Cilvēki – gaismas avoti 0
Rakstniece Ilze Indrāne Triju Zvaigžņu ordeni saņēma 2012. gada Jāņu priekšvakarā. Apbalvojums pie rakstnieces krūtīm mirdzēja kā tuvu pienākusi zvaigzne. Cik tāls un grūts ceļš līdz šai dienai bija ejams, zina tikai viņa pati. Cilvēkam, kurš ar abām kājām stāv uz zemes, līdzi nāk arī viss zemes smagums.
Bet, ja redz ne tikai to, kas zem kājām, debesis piešķir vieglumu, ļauj pacelties virs tās un redzēt lietas kopsakarā. No savas Latvijas un Vestienas Ilzi Indrāni nekas nespēj šķirt, jo TUR ir viņas saknes. Jautāsim sev: “Bet kur ir manas saknes un kas tur to zemes gabaliņu, uz kura stāvu es?”
Mums katram ir savi vaļi, uz kuriem turas mūsu planēta. Kādiem varbūt tas ir tikai viens vai divi, Ilzei Indrānei veseli trīs – Dievs, Daba, Darbs. Tāpat kā Annai Brigaderei. Lai kā mainītos laiki, šis pamats neļauj sašķelt personības kodolu. Vaļi noenkuro dvēseli un nomierina prātu. Kad prāts svaidās kā skaida vētrā un dvēsele plandās kā saplēsta bura, radoši strādāt nav iespējams. Cilvēkam uzticēto radīšanas darbu mēs diemžēl esam sašaurinājuši līdz dažām mākslām, kaut gan īstenībā tas aptver pilnīgu visas nodarbes. Ne velti visās profesijās ir cilvēki, kurus piemin arī nākamās paaudzes, jo viņi ir radījuši vērtības, kas viņus pārdzīvo. Taču tas ir ārkārtīgi grūti paveicams, ja dzīvojam uz virsmas, kā mūsdienu dzīvi ir nosaukusi filozofe Maija Kūle. Uz virsmas dzīvojot, nedz sirdi, nedz prātu nekas nespēj piesaistīt ilgstoši, mēs maļamies mainīgu vērtību, ideju un parādību mikslī un aizķeramies tikai aiz šā brīža vajadzībām un sajūtām. Šāda brīvība rada nedrošību un bailes, kuras cenšamies pārvarēt, vēl vairāk no visa atraisoties. Arī no vistuvākajiem, no tiem, ko saucam par savējiem. Ilze Indrāne, saņemot ordeni, atkārtoti teica: “Es jūtos droša ar savējiem.” Jautāsim sev: “Kas ir mani manējie, vai to loks nav bīstami sašaurinājies?”
Ordeņa zvaigznei pie rakstnieces vajadzēja atnākt krietni agrāk. Tas, ka Latvija, skatoties no Rīgas augstajiem torņiem, ir kā miglā tīta, ne reizi vien licis smagi nopūsties.
Mūžīgais paradokss – metropoles augstprātība un snobisms atgrūž provinci, bez kuras taču metropole nav nekā vērta. Protams, pārmest var arī provincei, ka tā savus garīguma karogus nevīžo pacelt tik augstu, lai tos var no Rīgas ieraudzīt.
Pie vainas ir tā pati dzīve uz virsmas, no kuras mēs neviens neesam pilnīgi brīvi. Cilvēks izstaro gaismu, ne jau zvaigznes pelnot. Neatkarīgi no tā, kad un pie kura tās atnāk, katrā novadā ir cilvēki – gaismas avoti, kuru starojumu neierobežo nepastāvīgais teritoriālais dalījums, piederība sociālajai kārtai, partijai vai paaudzei, viņi tur ir sastopami pastāvīgi. Viņi vienkārši mums ir, un zvaigznes tikai atgādina, lai mēs to zinām un neaizmirstam.
