Cilvēki, domājiet un esiet modri! Gana daudzi vēl jūsmo par kolhoza ballēm 52
Pēc filmas “Melānijas hronika” noskatīšanās savas pārdomas “Latvijas Avīzei” pauda Pēteris Korsaks. Publicējam viņa pārdomas pēc filmas:
“Viena no drūmākajām mūsu tautas vēstures lappusēm caur talantīgiem filmas “Melānijas hronika” veidotājiem Viesturu Kairišu un Gintu Bērziņu ir ieguvusi patiesu interesi Latvijā. Ir jau kopš atmodas laika gana daudz stāstīts un rakstīts par 1941.gada deportācijām, bet tas cilvēkus nav tā uzrunājis kā attēlotais filmā, kas pietuvināta reālajai situācijai, kā tas notika. Un, kā teica mūsu draugi, kas paši bija 1941.gada upuri, tas bija vēl daudz briesmīgāk – tā bija mūžīgā izsalkuma sajūta un bads pāri visam. Ir jau parādīts it kā pietiekami baisi, bet, izrādās, tas vēl nav nekas, salīdzinot ar īstenību, kas bija jāpārdzīvo un jāizdzīvo, lai paliktu dzīvs.
Viens no filmas momentiem, kur ar skaistiem rikšotājiem un skaistiem aizjūgiem no nometnes ved uz nometinājuma vietām kolhozos, ja tā var sacīt, ir pilnīgi garām. Zirdziņi, ja bijuši, tad galīgi izbadējušies kleperi un aizjūgi gandrīz nekādi. Lielāko tiesu veda ar vēršiem. Es saprotu režisoru, kur lai viņš šodienas Latvijā ņemtu kleperi zirgu? Būtu jāmērdē badā, lai filmētu. Manuprāt, vajadzēja piedomāt arī kādu momentu, lai čekisti nebūtu tikai trafaretas marionetes, jo arī Melānija piemin, ka piesavinātās vērtslietas aresta laikā, vēlāk tiek atdotas atpakaļ. Un, kā stāstīja mūsu draudzene, divreiz izsūtītā daktere Ērika Krauja, “ne jau visi bija zvēri”, atnākot 14. jūnijā arestēt, ieraugot lieku personu, kas nav sarakstā (tos sastādīja savlaicīgi), janvārī dzimušu bērnu tomēr atļāva atstāt vecvecākiem. Nepilnu sešu mēnešu bērns nebūtu izturējis mokpilno ceļu un būtu nolemts drošai nāvei.
1944.gadā vecvecāki dodas bēgļu gaitās uz Vāciju un mazā Juta savu māti ierauga it kā pirmo reizi, kad viņai ir jau 32 gadi. Daktere Tomskas apgabala Kargasokā glāba daudzas izsūtīto latviešu dzīvības, arī no Sējas.
Prieks par Sējas novada ļaudīm, kas nav vienaldzīgi šai tautas traģēdijai, vēlas izzināt un saprast. Pārsteigta bija arī Kultūras nama vadītāja par lielo interesi, parasti esot ap divdesmit skatītāju, bet šoreiz pietrūcis biļešu.
Tas nozīmē ka laiks nav izdzēsis sāpi, kas gruzd cilvēku sirdīs, kaut Sējas, Pabažu ļaudis pirmajā deportācijā cieta vismazāk. 1941.gada izsūtīšana skāra vairāk izglītoto tautas daļu – ierēdņi, ministri un, protams, virsnieki, kurus Sibīrijas lēģeros apšāva vai nomērdēja badā. Savukārt 1949. gada izsūtīšnas pamats bija turīgo (budžu) zemnieku deportācija, lai nodibinātu sociālistisko saimniekošanu jeb kolhozus un lai likvidētu atbalsta bāzi Nacionālo partizānu pretošanās cīņai, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju okupāciju visā Latvijas teritorijā. Izsūtīto mantu izlaupīja, piesavinājās pie varas esošie priekšnieki, dažkārt arī izpalīdzīgie kaimiņi.
Aicinu Latvijas populārākās avīzes lasītājus dalīties izjūtās vai zināšanā par šo laiku un filmu. Izteikt savas pārdomas cik vērta ir cilvēka dzīvība totalitārajā režīmā, jo šodien vēl ir gana daudz ļaužu, kas jūsmo par kolhoza ballēm, kad viņu radi vai kaimiņi Sibīrijā cīnījās par kailo dzīvību, ka visiem bija darbs, varēja dzert un nodzerties, nosūdzēt, kur vajag un tiesas nevajadzēja, lai tevi arestētu un aizvestu nezināmā virzienā.
Cilvēki, domājiet un esiet modri, lai tas nekad vairs neatkārtotos.”
