Cilvēki – “glābēji” vai “Glābjas, kas var!” 0
Bez šaubām, gandrīz ikviens pazīst kādu cilvēku, kurš ar visu dvēseles degsmi un, nežēlojot fiziskos spēkus, cenšas visiem palīdzēt. Viņš uzņemas misiju visus glābt, aizsargāt un rūpēties.
No vienas puses, tas izraisa cieņu, kas pārvēršas apbrīnā. No otras puses, viņi ne tikai nespēj nevienam palīdzēt, bet arī nodarbojas ar intensīvu pašiznīcināšanu. Kāpēc tā, portālā Gestaltclub.com stāsta psiholoģe Anna Spičaka.
“Galvenie iemesli (kā es to redzu) ir:
1. Viņiem neviens nelūdz palīdzību. Viņi domā, ka saskata cilvēka problēmu (parasti – tuvinieka) un dedzīgi sāk “darīt viņam labu”. Bet viņš, nepateicīgais, to nenovērtē, vai pat tādas rūpes uztver negatīvi.
2. Viņi uzņemas augstāku spēku funkcijas. Viņi naivi iedomājas, ka spēj mainīt cilvēku, nostādīt viņu uz pareizā ceļa, iznīcināt tajā visus šķēršļus. Vārdu sakot, viņi nodarbojas ar pašapmānu.
3. Bēgšana no sevis. Iespējams, ka tas ir patiesais iemesls, kāpēc viņi visus glābj.
Ir vieglāk rūpēties par citiem, nevis skatīties uz sevi un dzīvot savu dzīvi.
Kopumā tie ir ļoti nelaimīgi cilvēki. Vienīgā iespēja būt nozīmīgam savās acīs ir būt vajadzīgam kādam citam. Turklāt nevis negaidot atalgojumu, bet cerot saņemt pateicību un apbrīnu.
Patiesībā tas ir par sevis nemīlēšanu: es esmu Kaut kas caur kāda cita attieksmes prizmu.
Metaforiski viņu palīdzība izskatās šādi: cilvēks ir iestidzis purvā (vai “glābējam” tā izskatās), un mūsu “varonis”, nenovērtējot riskus un iespējas, metas šajā purvā…
Reālajā dzīvē abi noslīks. Metaforiskā salīdzinājumā ir šādas iespējas:
– Palīdzība neizdodas. Iesaistītās personas sastrīdas un dodas katra uz savu pusi. “Glābēju” mocīs doma par “cietušā” sirdsapziņas trūkumu un rupjību. Iespējama depresija, panikas lēkmes utt.
-“Slīcējs” jūtas lieliski! Sēdēt purvā ir viņa izvēle. Visticamāk viņš novērsīsies no „glābēja” un tam sāksies tās pašas pirmajā variantā nosauktās grūtības.
– “Glābējs” noslīkst pašpārmetumos, jo nespēja būt noderīgs. Slīcēju izglābj kāds, kurš ir kompetentāks.
Sitoties pret nepateicības sienu, “glābējs” nonāk pie secinājuma, ka visi apkārtējie, maigi sakot, nav labi cilvēki. Viņš vai nu noslēdzas sevī vai sāk glābt bērnus. Viņiem nav iespēju nekur paslēpties.
Iespējami vēl citi varianti, taču ar šiem jau pietiek.
Ja pēkšņi šajā aprakstā atpazini sevi, paskaties uz cilvēku spogulī. Tas ir viņš, kurš pelnījis un kuram vajadzīga glābšana! Sāc strādāt pie sevis, glābt sevi! Lūdz palīdzību! Tu taču esi sev vienīgais, neatkārtojamais, īpašais un unikālais cilvēks!”
