Cilvēka sajūtas gleznojot. Recenzija par Vijas Zariņas izstādi “Ainavas kods” 4
Daina Šulca, “Kultūrzīmes”, AS “Latvija Mediji”
Galerijā “Daugava” no 9. novembra līdz 20. decembrim apskatāma Vijas Zariņas izstāde “Ainavas kods”.
“Es vēlējos uzgleznot mieru, smaržu un klusumu.” Tā par savām ainavām saka pazīstamā māksliniece Vija Zariņa. Pēdējos gados pievērsdamās tieši ainavu glezniecībai, māksliniece Latvijas dabas skatus pārvērtusi meditatīvos tēlos, piešķirot tiem dziļumu un konkrētus psiholoģiskus stāvokļus. Gleznas Vijas Zariņas izstādē “Ainavas kods” attēlo cilvēka sajūtas un noskaņas, un darbos redzamais dabas skats vairāk darbojas kā līdzeklis to izteikšanai. Varētu arī teikt, ka vienā Vijas Zariņas gleznā ir divas – ainavas vizuālā interpretācija ļoti estētiskā un niansētā mākslinieces skatījumā un cilvēka sajūtu un maņu atspoguļojums. Izstāde “Ainavas kods” tikai ārēji ir stāsts par Latvijas dabu. Patiesībā darbos uzgleznotas cilvēka sajūtas. Smalkā krāsu tonalitāte, simtiem pelēko, smilšu un zaļganpelēko toņu, lineārā un tonālā perspektīva gleznās radījusi konkrētu emocionālu noskaņu. Darbi it kā ir vizuāli vienkārši, bet aiz šīs skaidrības, askētisma un ainavas bezgalības virmo dziļas emocijas. “Jo vienkāršāk izskatās, jo grūtāk uzgleznot,” saka māksliniece.
Klusums ir dzīvs
Tas nav sastindzis un statisks. Klusums ir jūtams. Veroties mākslinieces ainavās, pārņem miers un harmonija. Gleznas iedarbojas uz cilvēka noskaņojumu un uzvedību. Tās ārstē un nomierina. Ir grūti iedomāties, ka šo gleznu klātbūtnē cilvēki varētu rupji lamāties, kliegt vai kļūt agresīvi. Ainavās iegleznotais klusums ietekmē skatītāja noskaņojumu.
Vija Zariņa glezno, klausoties Pētera Vaska mūziku. Latvijas zemes un jūras liedaga atainojumā jūtams klusuma ritms. Otas triepieni radījuši klusuma melodiju.
“Ja iznāk kļūdīties kaut mazākajā krāsu niansē, tas ir tik redzami, ka visa ainava sabrūk,” stāsta Vija Zariņa, “tad es mazgāju nost.” Arī izstādē iekļauta glezna ar šādu tehniski sarežģītāku tapšanas vēsturi, bet skatītājam, kura tā ir, paliek noslēpums. Redzami tikai glezniecības smalkumi, niansētas krāsas un toņu savstarpējā harmonija. Pozitīvās emocijas Vijas Zariņas gleznās ir ieraugāmas.
Debesu pagleznojumi
Vija Zariņa glezno Latvijas debesis. Tās ir niansētas – gaišākas, tumšākas, pelēkākas, zaļākas, nedaudz veci maigi rozā un pie horizonta pavisam gaišas. Tā ir Latvijas gaisma, kas rada un izstaro tikai mūsu reģionam raksturīgās krāsas. Katrā vietā uz pasaules debesis un daba ir citādas.
Tehniski māksliniece pagleznojumus (pagleznojums ir krāsas slānis – gleznas apakšējais jeb zemslānis, uz kura tālāk tiek būvēta glezna. – Red.) veikusi tikai debesīm, panākot to dziļumu, tālumu, bezgalības iespaidu un debesu velves efektu, zemei atstājot tuvplāna priekšrocības, kurā saplūdināti desmitiem un pat simtiem Vijas Zariņas iespaidu un dabas vērojumu, akumulējoties tikai divos slāņos – zemē un tās virspusē. Debesis un zeme, veidojot telpisko ainavu, ir divi galvenie tēli izstādes “Ainavas kods” gleznās.
Aramzemes smarža
Mākslinieci aramzeme vienmēr ir interesējusi. Vija Zariņa Latvijas laukus vērojusi jau kopš bērnības, un tie redzami visos izstādes darbos, izņemot vienu – formātā lielāko, kur uzgleznoti smilšu raksti, ko liedagā izveidojusi Baltijas jūras viļņošanās.
Vija Zariņa jau kādu laiku vēlējās uzgleznot aramzemes smaržu. Šī doma nedeva mieru. Tagad zemes smarža, ienākot izstādē un brīdi veroties gleznās, ir saredzama. Vizuālā valoda ir pateikusi, parādījusi, kāda izskatās smarža. Uz aramzemes uzgleznotais sniegs atgādina baltu, tīru pārklāju, kuru, šķiet, varētu noņemt nost ar vienu kustību kā palagu, ļaujot labības graudiem dzīt zaļus asnus.
Aramzeme ir izstādes “Ainavas kods” tēma. Ekspozīcija apvieno 13 Vijas Zariņas jaunākās gleznas, kas tapušas šī gada laikā. Esot dabā, mēs nereti paejam garām uzartiem laukiem, neiedomājoties par to, ka, mākslinieka talanta ieraudzīti, tie var būt tik aizraujoši glezniecības tēli vai objekti.
Piegleznotie kilometri
Vija Zariņa glezno divus trīs darbus vienlaikus. Tas ir saistīts ne tikai ar darba ritmu, bet arī ar tehniku, gaidot, kamēr uz audekla nožūs eļļas krāsas slānis, lai virsū klātu nākamo.
Gleznas ir pārdomāti un sistemātiski uzbūvētas – trīs dimensiāli telpiski skati, kad lauka virsma tiecas gan uz leju dziļumā, gan aizplūst tālumā līdz horizontam. Ar krāsu variācijām un perspektīvu ainavā ienāk kilometrs pēc kilometra, un tikai kaut kur ļoti tālu pavīd nojausma, ka laikam tur ir redzama arī kāda māja.
Stāsts par piegleznotajiem kilometriem nāk no Vijas Zariņas ģimenes, kad viņas vīrs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Kaspars Zariņš, teica: “Tu gleznā atkal esi piegleznojusi klāt pāris kilometru.”
Latvijas ainavu atpazīstot
Izstāde “Ainavas kods” atkodē Latvijas dabai raksturīgo un unikālo. Bezgala vienkāršām, visiem redzētām un trāpīgām detaļām un sīkumiņiem atkārtojoties un apvienojoties kopējā saspēlē, uzarta lauka tēls gleznās nevienu brīdi nav garlaicīgs un vienmuļš. Emocijas vēl vairāk pastiprina gleznu tematikas atbilstība ziemai – tā vērojama izstādes darbos un arī laukā – aiz galerijas “Daugava” logiem. Sniega klātbūtne ir visur, un varbūt tieši tas, kontrastējot ar tumšo lauku, ierosina šo sajūtu par aramzemes smaržu, ko ieraugām Vijas Zariņas gleznās. Mākslinieces pārliecība izskan pašas uzdotajā jautājumā – kas cits gleznos Latviju, ja ne latviešu mākslinieki? Par Latvijas ainavu viņa saka: “Gribu to uzgleznot tik skaidri, vienkārši, saprotami, kodolīgi un emocionāli kā tautasdziesmu.”
Ko dod glezna satrakotajā pasaulē?
Mēs patlaban dzīvojam trauksmainā laikā. Nemieru mūsos rada karš Ukrainā un Tuvajos Austrumos. Cilvēki nejūtas droši par rītdienu. Šoreiz māksla, ne politiskas pārrunas, ir tā, kas nes harmoniju un mieru, stājoties pretī agresīviem konfliktiem un atgādinot, cik pasaule var būt mierīga, klusa un skaista.
Vijas Zariņas ainavas ir laikmetīgas un modernas. Tās nav klasiski reālistiskas, bet ļoti trāpīgi ataino Latvijas dabu, uztaustot tajā raksturīgo, unikālo un vienreizīgo, tās neprasa plašākus tekstuālos skaidrojumus. Mākslinieces vizuālā valoda izstādē runā pati par sevi un pasaka visu vajadzīgo.
Vijas Zariņas telpiskās ainavas paver jaunu lappusi Latvijas mākslas vēsturē, kad gleznas saturs un izteiksme nes skaidri definētu divkāršu nozīmi – vizuāli un mākslinieciski ainavisko un cilvēka maņu un sajūtas rosinošo.
