Juris Lorencs: Cilvēki gaida atbildes 1
Neseno 4. maija svētku dievkalpojumā Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs aicināja “lūgt Dievu, lai tas pamodinātu Latviju no garīga miega un palīdzētu ieraudzīt to, kas patiešām svarīgs”.
“Ieraudzīt svarīgo” nozīmē ne tikai pasīvu gaidīšanu uz Dieva sūtītu atklāsmi, bet aktīvu rīcību. Ir jautājumi, uz kuriem atbildes rodamas mūsos pašos. Piemēram – kā tikt galā ar sevi apstākļos, kad, kā izteicās arhibīskaps, “daudzi dzīvo nedrošībā par nākotni, sirdī dzīvo bailes un izmisums, mazinājies dzīvesprieks un pieaugusi atsvešināšanās”. Bailes, izmisums un savstarpēja atsvešināšanās ir visai tipiskas modernās sabiedrības problēmas, kurām pārsteidzošā kārtā maz kopēja ar labklājību un valsts kopprodukta rādītājiem. Bagātajā Somijā ir vairāk alkoholiķu, narkomānu un pašnāvnieku nekā salīdzinoši trūcīgākajā Grieķijā.
Vēl viens citāts no Stankeviča uzrunas: “Daudzi dzīvo nabadzībā, un viņiem jācīnās par to, kā izdzīvot.” Un tas jau ir akmens politiķu dārziņā. Līdz 13. Saeimas vēlēšanām atlikuši vien pieci mēneši, bet Latvijas iekšpolitiskajā frontē valda klusums. Tāds savāds klusums, “garīgs miegs”, svaigu ideju tukšums un jaunu politiķu iztrūkums, kas mazliet atgādina Putina Krieviju pirms nesenajām prezidenta vēlēšanām. Vai tiešām arī Latvijā viss jau “sakārtots” un “prognozējams”? Ja var ticēt sabiedriskās domas aptaujām, tad nākamajā Saeimā pavisam droši iekļūs vien trīs partijas: “Saskaņa”, “zaļzemnieki” un “nacionāļi”, kas tad arī dalīs varas pīrāgu. Pārējās patlaban izmisīgi lēkā pie 5% barjeras sliekšņa – kas zin, varbūt paveiksies.
Varbūt es mazliet pārspīlēju – neliela, patiesībā visai margināla rosība aprīļa nogalē jau bija pamanāma. Partija “Progresīvie” nākusi klajā ar iniciatīvu dabas aizsardzības frontē – politisko kampaņu “Jaunie zaļie”. Izlasot tās mērķus, viss šķiet jauks, skaists un atbalstāms. Vienīgi nosaukums izvēlēts ne pārāk veiksmīgs, prātā nāk asociācijas te ar Zaļo partiju, te ar “Jauno Vienotību”. Savukārt pagaidām vēl vecās “Vienotības” pārstāve, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Inese Lībiņa-Egnere intervijā Latvijas Radio brīdinājusi: “Būtu naivi cerēt uz Krievijas vienaldzību Saeimas vēlēšanās.”
Saprotams, Krievijai ir savas intereses Latvijā. Tomēr, ja mēs atlikušos mēnešus līdz vēlēšanām par to vien domāsim un runāsim, kā nepieļaut iespējamo kaimiņvalsts ietekmi, Krievija savu jau būs panākusi, novērsusi mūsu uzmanību no citām svarīgām lietām.
Mani, piemēram, interesē mūsu politisko partiju uzskati Eiropas Savienības iespējamās reformas gadījumā, par ko aktīvi diskutē divās lielākajās bloka dalībvalstīs – Vācijā un Francijā. Kāda būs Latvijas nākotne, tas šobrīd izšķiras nevis Maskavas, bet gan Berlīnes, Parīzes, Briseles un, cerams, arī Rīgas kabinetos. Latviju var ietekmēt jaunais ES daudzgadu budžeta projekts 2021. – 2027. gadam, kas paredz samazināt finansējumu kopējai lauksaimniecības un kohēzijas politikai. Tātad galvenajiem mehānismiem, kas sekmē dzīves līmeņa izlīdzināšanos starp “vecajām” un “jaunajām” ES valstīm. Tomēr pats būtiskākais jautājums – vai ES arī turpmāk paliks suverēnu valstu savienība vai arī virzīsies Eiropas Savienoto Valstu modeļa virzienā, par ko patlaban tik ļoti iestājas Francijas prezidents Emanuels Makrons. Interesantā kārtā Eiropas Parlamenta deputāts no “Saskaņas” Andrejs Mamikins nesenā intervijā aģentūrai LETA saka: “ES kļūšana par federālu supervalsti būtu vienīgais veids, kā to saglabāt un konkurēt ar ASV, Ķīnu un Krieviju.” Vienlaikus viņš atzīst, ka šādā veidojumā “Latvijai paliks tikai karogs, ģerbonis un himna, visu pārējo lems Brisele”.
Kāpēc politiķis, kurš citkārt darbojas kā Maskavas lobētājs, pēkšņi tik ļoti uztraucas par Eiropas spēju konkurēt ar Krieviju? Lūk, vēl viens jautājums, uz kuru vismaz es vēlētos sagaidīt atbildi.
