Ar noziedzīgu slepenību pret faktiem 16
Un tiem, kuri par to smējās, vairs nebija tik jautri, kad amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs, pirmo reizi lidojot pāri Mēness otrai pusei, pēkšņi tur saskatīja kaut ko tādu, ko, acumirklī aizmirsis visas militārās uzvedības instrukcijas, atklātā tekstā mikrofonā komentēja šādi: “Redzu kosmiskos kuģus! To šeit ir, šķiet, divdesmit…” Lidojumu vadības dienests, protams, reaģēja acumirklī – sakari tūlīt pat “pārtrūka”, un Ārmstrongs vairs par kaut kādiem noslēpumainiem citplanētiešu kuģiem pat neiepīkstējās.
Savukārt viņa leģendāro izteikumu NASA un citi manipulatīvās frontes darbinieki vēlāk centās sagrozīt un diskreditēt, tiesa – neveikli un nesekmīgi. Tomēr mīklas paliek. Pirmkārt – kas vispār ir pats Mēness, no kurienes tas uzradies debesjumā tiešā Zemes tuvumā? Jo vēl pirms 20 000 gadu taču tā nebija. Astronomi vienojušies kopīgā viedoklī, ka tas atmaldījies kaut kur no Galaktikas dzīlēm. Iespējams, noklīdis no savas orbītas kādas kosmiskās katastrofas iespaidā un tad nokļuvis Zemes pievilkšanas spēka laukā. Protams, nebūs daudz tādu, kurus šāds skaidrojums pilnībā apmierinātu.
Katrā ziņā vēl joprojām astronomi nav sastapušies ar tā dēvētajām klejojošajām planētām. Ir komētas, arī meteorīti – cik vien vēlies. Bet ne planēta… Un vēl jo vairāk “dzīva”, tāda, uz kuras plosās vulkāni. Ne velti sava vieta atradās arī “murgainajai idejai” par to, ka Mēness patiesībā ir vadāms kosmiskais kuģis, un tieši tāpēc tas turas vienā orbītā un ap savu asi griežas tā, lai mums būtu redzama tikai viena tā puse. Sak, tieši tāpēc Ārmstrongs ieraudzīja noslēpumainos kosmosa kuģus otrajā, no mums apslēptajā pusē…
Katrā ziņā arī skeletam uz Mēness ir sava vēsture, lai gan absolūti noslēpumaina. Bet godprātīgiem pētniekiem ir labi zināms: nav nekā tik slepena, kas nevarētu kļūt atklāts un saprotams. Un laikam jau ne gluži bez pamatojuma Mao Kans atļāvās apsūdzēt amerikāņu briesmīgi slepenos dienestus par to, ka tie slēpuši parādību, kas ir visas pasaules “īpašums”. Šis paziņojums kļuva par nopietnu triecienu ASV kosmosa un slepenajiem dienestiem, un tie, protams, vispirms kategoriski atteicās sniegt jebkādus komentārus. Neviens ne ar vārdiņu nav pacenties reaģēt uz to, turklāt pat pēc tam, kad ķīniešu zinātnieks paziņoja, ka viņa rīcībā ir vismaz 1000 NASA fotoattēlu ar basas cilvēka kājas nospiedumiem un skeletu uz Mēness virsmas. Tomēr viszīmīgākais ir tas, ka, atsakoties komentēt šo paziņojumu, neviens no pēkšņi tik bailīgajiem amerikāņu speciālajiem dienestiem tā arī nav sadūšojies kaut ko vismaz noliegt.
Kā jau minēts, mūsdienu kosmiskās tehnoloģijas ļauj aplūkot pat vissmalkākās detaļas, kas, protams, šo stāstu padara vēl noslēpumaināku. Piemēram, tas cilvēks, kura skelets redzams attiecīgajā fotoattēlā, visdrīzāk, savas dzīves laikā valkājis… džinsus. Un, tā kā skeletam trūkst vairāku raksturīgu daļu, šā cilvēka nāve, visdrīzāk, bijusi vardarbīga. Var pieņemt, ka viņš nogalināts kādā citā vietā, bet tad – jau krietni vēlāk – “pārcelts” uz Mēnesi. Proti, ja viņš būtu nogalināts tieši uz Mēness, tur būtu saglabājies nevis tikai skelets, bet gan faktiski vesels līķis, jo Mēness bezgaisa atmosfērā nav iespējama ķermeņa audu sadalīšanās…
Vārdu sakot, ir iespējams izvirzīt gūzmu minējumu. Un tieši tāpēc gluži neviļus nākas atcerēties daudzās runas par cilvēkiem, kurus nolaupījuši citplanētieši un kuri pazuduši bez pēdām. Katrā ziņā Mao Kans ir pārliecināts, ka mums jau tagad rokā iedota atbildes atslēga daudziem jautājumiem: “Manā rīcībā ir dokumenti un vēstules, kas apliecina, ka cilvēka pēdas nospiedums uz Mēness bijis svaigs, savukārt skelets nešaubīgi pieder cilvēkam. Jautājums ir par to, tieši kādā veidā šī cilvēka pēda un cilvēka skelets nokļuvuši uz Mēness. Visdrīzāk, to var izskaidrot ar ārpuszemes izcelsmes dzīvu būtņu iejaukšanos, taču mēs to varam arī nekad nenoskaidrot, ja amerikāņi turpinās slēpt visai cilvēcei piederošo informāciju, padarot to par slepenu.”
