Cilvēkam aizejot, viņa teiktais vai dziedātais sāk skanēt citādi. No Haralda Sīmaņa atvadoties 0
Raitis Strautiņš, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
No dziesminieka Haralda Sīmaņa (12.06.1951. – 01.12.2022.) atvadāmies šodien, 8. decembrī Cēsu Sv. Jāņa baznīcā.
Cilvēkam aizejot, viņa teiktais vai dziedātais sāk skanēt citādi. It kā iegūst jaunu jēgu. Uguns bijusi klātesoša daudzās Haralda Sīmaņa dziesmās – kā tiešajā tekstā, tā metaforās. Uguns pēc zibens spēriena savulaik paņēma arī viņa māju “Aivarus”. Nu ugunij tiks atdots arī aizgājēja ķermenis. Bet mēs iedegsim svecītes.
Un vēlreiz ziedēs rudzi,
Vēl strauti lietu dzers,
Vēl manis degtās gunis
Pret dūmiem strēlēs ies.
Šie gan ir Arvīda Ulmes dzejoļa “Uguns (Agni)” vārdi, taču tie skan Haralda balsī un notīs, turklāt, kā dziesminieks allaž daudzinājis – arī dzeja jau nāk no Dieva, caur tiem dzejniekiem, tādēļ nav pat svarīgi, kurš tai skaitās autors. “Paskatoties uz pantiņu, redzu, kurš man var skanēt. Vārdam atvēlēta liela vieta, jo galu galā es taču ar to vārdu gribu kaut ko pateikt!” Sīmanis skaidrojis.
Jaunībā izspēlējies dejās un restorānos, sapratis, ka pie cilvēkiem drīkst iet tikai tad, ja pašam ir ko teikt, dot to, kas “no Viņa caur mani nācis”. Jo mūziku jau var rakstīt arī galvai vai kājām. “Es neeju pēc aplausiem, es eju tikai kaut ko papaust,” kā mēdza teikt Haralda draugs dzejnieks Aivars Neibarts jeb Ņurbulis.
Sīmaņa dvēseles stīgām visbiežāk harmonējusi Arvīda Ulmes dzeja, taču Haralds izmantojis arī Imanta Ziedoņa, Eduarda Treimaņa-Zvārguļa un dažu citu dzejnieku liriku; Fransuā Vijona dzeju savulaik viņam piespēlējusi Cecīlija Dinere, teikdama, ka viņš šķietot vienīgais, kas to varētu izmantot mūzikā. Sīmanis bieži ķēries klāt lietām, kurām komponisti iet ar līkumu.
Būdams atvērts un it kā sabiedrisks, mūzikā Sīmanītis bija savrups un no konjunktūras izvairīgs. Par skatuves zvaigzni un vēl jo mazāk – par komerciāli veiksmīgu mākslinieku, cik nu tas Latvijā vispār iespējams, Sīmani nenosauksi. Tomēr viņa gandrīz četru oktāvu balss diapazons un unikālā izpildījuma maniere nevarēja palikt neievērota. Slavenākais un vienmēr koncertos visvairāk pieprasītais gabals “Ezers”, ar kuru Sīmanis pārsteidza “Mikrofona–80” klausītājus, atnācis viegli un ātri – kā gatava dziesma.
Arī tajā izmantots Arvīda Ulmes dzejolis. “Ja reiz mans ezers ir kalna galā, tad jāsāk ar galēji augstu dziedājumu,” dziesminieks nodomāja, un šis viņa augstais falsets savienojumā ar iespaidīgo piedziedājumu pilnā balsī kļuva par Haralda Sīmaņa vizītkarti. Dziesmas otro pantiņu, kurā ir vārdi “Kā suns es klusumu loku no ezera sava, Pie gaismas no jums pirms aizeju prom”, tolaik filharmonija aizliegusi dziedāt.
Filharmonisti teikuši: ko tad tu domā – mēs te kāda tumsa? Šo otro pantiņu Sīmanītis arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nesāka lipināt dziesmai klāt. Tomēr vēlāk, no jauna ieskaņojot, atdeva dziesmai to, kas tai pienākas. Bet vispār – Haraldam paveicās. Viņu nenostučīja, un viņam nelika stučīt. Pat zinot, kuram to nācās darīt, viņš nepārtrauca radošu sadarbību, jo cilvēks taču ir tikai vidutājs tam, kas patiesībā nāk no Visaugstākā.
Bet Sv. Jāņa baznīcas tornim, kuru restaurēja Haralds Sīmanis kopā ar Valdi Atālu un Arvīdu Ulmi, ir zibensnovedējs, uz kura galvas iegravēti vārdi “Dievs, svētī Latviju!”. Tas uzstādīts 1978. (!) gadā, īstenākajā Brežņeva sociālisma stagnācijas laikā, un, visticamāk, atrodas tur vēl joprojām.
Sīmanītis ir tik daudz dzīvojies pa baznīcām, kāpis torņos, atjaunojis tās, spēlējis ērģeles, ka to skaits viņam sen bija nojucis. Taču viņš uzskatīja, ka baznīcai jābūt katrā pašā. Tāpat esot ar dziesmām un to radīšanu. “Ja to neizlaid caur sirdi, tad tā tālāk neaiziet. Augstums baznīcas tornī rada sava veida brīvības sajūtu. Un es gribēju brīvību arī mūzikā. Ja ieej konkrētos rāmjos, vairs neesi brīvs.”
Haralds bija, kā mēdz teikt, ar siltu sirdi. Kaut nedaudz iepazīstot Sīmanīti, viņu nevar nemīlēt, atzīst viņa draugi. Labs ceļabiedrs un patiesi brīvs gars, kas spēja veikt garīgu varoņdarbu klusējot – kā darbu dara. Sīmanis vienmēr paliks brīvs un arī Lielais Noslēpums. Viņa garīgā būtne nobrieda vēlu, pilnībā pamodās ap gadiem piecdesmit, uzskata viņa sirdsbrālis Valdis Atāls. Tas, kas viņā bija vērtīgs, ir mūsu visu ienākums.
“Tā jau par mani ir teikts: Sīmanis dzied, kad, kur, ko, kam un cik grib. Jā, es nekad nezinu, ko dziedāšu. Ieeju auditorijā un jūtu, kas jādzied. Katrai dziesmai ir savs laiks. Ir tādas, kas atnāk un aiziet. Un ir tādas, kas paliek.” Šķiet, ar cilvēkiem ir tāpat. Sīmanīt, Tu esi no tiem, kuri paliek!
Bet ikreiz, kad vakara brīze
Mani zemzemē dzīs,
Atnāks Krustmāte Baltā
Un pūkā lakatā aiznesīs.
