“Tie, kas izauguši bērnu namā, daudz ko noklusē.” Zane Daudziņa par krustdēla traģisko likteni 1
Aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa jau astoto gadu darbojas “Latvijas lepnuma” žūrijā, un viņai ar šo projektu ir arī personiska saite, jo tieši pateicoties “Latvijas lepnumam” Zane savulaik tika pie krustdēla Ainara.
Fragments no intervijas žurnālam “Mājas Viesis”:
Tā sanāca, ka pirms dažiem gadiem saistībā ar “Latvijas lepnumu” tikāt pie krustdēla. Šā gada sākumā viņš aizgāja no mums. Kādas bija jūsu attiecības?
Droši vien nemaz nebūtu nonākusi “Latvijas lepnuma” žūrijā, ja nebūtu Ainara. 2011. gada noslēguma ceremonijā pieteicu stāstu par viņa draudzeni Lindu Demiteri – meiteni, kas pašaizliedzīgi rūpējās par Ainaru.
Viņš bija kļuvis par invalīdu, lecot uz galvas ūdenī. Jau tad man bija skaidrs, ka gribu palīdzēt šai ģimenei.
Sākumā tas bija tikai finansiāls atbalsts, ļoti attālināts kontakts. Tad no Liepājas viņš nonāca Rīgā, prom no savas nosacītās audžuģimenes.
Viņš gan bija jau pieaudzis (Ainaram bija 21 gads, kad notika nelaime), bet, tā kā Ainars izauga bērnunamā un nebija neviena cita, kas par viņu parūpētos, viņam laimējās, ka Demiteru ģimene viņu pieņēma kā savējo. Lindas mamma Rita kļuva arī par Ainara mammu.
Un tad kļuvāt par krustmāti?
Vispirms atklāju viņā kolosālu draugu! Tirdīju viņu par nākotnes plāniem, jo cilvēkam vajag kādu mērķi, uz ko tiekties. Tad kādā brīdī ieminējos – Ainar, ja tu sadomātu kristīties, es piekristu būt par krustmāti.
Viņš teica – es nezinu, vai Dievs ir vai nav, bet gadījumā ja viņš ir, es negribētu ar viņu bojāt attiecības.
Pēc kāda laika Ainars atradās slimnīcā ar vairākiem dūres lieluma izgulējumiem. Varēja teikt, ka sēžamvietas viņam vairs nebija vispār, tikai bedru bedres. Situācija bija kritiska, valstij nauda šādiem gadījumiem tajā mirklī bija beigusies.
Varēja teikt, ka viņš bija nolemts. No Liepājas slimnīcas, kur viņam palīdzēt vairs nevarēja, viņš bija pārcelts uz citas ārstniecības iestādes paliatīvās aprūpes nodaļu. Tad viņš man zvanīja un teica – zini, esmu ar mieru, gribu kristīties!
Pēc tam… Var saskatīt tikai sakritību, bet var saredzēt arī kaut ko mistisku, jo viss aizgāja tikai uz labu.
Sekoja septiņi interesanti un labi gadi. Ar Nodarbinātības valsts aģentūras atbalstu Ainars dabūja darbu Liepājas Neredzīgo biedrībā. Viņš kļuva par sporta nodarbību koordinatoru, brauca uz maratoniem, palīdzēja citiem darboties uz trenažieriem. Pats aizrāvās ar golfu.
Ainara stāsts bija pavērsies uz labo pusi, taču nu tas ir galā. Kas īsti notika?
Cilvēki, kas izauguši bērnu namā, ļoti daudz ko noklusē. Iespējams, tas notiek, lai sevi pasargātu. Varbūt arī tāpēc, ka baidās – ja pateiks visu, kā ir, mēs viņus atstumsim.
Saku, ka Ainars bija saulstariņš, laimīgs un priecīgs, bet par to, kas notika dziļi viņā pašā, mēs nezinājām. Viņš arī nelaida klāt. Kategoriski.
Ja kāds pūlējās rakties dziļāk, viņš noslēdzās. Līdz ar to nenojautām, ka viņā bija dziļa bezcerība – kā daudzu apstākļu sakritības iznākums.
Beidzās subsidētā darba vieta, tāpēc Ainaram bija ļoti daudz brīva laika nodoties grūtsirdībai, taču viņš nevienam to nerādīja – mūsu sarakste līdz pēdējam bija saulaina.
Tas, ka viņš aizgāja, mums visiem bija milzīgs šoks.
Var tikai minēt, kāpēc šādiem cilvēkiem mūsu vidū jābūt. Varbūt tāpēc, lai pārējiem parādītu pasaules dabu visā tās skaistumā un skarbumā. Man no šī stāsta vēl nav izvilkuma, morāles un esences.
Interviju ar Zani Daudziņu lasiet žurnāla “Mājas Viesis” jaunajā numurā!
Žurnālā varat lasīt arī sarunu ar slaveno pavāru Mārtiņu Rītiņu un tikties ar Amatas novada aktīvisti Evu Koljeru, kas apņēmusies izcelt novada skaistumu.
Skaidrojam, cik taisnīga ir pensiju indeksācijas kārtība un vai lauku rajonos varam cerēt uz savlaicīgu ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju ierašanos.
Žurnālā lasiet arī par Bērnu slimnīcas 120 gadu ilgo vēsturi un leģendāro čehu dziedātāju Karelu Gotu.
