Cilvēki kalni Talsos 0
Talsu novada muzejā līdz 1. oktobrim apskatāma Māra Čačkas augstspiedes izstāde “Nenoteiktie, noteiktie un pateiktie” un līdz 7. oktobrim – Daiņa Kārkluvalka fotogrāfiju izstāde “Zudusī vakardiena”.
Jauši vai nejauši – vienā laikā un vienā muzejā satikušies mākslas notikumi, kuru radītāji ir mākslinieki no ārpus Rīgas mākslas vides, taču Latvijā radoši labi zināmi un – vēlos izcelt – īpaši darbīgi jeb, kā jau laukos vienkārši teiktu, – strādīgi cilvēki, kuru dzīves un darba vietas Talsos un Daugavpilī nav iedomājamas bez viņu klātbūtnes.
Dainis Kārkluvalks un Māris Čačka. Viņi ir kā cilvēki kalni, gluži kā baltajos kreklos ar garajām, zemei piesaistītajām lentēm tērptie personāži Lauras Feldbergas tāda paša nosaukuma performancē: viņi tur ir un būs, gan ar redzamām, gan neredzamām saitēm saauguši ar šo pilsētu īpašo ainavu kā savas dzīves fonu, kurā viņiem lemts emocionāli un arī sadzīviski dzīvot sevis pašu un apstākļu veidotajā ritmā; šajās apskaužamajās pilsētās tik daudziem viņi vajadzīgi kā virzītājspēki, mākslinieki un domubiedri.
Kaut kā laimīgi kopsavilkums par šiem cilvēkiem man savirknējās tieši pēc aizvadītās vasaras: plenērā Viļakā varēju vairāk iepazīt Māri Čačku, Daugavpils Marka Rotko centra mākslas centra vadītāja vietnieku, redzēt, kā notikumu organizēšana, nebeidzamā projektu rakstīšana, atmosfēras radīšana, mākslinieku personību iepazīšana un izprašana, materiālu, dzērienu un ēdiena sagāde (arī gatavošana, ja vajag), bohēmas uzturēšana, taču nākamajā rītā, lai vai kā, jāturpina nākamo notikumu plānošana, kaut vai vairākus gadus uz priekšu. Tas ir dinamiski un gandrīz vai nonstopā: mākslas norises tiek radītas dziļos Latgales laukos, tad Rotko centrā Daugavpilī, Rīgā, tad ārpus Latvijas un vēl kaut kur… Laika dotās iespējas viņš izmanto pilnībā, bez vaidēšanas un nihilisma. Šobrīd ir viņa laiks.
Daini Kārkluvalku savukārt pazīstu jau sen. Dainis Talsos ir bijis mūžīgi. Esmu pārliecināta, ka kāda izdomātais apgalvojums, ka Talsi turoties uz deviņiem (nevis kā Roma, septiņiem) kalniem vai pakalniem, ir blefs. Talsos šie kalniņi laika gaitā pavisam sašļukuši, nolīdzinājušies un tiem nav virsotņu, viss tāds mērens un apaudzis. Taču pilsēta, iespējams, turas uz deviņiem cilvēkiem, un viens noteikti ir Dainis Kārkluvalks. Kaut vai tāpēc, ka viņam pieder milzīgs, paša krāts fotoarhīvs, kas veidojies kopš 1975. gada darba laikā Talsu avīzē (“Padomju Karogs” un “Talsu Vēstis”). Īpaši viņa melnbaltajām fotogrāfijām augusi gan informatīvā, gan mākslas vērtība. Viss ir sakārtots un sistematizēts, digitalizēts, lūdzu, vienmēr ātri un jebkurā laikā, nu kāda tur vēl maksa…
Šajā vasarā esmu arī redzējusi, kaut vai daļēji, kā top Māra Čačkas augstspiedes. Tāpat steidzīgi, pa kādam mirklim pieskrienot, bet tomēr pārdomāti un kārtu kārtām. Un tagad jau pieredze dod drosmi nesaspringti paļauties uz noslēguma daļu – salikt akcentus ar kologrāfijas formām, monotipijas slāni vai pindzeles vilcienu, darbs jau pats rādīs. Ar Daini savukārt kārtējo reizi šovasar bijām Venēcijas biennālē, tajās viņš tomēr ir ļāvies atpūtai kopā ar Talsu māksliniekiem, bet – kur tad nu bez smagā fotoaparāta. Tā arī viņa 60. jubilejas reizē tapusi izstāde, kas vākta jau no 20. gs. 70. gadiem – atlasīta kolekcija par Ziemeļkurzemes lauku māju izzušanu un cikls “Kāzās”.
Dainis nav sekotājs modei, Venēcijas biennāles sakarā nevaru iedomāties, ka viņš varētu izstādīt kādu nekvalitatīvu un apzinīgi izsmērētu vagīnas attēlu un pasniegt to kā nez kādu konceptu. Kārkluvalks uzticas tam, ko redz, un tam, kas viņu saviļņo; kompozīcija, formāts, atlase, tas jau viņa kā profesionāļa ziņā. Viņš tic, ka laba fotogrāfija ir visapkārt – dzīvē un atmiņās tepat ap viņu.
Iespējams, šī kolekcija ir skumjākā no visām: Jaunšvirksteri, Upīši, Fridriķmuižas dīķi, Lazdukalni, Slīteres dzelzceļa stacija, Raiskas, Doras, Valdgales lieldrava, viss šajās mājās ir beidzies, palicis vien skumji fotogēniskais skaistums kopā ar apkārtējo dārzu, aizaugušo ceļu, plīvojošiem aizkariem bezstiklu logos un tukšo pudeļu krāvumiem. Dorās vēl pavisam labi saglabājušies kāda sirsnīga mākslinieka sienu gleznojumi, uz galda neizdzerta ūdens glāze un noplēšamais kalendārs ar 22. datumu. Citur ar bengāliski sarkanu segu pārklāts matracis vai balta līgavas kurpe… Tad kā apzināts balanss izstādē pret minorīgo noskaņu bildēm ir 25 melnbaltu attēlu grupa par norisēm lauku kāzās. Visās kārtīgās mājās ir noritējuši šie lielie kāzu uzvedumi un sirreālie rituāli, uz nebēdu svinēts, mičots, dancots un lēkāts, ēsts un dzerts un kādam sākusies jauna un cerīga dzīve – tagad jau zudusī vakardiena, kas kļuvusi par mūsu atmiņām.
Taču Māra Čačkas izstāde kaut kādā mērā ielīksmo ar saviem brīžiem vieglprātīgi košajiem krāsu salikumiem un faktūru rakstiem, kurus katrs izstādes iekārtotājs lielā aizrautībā var likt pēc savas iegribas kā domino kauliņus. Te atkal izlīdz lielais stūra logs, aiz kura vēl zaļā ainava rosinājusi blakus likt ēnaini zaļos drukas darbus, kuros katrs vēl var ieraudzīt vasarā notikušus noslēpumainus notikumus. Violeti rozīgajos, šķiet, spoguļojas ziemeļblāzma, te var būt daudz tulkojumu un varbūt nekādu, vien ļauties priekam par krāsu kombinācijām un bagātīgajām 100 x 100 faktūru virsmām, arī par mākslinieka veiksmi, meistarību un atbrīvotību. Jautājot autoram par it kā iniciāļiem klāt pieliktajos darbu nosaukumos, viņš nepārliecinoši apgalvo, ka katra bilde varētu būt stāsts par kādu personu. Arī tā tas varētu būt – te viss ir iespējams.
