Cilvēka skelets uz Mēness. Kā tas tur gadījās pirms ASV astronautiem? 16
Autors – Guntars Pļavinskis
Uz Mēness atklāts cilvēka skelets. Un šis satriecošais jaunums neizskatās pēc parastās preses pīles, jo preses ļaudis atsaucas uz visnotaļ atzītas autoritātes, ķīniešu astrofiziķa Mao Kana, kura teikto tā vienkārši noliegt nevar, paustajiem vārdiem. Tieši viņš jau 1988. gadā šokēja zinātnisko pasauli, publicējot basas cilvēka pēdas nospiedumu uz Mēness virsmas, vienlaikus arī paziņojot, ka šos uzņēmumus saņēmis no “ļoti droša avota ASV”, no kura tagad saņemts arī attēls ar cilvēka skeletu uz Mēness virsmas.
Pēkšņi kritis amerikāņu noslēpuma plīvurs
Raugoties no tehniskā aspekta, tas nav neiespējami. Mūsdienu optika no orbitālajiem pavadoņiem spēj precīzi fiksēt rīta avīzes rakstu nosaukumus, ko jūs lasāt savā atklātajā verandā uz Zemes. Arī to, vai tajā rītā jau esat skuvies vai vēl tikai gatavojaties to darīt. Un jūsu automašīnas valsts reģistrācijas numura zīmi. Un tā tālāk… Bet uz Mēness, kam nav atmosfēras, no tāda pavadoņa var mierīgi palasīt arī pašu avīžrakstu smalkajā drukā. Jautājums ir tikai šāds: vai patiešām pa Mēness virsmu savulaik pastaigājies cilvēks, kurš vēlāk gājis bojā un pārvērties skeletā, un kāpēc gan amerikāņi, kuriem visu šo laiku piederējušas šīs fotogrāfijas, kavējušies paši iepazīstināt ar tām zinātniekus un visu pasauli?
Uz jautājuma otro daļu nav grūti rast atbildi. Kosmoss ir stratēģiskas nozīmes apgabals, un tas, kuram pieder kaut kādi tā noslēpumi, var justies (vismaz domās) spēcīgāks par citiem…
Pagājušā gadsimta 70. gados pasauli aplidoja sensacionāla fotogrāfija, kas iegūta no Marsu aplidojušā amerikāņu pavadoņa Viking–G – piramīdas un sfinksa. Uzņēmumā skaidri saskatāmas vairākas konusveida būves, kam neapšaubāmi ir mākslīga izcelsme, bet netālu no tām ir arī klintī izcirsta gigantiska cilvēka seja. Tas tik ļoti nesaistījās ar vispārējiem pieņēmumiem, ka zinātnieku sabiedrība nolēma paust vienotu lēmumu: tas ir tikai unikāls dabas fenomens, skaista gaismas un ēnu spēle. Acīmredzot tieši tā domāja arī amerikāņu specdienesti, tāpēc neiebilda pret šo fotogrāfiju publicēšanu.
Bet ir jāatzīst, ka šādas it kā fantāzijas tomēr nav radušās gluži tukšā vietā. Vairāk vai mazāk, bet viss balstīts zinātnē. Jau pagājušā gadsimta 60. gados Nobela prēmijas laureāts amerikāņu pētnieks A. Pollaks ievadīja datorsistēmā visus datus par Zemi – atmosfēras sastāvs, augsne, saules un kosmiskā radiācija, vārdu sakot, visu zinātnei zināmo par fiziskajiem parametriem un dzīvajām būtnēm. Un tūlīt pat jautāja – vai ir iespējama olbaltuma dzīvība uz planētas ar tādiem apstākļiem?
Atbilde bija viennozīmīgi noliedzoša – nē, nav iespējama. Jo uz planētas, kur sastopams spēcīgais oksidētājs skābeklis un absolūtais šķīdinātājs ūdens, kurā laika gaitā sadalās pat stikls un metāls, nekāda olbaltuma substance ar tās izteikti šauro dzīvības “gaiteni” nevar rasties. Un vēl jo mazāk dabiskā veidā var rasties tik liela dzīvo būtņu dažādība. Katrā ziņā daba ir ārkārtīgi ekonomiska savos radītājas darbos. Šis eksperiments, vairākkārt atkārtots, sasniedzot tos pašus rezultātus.
Taču Pollaks ne jau gluži pilnībā bez jebkāda pamatojuma lika datoram domāt tieši šajā virzienā. Tajā laikā tikko pasauli bija aplidojusi vēsts par sensacionālu atklājumu: visas dzīvās būtnes uz Zemes – no baktērijas līdz zilonim – ir ar vienādu bioloģisko kodu. Taču – visu pārbaudīto dzīvības izcelšanās un evolūcijas teoriju izgaismojumā tas absolūti nav iespējams! Tomēr tas tā ir. Lūk, un tad visdrosmīgākie prāti uzdrošinājās paust “murgaino” ideju: dzīvībai uz Zemes ir mākslīga izcelsme, un mūsu planēta ir vienkārši izpētes laboratorija, kurā kāds Augstākais saprāts eksperimentē ar visiem iespējamiem evolūcijas variantiem. No šejienes tad arī aug kājas tik lielai gan dzīvības, gan dabas parādību daudzveidībai, kas vienai mazai planētai ir ļoti pārsteidzoši.
