Cilvēki grib dzirdēt hitus. Saruna ar Gunti Veitu 1
Trešdienas, 30. oktobra, koncertā Smiltenē un vēlāk arī Rēzeknē, Jelgavā un Rīgā uz skatuves kāps leģendārās grupas “Credo” zelta sastāvs, lai nosvinētu ne tikai grupas 45. gadadienu, bet arī izcilā ģitārista un grupas kādreizējā dalībnieka Armanda Alkšņa 60 gadu jubileju.
Kaut gan pa vidu bijuši nespēlēšanas un nesatikšanās gadi un šobrīd savā ziņā ir Rīgas “Credo” un Liepājas “Credo”, tomēr, ja pastāvētu latviešu 20. gadsimta 70. un 80. gadu populārās mūzikas slavas zāle, tad šī latviešu supergrupa noteikti ieņemtu tur vietu. Protams, arī solists GUNTIS VEITS.
Jubilejas tūri “Credo” sāka jau ziedonī, tiesa, tad izskanēja tikai divi koncerti grupas dzimtajā pilsētā – Liepājā. Divdaļīgajā koncertā uz skatuves varēs ieraudzīt maksimāli pilnīgāko sastāvu – gan “kredistus”, kuri ikdienā dzīvo un spēlē Liepājā, gan tos, kuri par mītnes vietu izvēlējušies Rīgu.
Kā jau jubilejas koncertos pieklājas, gaidāmi vairāki pārsteigumi un negaidītas atkalredzēšanās, bet skanēs, protams, visu laiku labākās “Credo” dziesmas – “Ziņģe par bailēm”, “Smaidas”, “Disnejlenda”, “Meitene ar kallu ziediem” un citas.
Kas bija dzinulis, ka izlēmāt rīkot jubilejas tūri?
G. Veits: Es pats to nemaz neizdomāju, producents Sandis Mohovikovs teica – ei, klausies, vai jums nesanāk jubileja? Mēs jau paši īsti tos gadus neskaitām.
Tāpat kā cilvēki, kad paliek vecāki, vairs negrib svinēt dzimšanas dienas.
Teicu – ja viņš visu noorganizē, man nav iebildumu. Bija visādi tehniski jautājumi – kā piesaistīt veco sastāvu, jo tomēr mūsu ļoti daudz (45 gadu laikā grupā spēlējuši pavisam 33 dalībnieki. – L.K.-Š.), un attālums starp Rīgu un Liepāju pārāk liels, lai varētu sarīkot kopīgus mēģinājumus, saspēlēties. Nolēmām, ka viņi spēlē pirmajā daļā, bet mēs – otrajā.
Visos koncertos Liepājas sastāvs nav klāt – būtu par traku aizdzīt viņus no Liepājas uz Rēzekni un pēc tam tajā pašā dienā vēl atpakaļ. Tā mēs ņemamies četratā, un tādēļ iznāca arī mainīt uzstāšanās konceptu. Lai koncerts būtu interesantāks, pirmo daļu uztaisījām akustisku.
Tad varbūt programma arī sadalīta – pirmajā daļā senie hiti, otrajā – jaunākas dziesmas?
Nē, nē, programmā iekļauta tikai viena jauna dziesma.
Cilvēkiem tādos pasākumos, man liekas, nav vajadzīga mana jaunrade.
Viņi grib dzirdēt to, ko grib. Un, ja spēlēšu jaunos gabalus, jo jauna ir daudz, nenodziedāsim “Disnejlendu”, “Meiteni ar kallu ziediem”, “Ziņģi par bailēm” vai vēl kādu citu no klausītāju iecienītākajām dziesmām. Tā jau ir visā pasaulē. Ja pie mums atbrauc slavena pasaules grupa un nenospēlē savus hitus, tad var teikt, ka koncerts nav noticis.
Kā skaidrojat “Credo” fenomenu? Protams, Latvijā bija arī citas pazīstamas grupas, tie paši “Līvi”, no kuriem savā ziņā “Credo” cēlās, bet tomēr…
Lielu lomu nospēlēja maestro Raimonds Pauls – kad sākām spēlēt viņa dziesmas, tad arī kļuvām pazīstami. Viņš palīdzēja, izvilka mūs ārā, tālāk jau viss bija atkarīgs no tā, kā paši strādāsim.
Tad bija laiciņš, kad aizgājām pagrīdē, jo nolēmām, ka nevaram vairs viens uz otru paskatīties.
Bijām jau 20 gados atskatījušies, zinājām, kas otram patīk, kas nepatīk, gandrīz kā tādam precētam pārim. Nolēmām, ka tā lieta jābeidz, bet pēc laiciņa, 1997. gadā, atkal sanācām kopā, bija sajūta, ka vajag atjaunot.
Izbraucām vienu tūri ar visu sastāvu, bet nevilka. Ilgs laiks tomēr pagājis, kad nekas nebija kopā darīts, publika arī atradusi. Tad izlēmu, ka jāsavācas kopā tiem, kas Rīgā, un jātaisa sastāvs par jaunu.
Ar liepājniekiem nekas nesanāca, jo nevar jau izbraukāt uz mēģinājumiem. Tā mēs četratā koncertējam – es, Guntars Lintiņš, Guntars Endzelis, Aivars Vīksna.
Jā, reizēm mums saka: “Kas tas par “Credo”, kur visi jauni?” Kā to ņem, Lintiņš jau 20 gadus ir kopā ar mums, Aivars Vīksna gandrīz tikpat, Endzelis mazliet mazāk.
Nav jau tā, ka mēs uz vienu koncertu paņemtu vienu bundzinieku, uz otru – citu ģitāristu.
Strādājam katru dienu – mēģinām, rakstām dziesmas, piedalāmies pasākumos. Varam arī darboties katrs atsevišķi savos projektos, bet tikai tā, lai tie netraucē “Credo” pasākumiem. Lai nav tā, ka pasākumā jāsaka – sorry, Guntis Veits šodien nebūs, Liene Šomase dziedās viņa vietā (smejas).
Ar koncertiem braukājāt padomju gados, braucat arī tagad. Varat salīdzināt, kā Latvija mainījusies?
Jā, esam bijuši teju visās pašās mazākajās Latvijas vietās. Armandam Alksnim ir karte, kurā viņš saspraudis karodziņus – visa karte pilna. Agrāk viņš arī pirka pilsētu nozīmītes katrā vietā, uz kuru aizbraucām.
Kas mainījies… Ir vairāk tā kā sakārtots, visi cenšas izremontēt kultūras namus, pašvaldības arī tam dod līdzekļus. Viss sakopts. Varbūt atkal vietām pazudis vietējais kolorīts. Agrāk, kad aizbrauci uz zvejniekciematiņiem, tur bija tīkli, laivas, žāvētas zivis, tagad – hop! – mazā “Maxima”, vēl kāds veikaliņš, kā visur. Kaut kas ir labāk, bet kaut kas cits izzudis.
Un klausītāji, kā tie mainījušies?
Uz mūsu koncertiem nāk visādi cilvēki. Mums jau tagad tādā ziņā labi – kad bijām jauni, braucām un bliezām, bet tādi kā es tagad sēdēja zālē, ausis aizspieduši. Tagad aizbraucam, un tie, kas manā vecumā, taču nespiedīs ausis ciet, viņi ir manējie.
Mēs arī brīdinām, ka otrā daļa būs skaļāka, bet, ja jau es tāds vecs uz skatuves spēlēju bez problēmām, tad zālē nav tik traki. Un nav arī tā, ka sēdētu pilna zāle vecu cilvēku. Nezinu, vai 16 un 17 gadus vecie nāk, bet tādu tūliņ pēc 20 zālē ir ļoti daudz.
Kopš sākāt muzicēt kopā ar “Credo”, esat izbraukājuši ne tikai Latviju, bet arī Krieviju un visu pasauli. Kas jums no tā šķiet vislielākais piedzīvojums?
Kad sāku spēlēt “Credo”, vispār nevarēju iedomāties, ka varētu spēlēt kaut kur ārzemēs. Tas toreiz tika uztverts kā kaut kas tāls un neiespējams. Bija jau liels sasniegums, kad tarifikācijas skates palaida koncertēt pa Latviju.
Jo toreiz atļauju deva vispirms koncertēt tavā kultūras namā, tad savā rajonā – mēs, teiksim, Saldus rajonā nedrīkstējām iebraukt.
Ja piešķīra ceturto kategoriju, tad jau varēji braukt pa Latviju, spēlēt Rīgā, bet kam tu te biji vajadzīgs?
Te bija savi ansambļi. Tad mūs pamanīja Raimonds Pauls, un ceļš pašķīrās.
Vienu dziesmu dziedam afrikāņu valodā, to iemācījāmies, kad braucām koncertēt uz Kongo. Ar koncerttūrēm uz Krieviju saistās kāda cita dziesma, kas mums arī tagad ir repertuārā – “Brodjaga” jeb “Klaidonis”, to dziedam krieviski.
Tur vesels stāsts, kā mūs sūtīja uzmundrināt komjauniešus, kas ceļ BAMu, bet aizbraukuši ieraudzījām sūros vīrus ap gadiem 60…
Kad nodziedāju šo dziesmu Rēzeknē, kāda sieviete pēc koncerta pienāca man klāt un teica – viņa zinot, ka mēs to dziedājuši tāpēc, ka domājam – Rēzeknē visi ir krievi. Grūti nācās izskaidrot, ka tā dziesma ir repertuārā, lai kur mēs uzstātos…
Laikam jau tomēr vēsturiskā trauma padomju gadu dēļ bijusi pārāk spēcīga.
Laikam gan. Es arī nepiekrītu tiem, kas uzskata – ir slikti, ka latvieši, teiksim, Intars Busulis, dzied krieviski, koncertē Krievijā. Viņš taču neslavina Putina režīmu! Būtu labi, ja būtu vairāk tādu, kas spēj šādas lietas izdarīt! Priecāties, ka viņam izdevies.
Neviens taču nesaka mūsu pasaulslavenajiem operdziedātājiem, kuri dzied “La Scala” vai Vācijā – nu tad brauc uz turieni un dziedi tikai tur! Mūzika, koncerti – tās taču ir pavisam citas lietas nekā politika.
Vai ir vēl kāds nepiepildīts sapnis, vieta, kur gribētos ar koncertu aizbraukt?
Nē. Es uzskatu – esam pietiekami daudz visur bijuši. Ārzemēs koncertēt ir sarežģīti – ne jau aizbraukt, tas ir ļoti vienkārši, sarežģīti dabūt klausītājus zālē. Bet priecājamies par visiem piedāvājumiem.
Latviešu trimda? Diaspora?
Tādās vietās, jā, var savākt zāli. Mēs jau arī esam bijuši Anglijā, Vācijā, brauksim uz Dāniju. Bet ir bijis tā, ka aizbraucam – laba zāle, varētu ieiet kādi 500 klausītāji, bet atnāk tikai ap 300. Kāpēc tik maz?
Mums saka – cilvēki te atbraukuši strādāt, nevis ballēties un koncertus apmeklēt.
Tāpat Gērnsijas salā. Iegājām kafejnīcā, sākām angliski pasūtīt. Bārmenis, tāds jauns puika, 22 gadi, uzreiz pazina: “”Credo”, ko tad jūs te?” Es stāstu, ka esam atbraukuši spēlēt, būs lielā balle. Pienāk meitene, gadi 18 vai 19.
Aicināju, lai nāk abi vakarā uz balli, bet viņi saka – nevar, jo strādā līdz vieniem, diviem naktī, no rīta agri ceļas augšā un atkal strādā. Esot norunājuši, ka trīs gadus abi strādās, sapelnīs naudu, tad apprecēsies un brauks atpakaļ uz Latviju. Pazīstu daudzus tādus jauniešus ārzemēs, forši, ka viņi tik uzņēmīgi…
Grupa “Credo”. Pieturzīmes
* Grupas sākumi bija 1974. gada beigās, kad skolasbiedri – no “Līviem” aizgājušais basģitārists Valdis Skujiņš, Verners Bokums, Gina Burkēvice, kā arī Aivars Liepiņš un Valērijs Kosmiņins sāka kopīgus mēģinājumus.
* Nedaudz vēlāk grupa kļūst par kokapstrādes kombināta “Baltija” vokāli instrumentālo ansambli.
* Ar šo nosaukumu darbojas līdz pat 1979. gadam, kad oficiāli tiek apstiprināts nosaukums “Credo”; iegūst pirmo vietu Liepājas Padomju estrādes mūzikas festivālā, tai pievienojas solists Guntis Veits un sākas sadarbība ar Raimondu Paulu.
* 1980. gadā grupas izpildītā “Ziņģe par bailēm” “Mikrofona” dziesmu aptaujā ierindojas 3. vietā un sastāvu papildina viens no labākajiem Latvijas ģitāristiem Armands Alksnis.
