Cilvēki gaida no valdības godīgu vēstījumu par dzīvi “pēc lata” 0
Šonedēļ gluži loģiski ielikts pēdējais bruģakmens ceļa posmā, kuru Latvijas valdība iesāka būvēt 2009. gadā – 9. jūlijā 28 Eiropas Savienības valstu finanšu ministri atbalstīja mūsu valsts pievienošanos eirozonai. Tēlaini runājot, esam ieprecējušies Eiropas vienotās valūtas ģimenē un nākamo gadu sāksim, būdami pilntiesīgi šīs saimes locekļi.
Vairākos posmos notikusī oficiālā kāzu ceremonija atbilda visiem rituāla noteikumiem un aizritēja bez starpgadījumiem: līgavainis degunu nešķobīja, brūtes tēvsmāmiņa premjera Valda Dombrovska un finanšu ministra Andra Vilka personā smalkajā sabiedrībā mācēja uzvesties. Gandrīz būtu jānoslauka aizkustinājuma asara, ja vērojot netraucējusi sajūta, ka laulāšanās notiek bez līgavas jeb Latvijas sabiedrības klātbūtnes. Viņa it kā bija – tur, kaut kur, aizbīdīta projām no svinību telpas, atbilstoši dažās Āzijas valstīs pastāvošajām kāzu tradīcijām, kur nerēķinās ar brūtes viedokli: meitas izprecināšanai pilnīgi pietiek vecāku jāvārda. Šie pieredzējušie cilvēki vadās no krievu sakāmvārda, kur ietverts jaunās sievas pēckāzu dzīves ritums: sķerpitsja – sļubitsja.*
Lai gan pati esmu jaunās valūtas atbalstītāja un Latvijas pievienošanos eirozonai uzskatu par nopietnu ģeopolitisku soli, tik un tā aizskar valsts augstāko amatpersonu vien cita starpā bilstais, ka nu pēc paveiktā varēs ķerties pie pēcprecību prognozes izskaidrošanas sabiedrībā. Ak tad beidzot!… Tiesa, nav pirmais tāda tipa solījums.
Bijuši arī mērķa piešaudes sprakšķiem līdzīgi jau pērn pieteiktās eiro popularizēšanas kampaņas uzplaiksnījumi – dažas virspusējas viedokļu aptaujas, sentimentāli klauvējieni pie tirgotāju godaprāta, gluži kā pēc nejaušības principa izvēlētu finansistu pārdomas un paša premjera dziļdomīgās un pēc katra gaumes tulkojamas sentences, uz žurnālistu jautājumiem atbildot. Vai nu valdība tai uzticēto draudzi uzskata par gana gudru un spējīgu pašai profesionāli ielūkoties dūmakainās nākotnes dzīlē, vai arī vadās pēc principa – atrisinājuma virzienā ejošas problēmas tik un tā mēdz nokārtoties pašas no sevis.
Var saprast valdības vēlmi pēc iespējas tālākā plauktā nolikt neērtos jautājumus par jaunās valūtas ietekmi uz sabiedrības vairākuma pieticīgo dzīves līmeni. Pirmkārt, ļoti daudz kas būs atkarīgs no globālajiem notikumiem eirozonā. Otrkārt, arvien skaidrāk redzams, ka valdībai nav droša mehānisma, kas neļautu ražotājam un pakalpojuma sniedzējam ar cenas starpniecību eiro ieviešanas izmaksas uzvelt patērētāja smagi saliektajiem kamiešiem.
No šā jautājuma bēgot, “Vienotība”, premjera pārstāvētais politiskais spēks, nākamgad var piedzīvot ļoti smagas eiro atkāzu paģiras.
Nav ne mazāko šaubu, ka pārējie uz nākamo Saeimu sasparojušies ne tikai bikses gludina, bet arī tēmē labi uzasinātas bultas varas partijas sāpju punktu virzienā. Pēc gada būs jau par vēlu stāstīt, kas no labi gribētā nav sanācis pēc uzzīmētās liestes.
Nezinu, kādu eirotēmu valdība plāno mums celt priekšā pēdējos atlikušajos metros. Taču būs garām kasei, ja publisko telpu aizpildīs šauram lokam saprotamas debates un fiskālās politikas terminoloģija. Sabiedrība gaida no politiķiem godīgu vēstījumu: diemžēl nespējam viedi saskatīt pēckāzu nākotnes nianses – mums pašiem tā ir sveša teritorija, bet kopā ar jums mācīsimies to apgūt un iekārtot. Cilvēciskas uzrunas piepulcē daudz vairāk sekotāju nekā dārgas reklāmas kampaņas.
* Būsi pacietīga – iemīlēsi (kr. val.).
