos, runājot par higiēnu un savstarpējām ķermeņa attiecībām.
Ko redzam reklāmās – jauniešu bars kādu dzērienu dzer no vienas pudeles. Daudz vairāk apkampjas un bučojas.
Agrāk cilvēki pie ārsta nāca tīrā apakšveļā, tagad var ierasties arī ar netīru vai vispār bez veļas. Mainās ar drēbēm, lai gan jau no senās Romas laika zināma gladiatoru slimība, kad, saskaroties ar ķermeņiem, var aplipt ar herpes vīrusu. Ar vaļējām zandalēm staigā pa ielu, kur var dabūt nagu sēnīti.
Kad pirms četrdesmit gadiem sāku strādāt infektoloģijā, ar sēnīšu slimībām cilvēki slimoja ļoti reti, taču tagad ir ļoti maz to, kam nav nagu sēnītes, un pacienti visai bieži stāsta, ka tā esot visiem ģimenē. Gripas laikā slimi nāca uz darbu, par ko mēs runājām katru gadu!
Pagaidām gripas gadījumu ir maz, bet daži vīrusi izmainījuši uzvedību un pat īpašības. Piemēram, ar rinosincitiālo vīrusu parasti slimoja 15 līdz 20% bērnu rudenī, tagad Eiropā uzliesmojumi parādījās jau augustā, saslimst arī pieaugušie un ir pat nāves gadījumi.
Cilvēka metapneimovīruss, kas agrāk bija pavasarī, tagad ir rudenī un skar zemākos elpošanas ceļus – plaušas un bronhus –, un četrdesmit procentu bronhītu ir šī vīrusa izraisīti. Cilvēki ar to jau slimo un arī smagi.
To, ka cilvēkiem vienam no otra jāievēro distance, jums iemācījusi vecmāmiņa.
Viņa bija skolotāja un ļoti stingra sieviete. Esmu izaugusi ar svētdienas pusdienām, salvetēm, galda piederumiem, taisnu muguru un labām manierēm pie galda. Lai pareizi sēdētu, vajadzēja turēt aiz muguras kaut ko līdzīgu slotaskātam un grāmatu uz galvas…
Ko darāt, kad aizbraucat ciemos pie meitas uz Franciju, kur ierasts sasveicinoties apkampties un sabučoties uz vaiga pat vairākas reizes?
Mani nevar piespiest darīt to, ko nevēlos.
Vai neveidojas neveiklas situācijas?
Varbūt viņiem, bet ne man. To jau man mācīja vecmāmiņa, ka jāievēro distance – nedrīkst cilvēkam nākt par tuvu, aiztikt ar rokām, aptaustīt drēbes. Kas ielikts bērnībā, tas ir uz mūžu.
Arī tagad man nepatīk, ka nāk par tuvu, tāpat mājās mums nav tādu paradumu.
No infektoloģijas viedokļa tā ir tradicionālā epidemioloģija, kas ļauj mums neinficēties vienam no otra. Droši vien, kad slimību bija daudz vairāk, tās izplatījās intensīvāk un nebija ar ko ārstēt, cilvēki distanci vairāk ievēroja.
Infektologi šajā laikā stāv vistuvāk nāvei, vai pašiem nav baiļu?
Par infektologiem nevar strādāt tie, kuriem ir bailes no infekcijām. Infektoloģijā vienmēr ir nāves tuvums, bet mēs tradicionāli esam ļoti piesardzīgi.
Vai tad jūs uzreiz bijāt tāda drosminiece, kad izvēlējāties infektoloģiju?
Esmu pārdzīvojusi vairākas epidēmijas, viena no tām bija meningokoka infekcija septiņdesmito gadu vidū, kas arī izplatās ar pilieniem pa gaisu, un ar ļoti lielu mirstību.
No HIV visi ļoti baidījās, arī no C vīrusa hepatīta, bet mēs ātri sapratām, kā notiek izplatība. Kad bija A hepatīta epidēmija, studentiem mācīju, ka nevajag ēst fekālijas, tad nesaslims, jo hepatīta A vīruss izplatās fekāli-orālā veidā.
Vakcinācijas pretinieki nav nekāds jaunums, arī starp jaunajiem vecākiem, piemēram, ir tādi, kas nevēlas vakcinēt bērnus ne ar kādām vakcīnām.
Kādreiz vakcīnu pretinieki rīkoja vējbaku ballītes, kā viņi paši sauca pasākumu, kurā kā jau sanākšanā ēd un dzer, apkampjas un sabučojas, un piedalās arī bērni, cerot, ka šādi gaisa pilienu ceļā inficēsies, viegli izslimos un dabūs arī antivielas.
Tagad taisa kovida ballītes, kur sanāk kopā slimie vai inficētie ar nevakcinētajiem, lai inficētos. Un inficējas, viens mūsu slimnīcā pēc šādas ballītes nomira.
Nesen kolēģis no neatliekamās uzņemšanas nodaļas stāstīja, ka uz slimnīcu atvesta šādā ballītē apzināti inficējusies māte un tēvs, bet viņu abi bērni ievietoti kādā no bērnu nodaļām.
Kas varētu palīdzēt aktīvākai vakcinācijai?
Vakcīnu pretinieki vienmēr ir bijuši, arī gripas laikā. Starp citu, viņu vidū ir diezgan daudz izglītotu cilvēku, kas ir ļoti pārsteidzoši. Zinu to no laikiem, kad vēl mēģināju viņus pārliecināt, bet mēs runājām tik atšķirīgās valodās, ka tur nekas nevarēja izdoties. Arī tagad mani ir aicinājuši ar “antivakceriem” runāties medijos, bet kāda var būt saruna, ja viņi parasti nezina bioloģiju un neklausās sarunu biedrā.
Vakcinācijas pretiniekiem būtu jāredz, kas slimnīcās jāpārcieš gan slimniekiem, gan mediķiem. Iedomājieties darbu dienas garumā speciālajā apģērbā, kurā ir grūti elpot un kustēties, nevar pilnvērtīgi izmeklēt pacientu un pat ne paēst, ne padzert un uz tualeti normāli aiziet.
Pacients nesaprot, ar ko viņš runā, redzams vienīgi mediķa vārds un amats pie tērpa. Intensīvās terapijas nodaļā cilvēki smok un mirst.
Nāve iestājas no nosmakšanas pat ar visu elpošanas aparātu?
Tas ir ārprāts visiem – slimniekam, tuviniekiem, mediķiem. Kādai mūsu kolēģei no kovida nomira divi dēli, par to jau rakstīja presē. Es nezinu, kā viņa ar to varēs sadzīvot. Vēl ir gadījums, kad sieviete, kas ģimenē visus atrunāja vakcinēties, nu ir palikusi viena, guļ slimnīcā, jo tuvākie jau miruši no kovida.
Nesen tīmeklī bija publicēta Liepupes muižas īpašnieces Egitas Lauskas vēstule, kuras vīrs, kas nebija vakcinējies pret kovidu, cīnījās par savu dzīvību, bet zaudēja. Pievērsu uzmanību šādam viņas teikumam: mājās bija sagatavots komplekts ar D vitamīnu, C vitamīnu, Quercetinu, Ivermectinu utt., mēs jutāmies absolūti pasargāti. Kas tas par drošo “komplektu”?
Par šādu “komplektu” kāda uzņēmēja no laukiem jau bija nosūtījusi garu vēstuli Latvijas Ārstu biedrībai un vēl četrām iestādēm ar jautājumu, kāpēc pacientiem netiek dots antiparazitārais līdzeklis ivermektīns, un ieteikumu mediķiem, ka katrs slimnieks jānodrošina ar pulsometru, oksimetru un vēl kaut ko, jo tā dara Indijā.
Vēstules nobeigumā E. Lauska raksta, ja notiekošais ar vīru būtu novēršams ar vienu vakcīnu, viņa par to atdotu visu…
Kad mūsu pacientus no parastās nodaļas ved uz intensīvo, ļoti daudzi saka, ko tikai viņi neatdotu par vakcīnu. Un tad arī atzīstas tie, kas vakcīnu nemaz nav saņēmuši. Slimnīcā ir bijuši tādi, kas gājuši vakcinēties vairākas reizes par naudu, kad kāds antivakceris viņiem to ir palūdzis, lai saņemtu fiktīvu sertifikātu sev. Acīmredzot darbinieki nav pietiekami uzmanīgi pārbaudījuši identifikācijas dokumentus.
Negodīgums dzīvē gandrīz vienmēr pārsteidz, taču šis ir viens no veidiem, kas vērsts ne tikai pret sevi, bet arī citiem, un sekas ir briesmīgas.
Tie, kas nevakcinējas, un it īpaši tie, kas šmaucas, ka ir vakcinējušies un izmanto vakcinēto priekšrocības, pēc manām domām, ir sodāmas personas par kaitējuma nodarīšanu veselībai un nāves izraisīšanu, jo mēs nezinām, kura nevakcinētā vai falši vakcinētā dēļ cilvēks aiziet bojā, kas varbūt nebūtu noticis.
Tas ir smags morāles jautājums, un tiem, kas to izdarījuši, jāsaņem atbilstoši soda mēri par noziegumu, kas, manuprāt, būtu klasificējams kā kaitējums veselībai vai nāves iestāšanās.
Negodīgo vidū ir mediķi, kas tirgojas ar vakcinācijas sertifikātiem.
Tiem, kas atrunā no vakcinācijas, apstākļos ar tik augstu saslimstību un mirstību, jāanulē ārsta sertifikats. Kad viņi izdod sertifikātu personai, kas nav vakcinējusies, piemērojama kriminālatbildība, jo Krimināllikumā, cik atceros, ir atbilstošs pants par apzinātu inficēšanu.
Plašāk raugoties, tas ir valsts drošības apdraudējums.
Protams! Infekcijas slimības bieži tiek apskatītas kā bioterorisma elementi. Piemēram, ja visa armija saslimst ar kādu vīrusu vai baktēriju, kas izraisa caureju, tad armija ir paralizēta. Šeit ir runa par visu sabiedrību, tikko bija sapulce par milzīgo pacientu skaitu un uz kurām slimnīcām slimos pārvedīs vajadzības gadījumā, jo tuvākajā laikā kovida pacientu uzņemšanā tiks iesaistītas visas Latvijas slimnīcas.
Tā ir cilvēku dzīvība un veselība, daudziem varbūt slimība atstās hroniskas sekas un viņi būs invalīdi. Pandēmija nežēlīgi ietekmē mūsu ekonomiku, cilvēku psihisko stāvokli, daudzi pieaugušie nevar doties uz darbu, bērni – apmeklēt skolu. Tie, kuru dēļ tas notiek, manuprāt, ir noziedznieki.
Tāda slimība kā šī nav vēl bijusi, kad vīrusam ienākot, notiek hipernenormāla organisma imūna reakcija – it kā mušu gribētu nosist ar sniega lāpstu, un visas rezerves tiek izsmeltas, ne velti to nosauc par citokīnu vētru. Skābekļa saturācija nokrīt par lieliem cipariem!
Aina, ko plaušās redz rentgenologi un pēc tam, atvainojos, arī autopsijā, nav kā pie gripas. Tiek skarti visi orgāni, aknās, ko vairāk pētu, izveidojas fibroze jeb saistaudi tik ātri, kā vēl nebija pieredzēts.
Rodas neiroloģiskie traucējumi – cilvēki nevar koncentrēties, neko neatceras, jocīgi uzvedas, viņiem ir līdzsvara traucējumi, sāp galva, dažiem izkrīt mati. Patiešām baisas sekas.
Valsts pētījuma programmā noskaidrojās, ka sekas ir arī cilvēkiem, kas pirms saslimšanas ar Covid bija veseli, kam bija apliecinājums ar analīzēm.
Sekas ir arī vakcinētajiem.
Runājot par sekām vakcinētajiem, vēl nav pietiekamu izpētes datu. Tomēr teorētiski, šķiet, ka sekas varētu būt mazākas nekā nevakcinētajiem. Atgādinu, ka vakcinētie, kas saslima, nevakcinēšanās gadījumā ar lielāku varbūtību būtu jau miruši.
Kāpēc jāvakcinējas arī tiem, kas ir jau izslimojuši kovidu, vai viņiem nepietiek ar iegūtajām antivielām?
Pārslimojot veidojas antivielas uz dažādām vīrusa virsmas struktūrām, tai skaitā uz speciālo pīķa olbaltumu, taču tas var būt nepietiekams aizsardzībai. Vakcinējot antivielas rodas tieši uz pīķa olbaltumu, kas ir tā struktūrā, kas nodrošina vīrusa iekļūšanu cilvēka šūnā, tādejādi radot ļoti mērķtiecīgu pretestību.
Daudzi cer, ka stingrākie drošības noteikumi, mājsēde ilgs tikai līdz 15. novembrim.
Trīs līdz četras nedēļas vēl būs saslimstības pieaugums un arī palielināsies vakcinēto skaits. Kad imunitāte tiek iegūta deviņdesmit procentiem iedzīvotāju, procesam ir ļoti jābremzējas.
Visi pasākumi, kas ierobežo un apgrūtina vīrusa izplatību no viena cilvēka uz otru, no epidemioloģiskā viedokļa vērtējami pozitīvi.
Šādus ierobežojumus vajadzēja noteikt ātrāk – tas ir fakts – un arī kontrolēt iepriekšējās reizēs noteiktos.
Pati piedalījos ekspertu grupā, kas iepauzēja sadarbību ar valdību. Mums likās, ka mūs neuzklausa, bet eksperti jau nav jāklausa, viņi dod padomus un citi pieņem lēmumus. Tomēr ekspertiem likās, ja nu viņu teikto praktiski neņem vērā, kāda tam jēga. Varbūt ar laiku kaut kas mainīsies un sadzirdēsim viens otru.
Vai ir kādas jaunākas ziņas, kad pret kovidu būs zāles?
Ap gadumiju dažas kompānijas, starp tām arī vakcīnu izveidotāji, sola pretvīrusa preparātus, kas nebūšot absolūts jaunums, bet pret vīrusu derīga kompilācija. Nu, gaidām.
Kamēr izveidoja zāles pret gripu, pagāja ļoti ilgs laiks. Pret remantadīnu gadu desmitu laikā izveidojusies totāla rezistence, tagad rakstām ar sarkaniem burtiem – nelietojiet remantadīnu, taču ir citas zāles, ko dot.
Gripas vakcīnu veidoja trīsdesmit gadus – viena no pirmajām bija ap trīsdesmito gadu beigām ASV karavīru vakcinēšanai. Mēs gripas vakcīnas sākām saņemt tikai pirms kādiem divdesmit gadiem, kas nav ilgi. Tādēļ prasīt, lai par Covid-19 vakcīnām viss būtu simtprocentīgi skaidrs, ir nereāli.
Vai tāpēc sākotnēji par kovida vakcīnām izteicāties visai piesardzīgi?
Par vakcīnām vēl bija ļoti maz zināms, tās bija dažādas, un vakcīnu veidošanas pieredze līdz šim ir bijusi gara, sevišķi to efektivitātes un citos pārbaudījumos.
Vienmēr jābūt līdzsvaram – ja zinām, ka no vīrusa mirstība ir simtprocentīga vai ļoti augsta, tad labāk iedot vakcīnu visiem pēc kārtas, lai dzīvotu.
Ja ir izvēle un pastāv šaubas par vakcīnas iespējamām nelabvēlīgām sekām, kas saistībā ar katru vakcīnu ir bijušas, kā es saku, kaut kādas cūcības – trombi, infarkti, miokardīti, tad jānovērtē, kura vakcīna ir labāka vai drošāka konkrētam cilvēkam.
Tomēr var būt tā, ka cilvēks vakcinējas, salauž kāju, un nospriež, ka tas noticis vakcīnas dēļ, kas faktiski tā nav. Medicīnā par visiem līdzīgiem gadījumiem, arī šādiem, ir jāziņo atbilstošām instancēm. Ja līdzīgu gadījumu ir desmit vai simts, tos rūpīgi analizē.
Preparātiem blaknes mēdz būt tik dažādas, viens piemērs ar “Viagru”, kas sākotnēji bija domāta kardioloģiskiem slimniekiem, bet pētījuma laikā nevarēja saprast, kāpēc vīrieši neatdod preparāta pārpalikumu, kā tas pētījumos ir noteikts, lai būtu precīza uzskaite. Sāka cilvēkus izjautāt un atklājās, ka “Viagra” vīriešiem dod brīnišķīgu blakusefektu, taču šo preparātu joprojām lieto kardioloģijā.
Kad nesen atklāja zāles C hepatītam, efekts bija un ir ļoti labs, uzskatīja, ka arī blakus parādību nav, bet saraksts ar iespējamām blaknēm un neieteicamām zāļu kombinācijām nu jau ir stipri garš.
Vēl nesen Nacionālais veselības dienests nāca klajā ar ieteikumu iedzīvotājiem no 25 gadu vecuma un jo īpaši senioriem pirmajai potei prioritāri izmantot “Spikevax” (“Moderna”) vakcīnas.
Jo vairāk mūsu rīcībā ir patiesu datu, jo labāk varam novērtēt gan efektu, gan blaknes. Tādēļ ik pa brīdim par katru no Covid-19 vakcīnām parādās gan pozitīvāki, gan negatīvāki dati.
Tagad ir vairāk datu, taču ne vienmēr tie ir absolūti ticami, daudzās valstīs datu ieguvei traucē birokrātija un pārspīlētā datu aizsardzība. Visprecīzākie dati ir valstīm ar lielu iedzīvotāju skaitu, vieglu un ātru datu pieejamību, kā arī augsti attīstītām nepieciešamajām zinātnes nozarēm.
Tā, piemēram, Indijā, kur var apkopot datus milzīgā skaitā, iegūstot ticamus rezultātus, taču sadzīves apstākļu dēļ netiek uzskaitīti mirušie. Kas man liekas ļoti pareizi, ka blaknes netiek slēptas, bet atklāti pateiktas. Dažkārt sarunās dzirdu, ka labāk būtu nepubliskot visus datus, tā palīdzot vakcinācijas procesam.
Saku, ka vajag zināt, ka jaunām sievietēm, piemēram, var veidoties trombi, jauniem vīriešiem – miokardīts. Kāpēc viņiem dot vienu vakcīnu, ja varam iedot citu, vai otrādi. Pret cilvēkiem jābūt godīgiem.
Tāpat jau tie, kas propagandē nevakcinēšanos, skaļi sauc, ka tiek slēpta informācija.
Nu neslēpj, varbūt kaut kas vēl nav zināms. Bet bija dažas lietas, kas uzreiz bija skaidras, ka ar vienu “Janssen” nepietiks. Vajadzēja pateikt, ka šobrīd būs viena vakcīna, ar kuru pietiks kādam laikam, bet vajadzēs arī otru. Šobrīd tas jau ir droši zināms.
Tagad runā par trešo vakcīnu.
Gadumijā Latvijā slimoja ļoti daudz mediķu, taču, kad pirmie saņēmām vakcīnu un ātri vakcinējāmies, saslimstība saruka uz viszemāko līmeni. Lai saprastu, cik vajadzīga trešā vakcīna, noteicām antivielas saviem darbiniekiem Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kas visu laiku atrodas kovida perēklī.
Izskatās dažādi un ļoti individuāli, bet pārliecinoši lielākajai daļai ir protektīvās antivielas. Starp citu, apmēram trīs procentiem iedzīvotāju vispār neveidojas antivielas.
Paša kovida mutācijas kļūst negantākas, un mirst arī vakcinētie.
Vīrusi mainās visu laiku, piemēram, gripas vīruss – katru gadu, un tā ir vīrusu īpašība, jo tie cīnās par savu izdzīvošanu, bet mēs cenšamies padarīt tos vājākus. Vīrusam nav interesanti mūs nonāvēt – ja cilvēks ir beigts, tad vīrusam nav kur dzīvot. Tie, kas ir nomiruši no vīrusa, ir pārpratums, bioloģiski tā ir kļūme. Vīruss taču dzīvo un vairojas cilvēka šūnās, viņam tās ir vajadzīgas!
Kamēr vīruss cīnās par savu vietu zemes virsū, tas var mainīties, tai skaitā medikamentu, arī vakcīnu ietekmē.
Pieminot mirušos pacientus, kas bija vakcinējušies, jāsaka, ka praktiski visi bija ar ļoti smagām un daudzām hroniskām slimībām. Tikai daži gāja bojā no tiešas vīrusa darbības, pie kam bieži novēloti nonākot slimnīcā. Bet dzīvē jau nekas nav absolūti perfekts.
Ko noslēgumā kā infektoloģe teiktu cilvēkiem?
Paredzu, ka būs vēl vairāki kovida viļņi. Tāpēc – sargiet paši sevi!
Vizītkarte
Ludmila Vīksna
RSU profesore, infektoloģe, pētniece
1971. gadā ieguvusi ārsta diplomu Rīgas Medicīnas institūtā.
1979. gadā aiztāvējusi doktora grādu medicīnā, 1992. gadā – habilitēto doktora grādu.
No 1991. gada Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Infektoloģijas katedras vadītāja.
No 1992. gada RSU profesore.
No 2012. gada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste infektoloģijā.
No 1972. gada darbojas pētniecībā, vadot arī starptautiskus projektus.
Autore vairākām monogrāfijām un citiem izdevumiem par infekcijas slimību diagnostiku un ārstēšanu.
2020. gadā apbalvota ar Ilmāra Lazovska balvu.
