Cilvēki kopumā ir tendēti uz dzīvi sakārtotā un zaļā vidē, kas nozīmē arī aprites ekonomikas modeļa ieviešanu dzīvē. Vai sabiedrība ir gatava paradumu maiņai? 10
Aigars Roga, žurnāls “Baltijas Koks”
Gadu desmitiem cilvēki ir dzīvojuši pēc lineārās ekonomikas modeļa. Šāds modelis ietver vienkāršu ciklu – notiek resursu ieguve, tiek saražoti produkti, kas pēc kāda laika vairs nespēj funkcionēt vai apmierināt mūsu vajadzības un rezultātā kļūst par atkritumiem. Šāds modelis mūsdienās ir kļuvis par neefektīvu pieaugošo demogrāfijas rādītāju un ekonomikas izaugsmes straujo tempu dēļ.
Ko mums nesīs aprites ekonomikas modelis? Neko kardināli jaunu, jo daudzi uzdevumi jau šobrīd tiek īstenoti, bet vairāk uzmanības tiks pievērsts mazākai un efektīvākai resursu izmantošanai un otrreizējai pārstrādei.
Kas ir aprites ekonomika?
Lai Eiropas Savienības ekonomika virzītos uz ilgtspējību un racionālu resursu izmantošanu, izstrādātais aprites ekonomikas rīcības plāns ietver dažādu aprites principu integrāciju jau esošajās tiesību aktu normās un jaunu normatīvu izstrādi, ja tas nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai.
Aprites ekonomikas realizēšanas procesa pamatā ir pieci galvenie virzieni. Pirmais ir aprites ekonomikas principiem atbilstošs dizains un ražošanas procesi.
Abiem faktoriem ir būtiska nozīme tālāko pasākumu nodrošināšanā un realizēšanā. Pastiprināta uzmanība ir pievērsta konkrēti ekodizaina un energomarķējuma pasākumiem, kas ietver noteikumu kopumu par dažādām materiālefektivitātes prasībām: rezerves daļu pieejamību, remontu procesu vienkāršošanu un pārstrādes procesu atvieglošanu.
Otrais virziens un patiesībā viens no svarīgākajiem ir patērētāju līdzdalības veicināšana. Tieši sabiedrība kopumā noteiks aprites ekonomikas ieviešanas tempus un efektivitāti. Cilvēku paradumiem ir milzīgs spēks, tādēļ ikviens lēmums, kas ietekmē ikdienas procesus, ir nereti grūti pieņemams un atbalstāms.
Šajā aspektā būtiska nozīme būs lēmējvaras un uzņēmēju spējai komunicēt ar patērētāju un izskaidrot attiecīgos pasākumus un to nepieciešamību.
Trešais virziens ir atkritumu pārstrāde un atkārtota izmantošana. Efektīva atkritumu apsaimniekošana ir viens no stūrakmeņiem, kopumā raugoties uz ilgtspējības principu īstenošanu.
Latvijā ar to ir bijušas un aizvien vēl ir problēmas, jo neesam izveidojuši depozīta sistēmu dzērienu iepakojumam. Tiek plānots, ka sistēma sāks darboties 2022. gada 1. februārī. Protams, tas būs būtisks solis arī aprites ekonomikas pasākumu īstenošanas mehānismā, tomēr aizvien ir daudz problēmjautājumu, kas jāatrisina.
Ceturtais virziens ir atgūto materiālu aprites loka noslēgšana. Materiālu otrreizēja izmantošana būs viens no sarežģītākajiem procesiem, jo būs jārada jauns procesu ietvars, uz kura varēs balstīt atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi.
Piektais virziens ir sistēmiskā pieeja, kas paredz politiska ietvara izveidi par kādu no materiāliem. Piemēram, plastmasai, kur tiek ietverts pilnais cikls no plastmasas izejvielas ieguves līdz atkārtotai pārstrādei.
Esam ceļa sākumā
Aprites ekonomikas rīcības plāns tika apstiprināts Ministru kabinetā 2020. gada 4. septembrī. Plāna realizācijai tiks īstenota rīcībpolitika, kas nodrošinās atkritumu daudzuma samazināšanos, atkritumu novēršanu, mazināšanu, pārstrādes un atkārtotas izmantošanas pasākumus; ķīmiskās vielas un visu veidu atkritumi tiek apsaimniekoti videi nekaitīgā veidā; pārtika tiek izmantota lietderīgi un tiek novērsti pārtikas zudumi visā pārtikas ķēdē, ieskaitot ražošanu un piegādi; ražošana uzņēmumos ir ilgtspējīga, to nodrošina standarti un ziņošana; ilgtspējīgi mājsaimniecību un indivīdu uzvedības un patēriņa modeļi un citas darbības.
Galvenā institūcija aprites ekonomikas ieviešanai dzīvē ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tomēr, lai to īstenotu, būs nepieciešama visu ministriju līdzdarbība un efektīvu risinājumu izveide.
Tālākā darbā jau būtu jāpiesaista uzņēmumi, nevalstiskās organizācijas un sabiedrība. Tomēr mijiedarbība starp minētajām grupām nereti ir problemātiska. Tieši šī komunikācija starp lēmējvaru un biznesa vidi un sabiedrību būs noteicošā, cik veiksmīgi mums izdosies tuvināties aprites ekonomikas principiem.
Jaunu sertifikācijas sistēmu ieviešana
Lai atvieglotu uzņēmumiem aprites un ilgtspējības principu ieviešanu, ir izveidoti dažādi sertifikācijas standarti, kas padaritu vieglāku jauno mērķu integrāciju ikdienas darbā un sistēmu pārvaldībā.
Viens no pazīstamākajiem ir No šūpuļa līdz šupulim jeb Cradle to cradle. Sertifikācijas standarts ietver metodiku pārejai uz ilgtspējīgāku produktu izstrādi un ražošanu.
Lai iegūtu sertifikātu, produkts tiek vērtēts atbilstoši vides un sociālajiem rādītājiem tādās kategorijās kā materiāla veselība, materiāla atkārtota izmantošana, atjaunojamā enerģija un oglekļa pārvalība, ūdens apsaimniekošana un sociālais taisnīgums.
Pēc produkta izvērtēšanas tiek piešķirts novērtējuma līmenis katrai kategorijai – pamata, bronzas, sudraba, zelta vai platīna. Ja produkts ir sasniedzis zemāko vērtējumu kādā no kategorijām, tas nosaka kopējo sertifikācijas līmeni. Šis faktors savā veidā stimulē uzņēmumu pilnveidoties un uzlabot produkta līmeni. Sertifikāts jāatjauno ik pēc diviem gadiem.
ISO 14062 – vides pārvaldības standarts, kas attiecas uz vides aspektu integrēšanu produkta dizainā tā izstrādes posmā. Visi produkti un pakalpojumi rada ietekmi uz vidi. Tā var būt minimāla vai būtiska, var rasties dažādos līmeņos – vietējā, reģionālā vai globālā līmenī vai to kombinācijās. Standarta ieviešana palīdzēs saprast, kā vislabāk organizēt, pārvaldīt un ieviest ekodizainu.
ISO 14000 standarti nodrošina praktiskus instrumentus visu veidu uzņēmumiem un organizācijām, lai palīdzētu ieviest vides pārvaldības sistēmu un veidot videi draudzīgus un atbildīgus uzņēmumus.
ISO 14001:2015 nosaka vides pārvaldības sistēmas pamatkritērijus un metodiku, kas izmantojama jebkurā uzņēmumā neatkarīgi no nozares vai darbības veida.
Somija rāda paraugstundu
Somijā viena no virzītājinstitūcijām ir Finnish Innovation Fund Sitra, kas nodarbojas ar ilgtspējīga dzīvesveida un uzņēmējdarbības principu virzīšanu.
Somija bija pirmā valsts pasaulē, kas 2016. gadā ieviesa nacionālo aprites ekonomikas plānu (road map), kas paredzēja galvenos rīcības virzienus, lai dzīvē efektīvi iedarbinātu aprites ekonomiku.
Pieci galvenie virzieni bija produkta dzīvesilguma palielināšana; panākt, lai arvien vairāk produktu spēj kļūt par pakalpojumu; koplietošanas platformu izveide; atjaunojamība un resursu efektivitāte un atkārtota izmantošana.
Būtiska uzmanība tika pievērsta bērnu un jauniešu informēšanai un izglītošanai. Rezultātā vairāk nekā 70 tūkstoši skolēnu pašlaik iegūst zināšanas par aprites ekonomiku izglītības iestādēs.
Protams, jāmin arī uzņēmums Metsä Group, kas pēdējos gados ir spēris milzīgus soļus bioekonomikas un ilgstpējas virzienā, ne tikai modernizējot un uzlabojot ražošanas procesus, bet radot arī jaunus un inovatīvus produktus.
Labie piemēri, kas jau darbojas
Viens no piemēriem aprites ekonomikas funkcionalitātei ir Car sharing jeb auto koplietošanas iespējas.
Tas ir pierādījies kā labs un efektīvs modelis, lai cilvēkiem būtu iespējams ātri un bez sava personīgā auto pārvietoties tālākus gabalus. Iespējams, šis ir viens no risinājumiem, kā samazināt automašīnu skaitu lielpilsētās.
Tas pats attiecināms uz beziepakojuma produktu iegādes iespējām. Pieļauju, ka šis ir tikai laika jautājums, kad arī lielveikalos būs iespējams iegādāties dažādus produktus līdzpaņemtā iepakojumā. Latvijā šādu pakalpojumu jau nodrošina viena lielveikalu ķēde.
Arī meža nozarē pēc uzskatāmiem piemēriem ilgi nav jāmeklē. Akciju sabiedrība Latvijas Finieris strādāja pie jaunas līmes izveides, kas sastāv no lignīna-fenola formaldehīda sveķiem, kurus izmanto finiera līmēšanā.
Aprites ekonomikas konceptā arī ietilpst daudzas darbības, kas jau šķiet nereti pašsaprotamas. Piemēram, eiropalešu labošana. Šāds process atbilst nosacījumiem un paildzina palešu izmantošanas ilgumu.
Galvenais faktors – sabiedrības spēja mainīt paradumus
Aprites ekonomikas ieviešanas ātrums un kvalitāte būtībā ir atkarīga no sabiedrības spējas mainīties, mainīt savus paradumus un pieņemt jauno.
Raugoties uz biznesa vidi, tā pietiekami ātri spēj adaptēties un reaģēt uz nepieciešamajām izmaiņām, tādēļ ražotāji īsākā vai garākā laika periodā spēs pieņemt jaunos spēles noteikumus. Bet joprojām saglabājas jautājums par sabiedrību.
Latvijā ir bijuši precedenti, ka vietējā kopiena nostājas pret kāda pārstrādes uzņēmuma vai ražotnes būvniecību. Tās ir divas dimensijas: mēs vēlamies, lai attīstās lauku reģioni un līdz ar to pieaug darbavietu skaits, bet nevēlamies kādas konkrētas nozares darbību savā novadā.
Šo paradigmu var pielāgot arī produktiem, kas izgatavoti no otrreizēji izmantotiem materiāliem.
Raugoties, piemēram, uz mēbeļu ražošanu. Pamatā tiek izmantoti dažādi dabas resursi, tādi kā koks, dažādi naftas pārstrādes produkti, metāls, stikls un citi. Mēbeļu lietošanas laikā tās principā nerada būtisku ietekmi uz vidi, bet problēmas varētu rasties to pārstrādē.
Vai patērētājs vēlētos iegādāties mēbeles, kas izgatavotas no dažādiem materiāliem, krāsu toņiem? Visticamāk, ne. Lai ražotājs vai pārstrādātājs papildus uzņemtos pārstrādes procesu bez papildu finansējuma, to ir grūti iedomāties kā rentablu.
Ne tikai raugoties uz tehnoloģiskajiem procesiem, bet kaut vai uz loģistikas jautājumiem. Tādēļ aprites ekonomikas modelis, visticamāk, būtiski mainīs arī kopējo biznesa vidi. Ražotājiem nāksies pielāgoties un modernizēt savus procesus, bet sabiedrībai –mainīt savus paradumus, principus un arī vēlmes.
Cik ātri un efektīvi tas notiks, nav precīzas atbildes, bet skaidrs ir viens: tas nebūs ātri.
