“Cilvēki, kuri Covid-19 dēļ ir bez darba, vairāk lasa sociālos tīklus un tic sazvērestības teorijām, ne medijiem!” Saruna ar LTV žurnālisti Ilzi Vēberi 43
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Televīzijas Dienas ziņas no februāra vada jaunā žurnāliste Ilze Vēbere. Iepriekš Ilze darbojusies kā TV3 ziņu korespondente, bet pēdējos gados daudzi būs ievērojuši viņas veikumu pētnieciskās žurnālistikas laukā, strādājot pētnieciskās žurnālistikas centrā “Re:Baltica”.
Ilze pasmaida – pandēmijas laikā, esot žurnālistikā, darbojas no rīta līdz vakaram – pētniecībai dienas pirmā puse, televīzijai – pēcpusdiena. Turpmāk – daži jautājumi Ilzei Vēberei par žurnālistes misiju, kuras vārdā viņa spēj iejusties lielveikala kasieres ādā, par sabiedrības uzticību medijiem un jauno darbu televīzijā.
Ilze, kā nokļuvāt līdz žurnālistikai – kas mudina meklēt, pētīt, vēstīt?
Šis jautājums laiku pa laikam nodarbina mani pašu, jo viennozīmīgas atbildes man laikam nav. Žurnālistikas studijas nebija apzināts lēmums tādā nozīmē, ka tolaik man nebija skaidras motivācijas, ka tieši tas ir vienīgais, ko savā dzīvē vēlos darīt.
Tad nu izvēle krita uz žurnālistiku, jo, lai cik muļķīgi tas skanētu, man padevās rakstīšana. Vēl vidusskolā šaubījos par to, ko īsti darīt tālāk. Bija doma par filozofijas studijām, jo abi mani vecāki ir filozofijas doktori, tāpēc šī ideja šķita ļoti romantiska.
Tomēr vecāki brīdināja, ka ar to īsti nevar nopelnīt. Tā nokļuvu Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātņu nodaļā, žurnālistikas studijās. Patiesībā pirmos divus gadus man nešķita, ka tas ir tas, ar ko vēlos nodarboties. Žurnālistikā iemīlējos trešajā kursā – vasarā es iepazinos ar Ingu Spriņģi, kura tikko bija nodibinājusi “Re:Baltica”.
Viņā es ieraudzīju to sparu, kas var būt žurnālistā. Viņa mūs, studentus, toreiz iesaistīja pētījumā par ziedojumiem partijām. Tas bija brīdis, kad arī man radās īstais “draivs”, ka šis ir tas, kas man patiešām patīk – meklēt, atklāt.
Gadījās interesanta lieta, ka viens no ziedotājiem toreiz izrādījās mūsu fakultātes students, kuram tajā laikā noteikti nevarēja būt tūkstotis eiro ziedojumam. Sapratu, ka ne tikai tas, ko darām, ir interesanti, bet arī varam reāli panākt kaut ko jēdzīgu sabiedrībai, dodot informāciju, ko tai vajadzētu zināt.
Pētnieciskā žurnālistikā tomēr jāstrādā cilvēkam ar detektīva garu un drosmi, jo gaismā nāk lietas, ko cilvēki nevēlas atklāt.
Jā, ne tikai drosmei. Arī pacietībai jābūt.
Kā “Re:Baltica” izvēlaties tēmas – esat iekustinājuši sabiedrību, stāstot par tādām tabu tēmām kā vardarbība ģimenēs vai problemātiskas mājdzemdības.
Sekojam līdzi tam, kas ir aktuāls. Pašlaik visa uzmanība ir veltīta Covid-19 vakcinācijas procesam. Pārsvarā tēmas izvēlamies, ievērojot kļūdas kādā sabiedriskā sistēmā. Piemēram, vardarbība ģimenē – pirms vairāk nekā gada kolēģe Inga Spriņģe rakstīja par to, ka savā starpā nesadarbojas policija un sociālie dienesti.
Tikai tad, kad tas bija izgaismots, tas noveda pie rezultāta – pie anketas, ar kuru tagad jāapmainās policijai un sociālajam dienestam, ziņojot par vardarbību. Galvenais ir pamanīt tēmas, kur kaut kas nav līdz galam izdarīts tieši no sistēmas viedokļa, un mēģināt tajā kaut ko mainīt. Var teikt, ka temati atnāk paši, protams, ne visas ieceres izdodas realizēt.
Jābūt ar biezu ādu, lai noturētos tajā publiskās reakcijas vētrā, ko nereti izsauc jūsu pētniecība.
Kad sāku strādāt, man bija izbrīns, ka var būt tāda reakcija no sabiedrības puses, ja runājam, piemēram, par tviteri vai feisbuka komentētājiem. Droši vien biezai ādai ir jābūt. Cenšos (negācijas) neņemt galvā. Šobrīd domāju, ja cilvēki par kaut ko pastiprināti runā, ja viņi nav vienaldzīgi, tas nozīmē, ka bija vērts rakstīt un tas ir diskusiju vērts temats.
Tomēr jums arvien no jauna jāskaidro, ka ir iespējama neatkarīga žurnālistika.
Ne tikai mums. Tas notiek arī citos medijos, arī Latvijas Radio “Brīvajā mikrofonā” – arī tur var dzirdēt pārmetumus, ka viņi ir, piemēram, sorosīti. Arī LTV vai TV3 saņem tādus pašus pārmetumus.
Kādēļ pie mums samērā daudz cilvēku arvien tic dažādām sazvērestības teorijām, nevēlas vakcinēties, noliedz kovida esamību?
Pirmkārt, tas ir informācijas trūkums. Otrkārt, sociālajos tīklos ir aktīvi dažādu sazvērestības teoriju izplatītāji. Tas, ko es esmu novērojusi, – tie cilvēki, kuri Covid-19 dēļ ir bez darba, daudz vairāk laika pavada sociālajos tīklos un arvien vairāk sāk ticēt šiem sazvērestības teoriju izplatītājiem, un tic tiem vairāk nekā tam, ko dzird medijos.
Ceru, ka nav nokavēts un cilvēki tomēr uzticēsies pārbaudītām ziņām. Iespējams, tad, kad situācija atgriezīsies normālās sliedēs, arī ticība medijiem atgriezīsies.
No pētnieciskā darba nokļūt TV studijā, kur vēstāt citu sagatavotu materiālu, – nav vēlmes arī pašai iesaistīties satura tapšanā?
Tā nebija mana iniciatīva, taču parādījās iespēja, un es to labprāt izmantoju. Iepriekš kā korespondente strādāju TV3 ziņās un pēc tā televīzijas nedaudz pietrūka. Šī iespēja nāca īstajā laikā, un būtu bijis grēks to neizmantot, tāpēc ļoti priecājos par to, ka esmu nokļuvusi Dienas ziņās, priecājos atgriezties televīzijā, izjust televīzijas garšu, kad ir kustība, kad darbs ir ļoti dinamisks.
Protams, pirms es sāku trenēties, šķita, ka tas nevarētu būt īpaši sarežģīti. Tomēr, saprotot, ar ko īsti šajā profesijā ir darīšana, bija skaidrs, ka tas nav tik viegli. Teksts jāpielāgo savai runai, jāizvēlas pareizie uzsvari – tā, lai cilvēks, kurš, iespējams, neklausās ar pilnu uzmanību, varētu saprast, par ko ir runa tajās pāris sekundēs.
Pirmā diena Dienas ziņās bija samērā mierīga, nepārteicos, viss noritēja gludi, toties otrajā dienā viss gāja kā pa celmiem, pārteicos, bija lielāks uztraukums, sapratu, ka brīdī, kad gribu runāt, mute ir sausa. Paldies kolēģiem, kuri mierināja, ka tā ir normāla otrās dienas parādība.
Jāvaicā, vai neesat apguvusi aktiermeistarību. TV moderatores darbs taču nozīmē sava veida iejušanos lomā, bet nesen, pētot mazo algu situāciju, iejutāties arī lielveikala kasieres lomā.
Skolā apmeklēju dramatisko pulciņu, iespējams, šīs prasmes ir noderējušas (smejas). Veikalā “Maxima” tiešām nostrādāju diezgan ilgi, pusotru mēnesi. Tas bija ļoti smags darbs, garas darba stundas, un visu šo laiku man nebija daudz brīvdienu.
Biju tik ļoti iegrimusi šajā lomā vai misijā, ka vienubrīd pat piemirsu mērķi, kāpēc es to daru, – pazuda realitātes sajūta un šķita, ka šis ir darbs, ko darīšu visu mūžu. Tomēr, vadot Dienas ziņas, cenšos būt pati, nevis spēlēt kādu lomu. Redzu, ka pieredzējušie kolēģi kameru priekšā ir tādi, kādi viņi ir. Piemēram, Ilze Dobele studijā ir tāda pati kā dzīvē – laipna, labestīga un smaidīga. Iespējams, man šāds līmenis vēl jāsasniedz.
Jūs un kādreizējā Dienas ziņu vadītāja Sandra Zviedre joprojām esat kolēģes, viņa gan aizkadrā kā ziņu producente.
Sandra ir ļoti jauka, izpalīdzīga – jūt man līdzi un vienmēr ir gatava palīdzēt. Ir tiešām patīkami, ka līdzās ir cilvēks ar tādu pieredzi, katru dienu strādājam kopā. Ceru, ka, ieejot vairāk šajā ziņu ritmā, varēšu iesaistīties arī satura veidošanā, varēsim domāt kopā par to, ko rādīt, kā ziņām izskatīties.
Pētnieciskā žurnālistika, dienas ziņas, tā vien šķiet, ka žurnālistika ir visa dzīve! Bet kur uzlādēt baterijas darbam?
Šobrīd tā patiešām izskatās. Visa diena paiet, domājot par vieniem vai otriem darbiem. Mani mierina tas, ka šajā laikā tāpat īsti nav nekā cita, ko darīt. Tad nu eju darbos ar pilnu sparu. Lai būtu vajadzīgā enerģija, vispirms vienkārši cenšos izgulēties pietiekami ilgas stundas, tāpat arī nestrādāt brīvdienās.
Droši vien neesmu izņēmums, jo arī man pandēmijas laikā ir parādījušies vairāki jauni hobiji. Neesmu no tiem, kas nodarbosies ar adīšanu vai kādiem rokdarbiem, – pašlaik esmu atklājusi svaigā gaisa un dabas burvību. Ir gan pārgājienos iešana, gan distanču slēpošana.
Slēpošanā gan esmu pilnīga iesācēja, šobrīd ar garām distancēm lepoties vēl nevaru. Savulaik, kad vēl varēja ceļot, ziemā, atvaļinājumā devos uz kalniem. To gan laikam nevar nosaukt par pastāvīgu hobiju. Vasarā – ūdenssports. Esmu iesākusi apgūt veikbordu.
Tad tomēr arī brīvais laiks tāpat kā ikdiena paiet kustībā?
Tā iznāk. Tomēr tas tā ir iegājies tikai pēdējos gados. Iepriekš īsti nebiju sportiska, bet man ir ļoti aktīvs vīrs, kuram patīk daudz sporta veidu – cenšos turēt līdzi. Man patīk, ka man blakus ir cilvēks, kas mudina atklāt jaunas lietas, ko iepriekš neesmu īsti zinājusi, piemēram, to, kā tas ir – būt aktīvam sporta ziņā. Atgūstu iekavēto.
___
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Darbīga. Saulaina. Kustībā.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas dzeršanas rituāla, noskaņojoties jaunai dienai.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Mūsu paveiktais saistībā ar vardarbību ģimenē – pēc kāda raksta par traģēdiju Krāslavā zibenīgi, divu nedēļu laikā, mainīja likumu par to, ka pieteikumu aizsardzībai pret vardarbību var iesniegt jebkurā vietā, ne tikai dzīvesvietas tuvumā. Arī tas, ka pēc “Dod pieci!” maratona un raksta par obligātu sociālo rehabilitāciju vardarbības veicējiem Tieslietu ministrija ir radusi finansējumu, lai šo rehabilitāciju tiesa varētu piespriest no 1. jūnija.
Labākā izklaide?
Laiks ar draugiem, kopīgi smiekli.
